Pārbaudīti un interesanti pastaigu maršruti Rīgā cilvēkiem ratiņkrēslos un jaunajām māmiņām

Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" darbiniece Baiba Bicēna ir izstrādājusi vairākus maršrutus pa Rīgas skaistākajam vietām, ko var veikt cilvēki ratiņkrēslā ar vai bez pavadoņa.

Baibas pārbaudītās pastaigu vietas un novērojumi lieti noderēs arī jaunajām māmiņām, kuras meklē idejas pastaigām ar bērnu ratiņiem pa Rīgu.

Vai daudzi zina, ka Rīgā ir sava Zilo ezeru zeme? Tā ir Jugla, kur bez Juglas, Gaiļezera un Dumbrājpurva ezera tuvumā ir arī Linezers un Bābelītes ezers.

Iespēju aizbraukt uz šo rajonu ar sabiedrisko transportu ir daudz. Atkarībā, no kuras vietas vēlaties sākt, der 1.; 5.; 15.; 21.; 28.; 29.; 31.; un 40. autobuss, 14. un 18. trolejbuss, 6. tramvajs.
Sāksim no 14. un 18. trolejbusa galapunkta. Tas atrodas tieši tajā vietā, no kuras paveras skats uz Gaiļezeru. Diemžēl citur krasts ir aizaudzis un nav sakārtots. Netālā nākotnē gan šeit ir paredzēta vairāku māju celtniecība. Cerams, ka tad krastu vismaz vienā pusē sakārtos.

Hipokrāta ielas galā atrodas mazā Tebras ieliņa. Tā ir asfaltēta. Ielas galā jau redzams Dambjpurva ezers. Diemžēl tieši pie ezera iela kļūst bedraina un smilšaina. Ezerā peld pīles un karstā laikā ir pilns ar cilvēkiem, kuri sauļojas zālājā un peldas. Ir vairākas piknika vietas. Apkārt ezeram nesen bija iekārtota Džungļu taka, taču tā pastāvēja tikai dažus gadus – daudz ko salauza. Šobrīd atrakcijas nomainītas pret citām. Ezerā iekārtota arī strūklaka, kas reizēm darbojas, reizēm ne.

Apbraukt ezeram apkārt ar palīgu ir iespējams, bet bez palīga to darīt neiesaku. Vairākās vietās traucē koku saknes, ir arī diezgan smilšainas vietas. Ja apkārt ezeram dažās vietās ierīkotu koka laipu taciņu, būtu daudz labāk

Pavisam tuvu ir cits ezers – Velnezers. Tikai jāšķērso Kvēles iela. Tur ir vairāk asfaltētu celiņu. Braukšana ar ratiem daudz vieglāka.

Apkārt Dambjpurva ezeram ir mežs, bet Velnezers atrodas atklātā vietā. Te saule karsē vairāk. Būtu ļoti jauki, ja ierīkotu dažas lapenes vai nojumītes. Varbūt te vairāk kociņu jāiestāda? Un asfaltētu celiņu vajadzētu ierīkot arī Malienas ielas pusē, jo tur ir tikai taciņa.

Papriecājāmies par Velnezera gulbjiem. Žēl, ka pie ezera nav nevienas kafejnīcas! Tuvākā ir Murjāņu ielā.

Ja spēka pietiek, tad vēl var aizbraukt līdz Juglas ezeram pie Strazdumuižas. Mēs braucām pa Murjāņu un Kvēles ielu un izmetām mazu līkumu gar Strazdupīti. Tad šķērsojām Juglas un Pāles ielas krustojumu un pa Pāles ielu aizripojām līdz bijušajai laivu vai kuģīšu piestātnei. Piestātne ir laika zoba saēsta, bet skats uz ezeru ir labs! Tieši pretējā krastā redzams Brīvdabas muzejs, pa labi var saskatīt pansionātu "Ezerkrasti", bet ezera tālākajā galā redzami agrākās Juglas papīrfabrikas skursteņi.

