Piedzīvojums biroja darbiniekiem – pārgājiens pa Kangaru purvu mežiem  (1)

Laicīgi izbraucot no galvaspilsētas, nepilnas stundas laikā nokļuvām Ropažu novadā, meža vidū, kur, šķita, esam nonākuši nejaušības pēc, tomēr – nē. Bija jākāpj ārā un jāsāk ceļš tieši no šejienes.

Pa labi mežs, pa kreisi mežs (un ne jau tāds, kuru var caurredzēt), starp ceļu un kokiem dziļi grāvji. Bijām noskaņojušies doties harmoniskā pastaigā pa glītām meža takām, tādēļ šāds skats daudzus pārsteidza nesagatavotus, bet atkāpšanās ceļa vairs nebija, nekas cits neatlika kā pārvarēt pirmo grāvi un sekot ''Gandrs'' pārgājiena vadītājam. Viņš pavēstīja, ka priekšā grūts, nedaudz slapjš un brikšņiem pilns gājiens, taču to bija grūti saprast, kamēr nebijām pārliecinājušies par to uz savas ādas. Lai vai kā, apkārtne solījās būt pasakaina – Kangaru purvs, kalnainais apvidus un priežu meži. Tikai slapjais pavasaris darījis savu un ieplānotais gājiens caur mežu līdz Lielajam Kangaru ezeram trāpījās visai slapjš. Jau pēc pirmās pusstundas kājas lielākajai daļai bija slapjas, un skaidrs, ka harmoniskas pastaigas vietā priekšā ne viens vien pārbaudījums.

Lai arī pārgājiena distance nebija no tām garākajām – 10 kilometri, ar to pilnībā pietika, lai saprastu, ka netīrīti, aizauguši meži, purvainas vietas nav tās vietas, kurp doties ar glītām kediņām (labi, ka pabrīdināja par maiņas apavu nepieciešamību!) un gaidīt ceļu, kuru mērot augstu paceltu galvu. Lielākoties tomēr jāskatās uz zemi, paredzot tās labākās vietas, kur palikt ar sausām kājām (tādu nebija daudz).

Jebkura pārgājiena patīkamākā daļa ir maltīte. Arī mums smaids sejā parādījās, kad paziņoja – esam nokļuvuši pusdienu vietā! Kāds domāja, ka priekšā krodziņš, kāds cerēja jau uz servētām pusdienām, tomēr beigu beigās viss bija vēl jaukāk. Kopīgiem spēkiem meistarojām ugunskuru uz meža celiņa un tapinājām izcilas pusdienas – makaronus zilā siera mērcē ar valriekstiem.

Labi paēduši turpinājām atlikušos kilometrus jau pa krietni slapjāku purva mežu. Interesanti, ka ik pa dažiem kilometriem ainava tomēr izmainījās – te bieži mūžameži, te klajāks mežiņš ar biezām sūnu cepurēm, kas labi uzsūca mitrumu no apaviem, un vietām purvs, kuru pārvarēt varēja, vien lecot no viena koka saknēm uz otra.

Saskrāpētas rokas, kājas, meža kukaiņu pilnas drēbes, netīras glaunās pārgājiena drēbes, bet visas raizes aizmirsās, kad acu priekšā pamanījām gana augstu kalnu.

Pārgājiena vadītājs ziņoja – pēdējais pārbaudījums. Uzrāpjoties augšā pa stāvo grēdu, pievarējām pēdējos soļus un ar gandarījumu nu jau no augšas vērojām, kādā dailē esam staigājuši. Stāvot Kangaru kalnu augšā, skats ir pavisam citāds un pat nedaudz baiss. Nevarējām iedomāties vēl labāku veidu, kā pielikt punktu slapjajam pārgājienam – pasakains skats un gandarījums par noieto.

Distance: 10 km
Pārgājienā pavadītais laiks: 4-5 stundas
Ieguvumi: jautrība un kolektīva saliedēšanās
Zaudējumi: netīras un slapjas drēbes

Lielā katlā uz ugunskura sālsūdenī novāra makaronus.

Atsevišķā katliņā lej saldo krējumu, pievieno drupinātu zilo sieru un kādu cieto sieru. Karsē, līdz izveidojusies krēmīga mērce.

Atsevišķi apgrauzdē valriekstus un beigās visas sastāvdaļas sajauc kopā.

Svaigā gaisā garšos izcili!