Ceļojums laikā: Ludzas baznīca, kas piecas reizes atdzimusi no pelniem  (5)

Ludzas katoļu draudzes pirmsākumu, domājams, varētu meklēt 14.gadsimta beigās, kad tika uzcelta Ludzas Livonijas ordeņa pils. Pie pils atradās arī baznīca, taču Livonijas kara laikā tā nodegusi.

Reformācijas laikā Latgales muižnieki bija pievērsušies luterānismam, un līdz ar to vietējie dzimtļaudis tika arī pierakstīti luterāņu konfesijā. 1599. gadā Ludzas stārasts Lurencs Skarbeks atjaunoja izpostīto pili un uzcēla dievnamu Ludzas luterāņu draudzei. Krievu-poļu kara laikā 1654. gadā šī baznīca atkal nodega.

Katoliskā gara uzplaukums Ludzā sākās 17.gadsimta sākumā, kad 1606. gadā no Rīgas ieradās jezuītu ordeņa mūki. Neskatoties uz ceļa grūtībām (visapkārt pletās biezi meži un purvi), jezuītu tēvi regulāri apmeklējuši Latgali un Ludzu. Misionāru darbs vainagojās ar panākumiem – 17. gadsimta beigās, kad vietējais bīskaps Poplavskis uz Latgali palīgā ataicināja dominikāņu mūkus no Lietuvas, Ludzā jau bija plaša un stipra katoļu draudze. Tālākā attīstība turpinājās, kad 1686. gadā Grodņas komisija no Ludzas stārestes atdalīja zemes gabalu Ludzas katoļu draudzei. 1687. gadā uz pakalna blakus pilij, vietā, kur bija atradušās iepriekšējās baznīcas, uzcēla koka baznīcu, kuru diemžēl sagaidīja tāds pats liktenis kā iepriekšējās – tā nodega 1736. gadā.

Jau pēc diviem gadiem kanoniķis Abrickis ar draudzes locekļu atbalstu sāka celt jaunu koka baznīcu, kuru 1742. gadā iesvētīja Livonijas bīskaps Puzina.

Baznīca bija celta baroka stilā ar diviem torņiem un krustveida formā. Šī baznīca stāvēja ilgi un nodega vien pēc 200 gadiem, 1938. gada 11. jūnijā, lielajā Ludzas ugunsgrēkā.

1939. gadā dekāna Jāņa Gabrāna vadībā tika uzsākta jaunas baznīcas būve, kuras projekta autors ir arhitekts Pāvils Pavlovs. Taču darbus pārtrauca karš, kā arī pēc kara padomju vara aizliedza darbus pie dievnama celtniecības. Sākumā dievkalpojumi notika mājā, kura bija uzbūvēta baznīcas kalna nogāzē, taču 1958. gadā nodega arī šis lūgšanu nams.

Līdz 1963. gadam ticīgie pulcējās 18. gadsimta sākumā celtajā Karnicku kapelā, tomēr tā bija pārāk maza draudzes dievkalpojumiem. Tāpēc dekāns Tumans paplašināja Ludzas kapu kapliču, un līdz pat 90. gadu vidum tā kalpoja kā Ludzas katoļu baznīca.

Līdz ar Atmodas laiku Latvijā sākās ievērojamas pārmaiņas arī Ludzas katoļu draudzes dzīvē.

1989. gadā par Ludzas dekānu tika iecelts tagadējais Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis. Jaunais priesteris atsāka nepabeigtās pirmskara baznīcas celtniecību, kurā aktīvi iesaistījās arī draudzes cilvēki gan ar ziedojumiem, gan ar savu pašaizliedzīgo darbu.

Tomēr, tā kā 1991. gada 24. jūnijā priesteris Jānis Bulis tika konsekrēts par Liepājas diecēzes bīskapu, darbu Ludzas draudzē un rūpes par baznīcas celtniecību pārņēma priesteris Oļģerts Aleksāns, bet būvdarbus turpināja vadīt poļu inženieris Zdislavs Čerņeckis.

1995. gada 24. septembris Ludzai bija īpaši svētki – kardināls, toreizējais Latvijas Katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts, Jānis Pujāts iesvētīja jauno Ludzas katoļu baznīcu.
Šobrīd diecēzi vada bīskaps Jānis Bulis, taču draudzes prāvests no 2004. gada ir priesteris Jānis Kolns. No 1996. gada draudzē darbojas Euharistiskā Jēzus kongregācijas māsas.

Ludzas Romas katoļu baznīca ir celta jauktā stilā: romāņu un gotikas; tas ir veltījums Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas godam.