Pa Juglas ielu tālāk var aizripot līdz 6. tramvaja galapunktam Brīvības ielā. Šeit uz dzelzceļa pusi izveidota jauna promenāde. Vēlāk tādu sola iekārtot arī neredzīgo ciemata virzienā.

Ūdenszirgs, Ziedoņdārzs, Skursteņslauķis un mūrnieks, Rīdzinieki un citi.

Precīzi izplānojot maršrutu, Grīziņkalna apkārtnē samērā īsā laikā ir iespējams apskatīt diezgan daudz interesantu vietu. Ja ceļotāji ir ieradušies ar auto un to novieto plašajā autostāvvietā pie Daugavas stadiona, tad ratiņkrēslā var izbraukt pa apli, apskatot gan divus parkus, gan vairākas interesantas skulptūras un vēsturiskas vietas.

Tātad: novietosim auto pie Daugavas stadiona. Pirmkārt, nepaiesim garām Jāņa Asara ielas 15. namam, kas aizņem gandrīz visu kvartālu un kura pagalmā atrodas tēlnieka Riharda Maura skulptūra "Ūdenszirgs", saukts arī par "Jūras lauvu". Pats nams ir arhitektūras piemineklis, 1929. - 1930. gadā uzcelta pilsētas blokmāja. Noteikti pievērsiet uzmanību arī rotājumiem virs nama vārtiem.

Tālāk šķērsojam Jāņa Asara ielu un iebraucam leģendārajā Grīziņkalnā. Stūrī pie Pērnavas ielas atrodas piemineklis 1905. gada revolūcijas cīnītājiem.

Parks atrodas vietā, kur agrāk bija kāpa, kas vēlāk apzaļumota. Šeit ir ļoti daudz kāpņu. Un tomēr, ja ir vēlme nokļūt pašā augstākajā vietā, kur kādreiz bija estrāde, bet tagad reizēm tiek rīkoti izklaides pasākumi, tas ir iespējams. Jābrauc pa celiņu, kas no Pērnavas un Asara ielas krustojuma kalnup ved pa to pusi, kur tālāk ir stadions.

Uzbraukt un nobraukt iespējams arī no otras puses, bet tad brīžiem nāksies braukt zigzagveidā, apstāties un domāt, kurš ceļš atduras kāpnēs, un kurš tomēr noved uz Ata ielas pusi vai gar "Ghetto Games" sporta laukuma mugurpusi uz bērnu rotaļlaukumu un bradājamo baseinu.

No Grīziņkalna nogriežamies pa Vārnu ielu. Paredzēts, ka šeit tiks ierīkota interaktīva ekspozīcija par Jāņa Grīziņa stāsta varoņiem – Vārnu ielas republikāņiem.

Tālāk pa Krāsotāju ielu var nokļūt rajonā, kur ir vairākas nesen restaurētas koka mājas un atjaunots ielu segums. Diemžēl muzejs "Koka Rīga" Lienes ielas stūrī nav pieejams.

No Krāsotāju ielas nogriezieties mazajā Sparģeļu ielā. Tā ieved Ziedoņdārza klusākajā stūrī. Ieteicams virzīties pa labi uz Rožu laukuma un strūklakas pusi. Pavisam tuvu 6. vidusskolai atrodas Aleksandra Čaka piemineklis.

Pie bērnu rotaļlaukuma atrodas sabiedriskā tualete, kas it kā pieejama cilvēkiem ar invaliditāti. Vai tā būs vaļā, tas gan ir jautājums.

Parkā atrodas arī bradājamais baseins, sporta laukumi un suņu pastaigu laukums. Parkā atļauts sēdēt zālājā.

Tālāk ieteicams pa Matīsa ielu doties līdz Mūrnieku ielai. Šeit atrodas piemineklis "Skursteņslauķis un mūrnieks" – veltījums Rīgas amatniekiem. Nebrīnieties, ka mūrnieks atgādina aktieri Kārli Sebri – tāds viņš izskatījās filmā "Pie bagātās kundzes". Bet skursteņslauķis ir Latvijas Skursteņslaucītāju amata brālības prezidents Vairis Vilcāns.

Mūrnieku iela ir viena no pirmajām atjaunotajām ielām Rīgas vēsturiskajā centrā. Uz vienas no ēkām ir dekoratīvs gleznojums.

Ja ir vēlēšanās, var turpināt ceļu pa Matīsa ielu līdz galam, kur atrodas divi iespaidīgi gāzes torņi un tālāk redzami tikpat iespaidīgi ūdenstorņi. Taču vismaz pagaidām šeit ietves vēl nav labiekārtotas.

No Mūrnieku ielas iebraucam Lienes ielā. Pie Asara ielas krustojuma redzams sarkans, senlaicīgs ugunsdzēsēju automobilis, kurš reklamē restorānu "Ugunsdzēsējs"'.

Pa Asara ielu var doties atpakaļ uz autostāvvietu, taču labāk tomēr ieteicams pa Augusta Deglava ielu nobraukt gar Sv.Pētera Pāvila baznīcu, Kristīgo vidusskolu un skvērā pie Pērnavas ielas paviesoties pie Augusta Deglava "rīdziniekiem" – romāna "Rīga" varoņiem.

Sabiedriskā transporta izmantotājiem ir ļoti plaša izvēle, kā ar autobusu vai trolejbusu nokļūt šajā rajonā, ņemot vērā, ka ceļojumu var sākt un beigt jebkurā vietā. Der 3.; 5.; 6.; 13.; 20.; 47.; 50.; 51.un 52.autobuss, 5.; 11.; 13.; 18.; 22. un 23.trolejbuss (pieskaitīti arī tie autobusi, kas kursē pa Čaka ielu, ja ceļojumu vēlaties sākt no Ziedoņdārza). Pieturu novietojumu ieteicams apskatīties Rīgas satiksmes kartē.

Fotogrāfijas uzņemtas rudenī.

Šo pastaigu no Stacijas laukuma vai Operas līdz Kongresu parkam un vēl gabaliņu tālāk līdz Viesturdārzam var sākt jebkurā vietā un jebkurā vietā arī beigt. Var izbraukt loku, pa vienu kanāla krastu braucot turp, bet pa otru – atpakaļ.

Turpinām iepazīt Rīgu un tās apkārtni ratiņkrēslā. Šoreiz pastaigāsim gar Mārupīti un paviesosimies Skulptūru dārzā, pie Māras dīķa un Arkādijas parkā.

Ja kāds Pārdaugavā vēl nav pastaigājies no skulptūru dārza "Ulamula" līdz Arkādijai, vērojis mazās, bet visromantiskākās Rīgas upītes – Mārupītes – tecējumu, tad ziniet: tas arī ratiņkrēslā ir iespējams.

Septiņdesmitajos gados Amulas un Codes ielu rajonā mājas uzcēla vairāki tēlnieki: Indulis Ranka, Ojārs Feldbergs un citi. Indulis Ranka Mārupītes krastā sāka veidot skulptūru dārzu "Ulamula". Tur izstādīti vairāki desmiti interesantu skulptūru.

Lejā, ielejā, līkumo mazā Mārupīte. Maziņa, taču pavasarī tur tradicionāli tiek rīkots pat laivu brauciens! Šobrīd upīte ir iztīrīta – nesen bija Lielā talka.

Kantora un Amulas ielas krustojumā ir auto stāvvieta, taču no Rīgas centra uz parku var aizbraukt ar 25. (brauc pa Tēriņu ielu un pietur Codes ielas krustojumā) vai 55. autobusu (brauc pa Kantora ielu un pietur Mežotnes ielā apmēram 200 metrus no dārza).

Gar Mārupītes krastu ierīkota velotrase. Jau daudzus desmitus gadus šajā rajonā notiek velo un moto sacensības bērniem un jauniešiem. Bija tādas slavenas sacensības "Zelta mopēds" un ne mazāk slavens motoklubs "Bieriņi", no kuriem vēlāk izauga daudzi vējabrāļi un citi motobraucēji, kas tagad bieži "purkšķina" pa ielām. Sacensības bērniem notiek joprojām, tās organizē motosporta entuziasts Aleksandrs Briedis, kurš turpat tuvumā dzīvo.