Centrālā altārglezna ir spāņu mākslinieka Bartolomē Estebans Muriljo gleznas "Vissvētākas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšana" kopija. 2006. gadā dievnamā tapa jauni sānu altāri, tos veidoja mākslinieks Andris Misāns un galdniecības meistars Andris Prikulis. Labo sānu malu izdaiļo Dieva žēlsirdības altārglezna. Tās oriģināls atrodas Polijā un ir tapis pēc 20. gadsimta mistiķes svētās Faustīnas redzējumiem. Svētbilde attēlo Jēzu Kristu, no kura svētās sirds izplūst žēlsirdības un mīlestības stari. Kreisais sānu altāris ir veltīts 19. gadsimta svētajai – Terēzes no bērna Jēzus godam. Baznīcas telpās atrodas arī mūsdienu mākslinieka Jāņa Bārdas 15 gleznu cikls "Via crucis" (1992) – krustaceļa gleznas, kuras stāsta par Kristus ciešanu ceļu uz Golgātu.

Sākotnēji baznīcā bijušas tikai elektriskās ērģeles, bet 2015. gada sākumā ērģeles Ludzas katoļu baznīca pārņēma no Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāles. Ērģeles ir 19. gadsimta otrās puses ērģeļbūves tradīciju paraugs, tās izgatavotas Pēterpilī 1864. gadā un 1904. gadā pārvestas uz Rēzekni. Instruments ir reti pārstāvēts Sanktpēterburgas meistaru darbs; ērģeles raksturo arī 19. un 20. gadsimta mijā Latvijas teritorijā darbojošos meistaru rokrakstu un senāku ērģeļu pārbūves praksi, veidojot liela izmēra instrumentu. Līdz ar to šīs ērģeles ir ar zinātnisku, kultūrvēsturisku un izglītojošu nozīmi – tieši pirms gada, 11. maijā, ar Kultūras ministrijas rīkojumu tās tika iekļautas Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

Patlaban ērģeles ir izjauktā veidā, jo jau 2015. gadā tika uzsākti restaurācijas darbi, ko veic Latvijā pazīstams ērģeļu restaurators Alvis Melbārdis. Galvenā manuāļa vējlāžu restaurācijas darbi ir pabeigti, bet tas ir tikai sākums, tikai maza daļiņa no visiem lielajiem restaurācijas darbiem. Ir jāiegulda vēl milzum daudz līdzekļu un darba, lai Ludzas Romas katoļu baznīcā atskanētu ērģeles. Pilnīgai ērģeļu restaurācijai ir nepieciešami lieli finansiāli ieguldījumi, tāpēc Ludzas katoļu draudze aktīvi piedalās finansējuma piesaistē, piedalās dažādos projektu konkursos. Piemēram, Ludzas novada pašvaldība, "Rietumu Bankas labdarības fonds" un Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) ir snieguši jau nepieciešamo palīdzību ērģeļu restaurācijas procesam, lai saglabātu ērģeles kā kultūras un mākslas vērtību nākamajām paaudzēm.

Blakus baznīcai atrodas Karņicku kapliča, kas celta 1738. gadā un veltīta svētā apustuļa Jūdas Tadeja godam un ir paredzēta kā dzimtas kapu vieta. Kapliča ir saglabājusies un palikusi neskarta pēc lielā ugunsgrēkā 1938. gadā. Tā ir oktogoniskas formas koka celtne ar konusveida jumtu un krustu virs tās, tai ir īpatnējas formas logi ar no ārpuses aizveramiem slēģiem, kapličai ir apmesta ēkas iekšpuse un tai ir dubultais grīdas segums, zem kapličas atradās velvēti mūra pagrabi.

Līdzās kapličai ir zvanu tornis, kas atrodas valsts aizsardzībā. Diemžēl par tā tapšanas laiku ziņas nav saglabājušās, taču zināms, ka arī tas ir palicis neskarts 1938. gada uguns nelaimē.

Pie baznīcas atrodas Māras zemes Karalienes statuja. Ludzas Dievmātes tēlu veidojis novadnieks, tajā laikā Mākslas akadēmijas students Leons Tomašickis (Latgales Māras Rēzeknē skiču autors), pašu Dievmātes – Māras zemes Karalienes statuju 1934. gadā iesvētīja bīskaps J. Rancāns. Tas bija pirmais tēls, ko uzstādīja par godu Latgales un visas Latvijas brīvvalsts izveidošanai. Statujas pakājē uzraksts: "Benedicat nos cum Prole pia Virgo Maria" – "Lai svētī mūs ar Bērnu maigā Jaunava Marija".

Baznīca ir atvērta lūgšanām un apskatei katru dienu no pulksten 9 līdz 17.
Ekskursijas var pieteikt Ludzas tūrisma informācijas centrā: +371 65707203 vai tic@ludza.lv.

Šīs raksts tapis sadarbībā ar "Rietumu Bankas labdarības fondu", kas kopā ar "Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju" jau sesto gadu pēc kārtas rīko projektu konkursu "Latvijas sakrālais mantojums". Šogad šī projekta ietvaros finansiālo atbalstu 25 000 eiro apjomā dažādiem restaurācijas projektiem saņems septiņas dažādu konfesiju baznīcas: Piltenes evaņģēliski luteriskā baznīca, Viļānu Sv. Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca, Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca, Rūjienas Svētā Bērtuļa evaņģēliski luteriskā draudze, Jersikas Kristus Apskaidrošanās pareizticīgo baznīca, Liepājas vecticībnieku draudze un Dignājas evaņģēliski luteriskā baznīca.