Ielejā cilvēkiem ar kustību traucējumiem varētu būt grūti nokāpt, bet tas nav nepieciešams. Slampes ielas malā arī ir akmeņi un šis tas cits interesants. Un Codes ielā – vēl vairāk.

Septiņdesmito gadu otrajā pusē starp tēlniekiem un motobraucējiem risinājās diezgan liels konflikts ar partijas komiteju iejaukšanos un rakstiem presē. Deviņdesmitajos gados norisinājās zemes gabalu atdošana privātīpašniekiem un konflikti atsākās. Bet nu, šķiet, ka ir nomierinājušies un katrs dabūjis savu.

Imulas ielā kokā uzcelta, šķiet, pati augstākā būda Rīgā. Ja koks nav pārāk salapojis, tad to var redzēt.

Ieteicamais maršruts šajā rajonā: Kantora iela, skulptūru dārzs, Slampes iela, Codes iela, Kalvenes iela, tiltiņš pāri Bieriņgrāvim, Īvandes iela. Pa Īvandes ielas ejot pa kreisi, nonāk Kantora ielā un var atgriezties auto stāvvietā. Iznāk aplis, pa kuru var iet arī pretējā virzienā. Dodoties uz labo pusi, nonāk Ojāra Vācieša ielā.

Tie, kas nebrauc ar auto, var turpināt ceļojumu gar Mārupītes krastiem, autobraucējiem tas diemžēl izpaliek, jo uz Māras dīķi un Arkādiju jābrauc pa ielām. Pie Arkādijas parka var "noparkoties" mazajā Nometņu ielā.

Mēs turpinājām ceļojumu kājām un gājām pa kreisi un tālāk pa Spirgus ielu. Kad Spirgus iela šķērso Mārupīti, nokļuvām uz zaļā veloceliņa, kas vijas gar Mārupītes krastu.

Tālāk veloceliņš paiet zem Kārļa Ulmaņa gatves. Ļoti interesanta vieta, kad pāri galvām nepārtraukti brauc automašīnas. Pēc tam nokļūstam Angļu ģimnāzijas tuvumā. Šajā vietā pirms dažiem gadiem bebru ģimene mēģināja Mārupīti aizsprostot un bija nogāzusi vairākus kokus.

Zem dzelzceļa pie upītes ir tiltiņš. Taču uzmanīgi – margas noderētu arī celiņam, jo taciņa nonāk pie paša upītes krasta.

Tālāk veloceliņš kļūst platāks un pēc brīža klāt arī Māras dīķis. Pa asfaltēto celiņu braukt nav problēmu, un var priecāties par skaisto skatu, par pīlēm un gulbīšiem.

Lai nokļūtu Arkādijas parkā, ir jāšķērso Ojāra Vācieša iela, kur ir dzīva satiksme. Vislabāk ielu šķērsot tur, kur blakus ir 25. un 44. autobusa pietura. Un pēc tam ieteicams pa Brīvzemnieka ielu uzbraukt augšā uz tiltiņa pāri dzelzceļam – no turienes paveras ļoti interesants skats uz Rīgas centra pusi.

Arkādijas parks ir viens no gleznainākajiem Rīgas parkiem. Noteikti vajag apstaigāt daudzos dīķīšus, apsēsties uz soliņa, pavērot pīles, pāriet vairākiem tiltiņiem, pavērot ūdenskritumu. Augšā kalnā reiz bija estrāde.

Uz Arkādijas parku (un no tā) var braukt ar 10. tramvaju, 25. vai 44. autobusu. Ja ir vēlēšanās staigāt vai ripot vēl tālāk, tad var nokļūt Uzvaras parkā. Tieši pašlaik tur zied sakuras.

Ceļš vietām ir labi noasfaltēts, vietām bedrains. Lai nokļūtu tuvāk skulptūrām, ir jābrauc pa taciņām un pa zāli. No Spirgus ielas līdz dzelzceļa uzbērumam gar Mārupīti asfalta nav – palīgam jābūt izturīgam.

Kafejnīcu ceļa tuvumā nav (ir tālāk – Tēriņu ielā, Liepājas ielā, bet iznāk liels līkums un šaurajās ieliņās var pat apmaldīties). Toties skulptūru dārzā var rīkot pikniku. Var sēdēt pie Māras dīķa vai Arkādijas parkā, ēst līdzpaņemto un skatīties uz pīlēm.

Pastaigu divos Rīgas parkos Pārdaugavā – Nordeķu parkā un Dzegužkalnā.

No Rīgas centra uz šīm vietām var aizbraukt ar 5 tramvaju, 9. un 25. trolejbusu, 3.; 13.; 30.; 38.; 39. un 54. autobusu. Mūsu kompānija brauca ar 25. trolejbusu un izkāpa pieturā "Vaidelotes iela".

Nordeķu parks izveidojies pie tāda paša nosaukuma muižas, kas diemžēl nav restaurēta. Parkā ir dīķis ar pīlēm un bērnu rotaļlaukums. Vasarā šeit tiek atvērta vasaras kafejnīca, dažreiz tiek uzstādīti arī karuseļi.

2005. gadā Nordeķu muižā notika starptautisks simpozijs "Tēlniecības desants". Deviņi mākslinieki no piecām valstīm īsā laika posmā radīja deviņas jaunas skulptūras, kas parkā apskatāmas arī tagad.

Diemžēl šīs skulptūras nav apskatāmas tuvplānā, jo atrodas slēgtā teritorijā pie muižas otrpus dīķim. Redzēt var Ojāra Feldberga "Vēju apskauto" akmeni un Paula Jaunzema "Asni", kas ir vislielākie un tāpēc vispamanāmākie.

Tālāk pa Buļļu ielu devāmies uz Rīgas augstāko "kalnu" – Dzegužkalnu. Buļļu iela aiz Dagmāras ielas ir ļoti šaura, arī ietves šauras. Taču izbraukt var.

Nonākot pie Dzegužu ielas, pa labi drusku tālāk ir senākie Pārdaugavas kapi – tur uzstādīta piemiņas plāksne, jo no pašiem kapiem nekas nav saglabājies. Bet kreisajā pusē atrodas estrāde, kur dažreiz notiek brīvdabas pasākumi.

Tieši Rīgas augstākā "kalna" nogāzē iekārtotas skatītāju sēdvietas un augšup ved kāpnes. Ar ratiem pa tām uzbraukt nevar. Taču, izmetot palielu līkumu pa kreisi, atrodas celiņš, kur pakāpienu nav. Braucām pa to.

Kad līdz Dzegužkalna virsotnei bija palikuši tikai daži metri, tad pieejamais celiņš beidzās. Lai nokļūtu līdz laukumiņam, no kura var redzēt skatu uz Rīgas torņiem, bija jāpārvar četri pakāpieni. Vietas gan pietiekami, lai ierīkotu arī uzbrauktuvi. Tos pakāpienus mēs pārvarējām, torņus apskatījām, taču līdz pašai augstākajai vietai palika vēl pavisam nedaudz – kādi seši pakāpieni un taciņa pa zālainu laukumiņu. Arī tos mēs tos pārvarējām un Dzegužkalna virsotnē nokļuvām, taču te prasīties prasās pēc uzbrauktuves un, vēlams, nelielas skatu platformas, kas drusku paceltos virs tuvējo krūmu galiem. Tad skats uz Daugavu un ostu būtu daudz iespaidīgāks.

Šo vietu vēlams apmeklēt agrā pavasarī, kad vēl nav saplaukušas lapas – tad caur koku zariem var redzēt vairāk.

Gandrīz blakus Dzegužkalnam, pie Buļļu un Daugavgrīvas ielas krustojuma atrodas arī Pulka iela un bijušās armijas daļas teritorija, kurā atrodas autotanku pulka piemineklis "Bruņmašīna", kurā iegravēti skaitļi 1919.-1920. Piemineklis uzstādīts 1939. gadā. Padomju laikā tas atradās slēgtā teritorijā un bija pamatīgi sabojāts. Pirms vairākiem gadiem "Bruņmašīnu" restaurēja.

Promenāde šobrīd stiepjas no Rīgas centra līdz Salu tiltam un no Dienvidu tilta līdz Rumbulas lidlaukam. Posmu starp abiem tiltiem, kas ir parasts trotuārs Krasta ielas malā, par promenādi var dēvēt visai nosacīti.

Šobrīd visdrošākā nokļūšana uz promenādes ir gājēju pāreja pāri 11. novembra krastmalai pie Lielā Kristapa. Gājēju tuneļus pie Akmens tilta rakstīšanas brīdī remontē. Ja līdz promenādei vēlaties nokļūt no Centrāltirgus puses, būs problemātiski šķērsot bruģēto Maskavas ielu un atrast vietu, kur atrodas tunelis zem Krasta ielas. Taču, ja tas ir atrasts, tad redzams viens no vislabākajiem piemēriem, kā vajag ierīkot tuneļus, kurā var iebraukt ar ratiem.

Sabiedriskais transports, ar kuru nokļūt līdz promenādei: der gandrīz viss, kas iet uz centru.

Pie pilsētas kanāla ietekas Daugavā vajag uzmanīties: gan kanāla, gan Daugavas krasta nožogojums ir visai nosacīts. Lai kanālu šķērsotu, jāuzbrauc uz Krasta ielas veloceliņa. Otrā pusē atkal jānobrauc lejā.

Tālākais ceļš līdz Salu tiltam ir pasaka. Viegli izbraucams.

Vai braukt tālāk gar Krasta ielu līdz Dienvidu tiltam, vai sadalīt šo "pārgājienu" divās daļās un posmu Ķengaragā veikt vēlāk? Ar elektrisko ratiņkrēslu un palīgiem, kas pieraduši iet vairākus kilometrus garus pārgājienos, varētu būt iespējams veikt visu distanci. Pa ceļam var iegriezties Krasta ielas "Lido". Bet, ja ir parastais ratiņkrēsls, tad labāk neriskēt. Uz Ķengaragu var doties citā reizē.

Diezgan sarežģīts jautājums, kā no centra ar sabiedrisko transportu ratiņkrēsla lietotājs var nokļūt Kaņiera ielas galā, kur sākas Ķengaraga promenāde. Zemās grīdas tramvaji tur nebrauc, autobusi no centra arī nebrauc. 12. un 34. autobusa pieturas Krasta ielā pie "Lido" patālu. 18. autobusa un 15. trolejbusa pieturas dzelzceļa tuvumā arī tālu. No Pļavniekiem, Mežciema, Juglas un pat no Sarkandaugavas un Ziepniekkalna vieglāk atbraukt, tad der 15.; 31.; 49. un 60. autobuss. Divi pēdējie kursē tikai darbadienās.

Ja tomēr līdz promenādei izdevies nokļūt, tad jauka pastaiga garantēta. Te izvietoti šaha un galda tenisa galdiņi, aktīvās atpūtas vietas, soliņi, vides objekts "Velosipēds", pāri grāvjiem ierīkoti tiltiņi. Pie Elles dīķa ir sens mols, pie kura parasti pulcējas milzīgs bars gulbju. Tālāk pie rūpnīcas "Kvadrāts" ierīkots panduss ar margām.

Pie "Kvadrāta" šobrīd ir vislabākais ceļš, pa kuru atgriezties Maskavas ielā. Tas jāņem vērā, dodoties tālāk, jo iespējams, ka būs jāgriežas atpakaļ.

Ceļa turpinājumā ir skatu tornis, peldvieta un Mazjumpravmuižas drupas ar dīķi. No peldvietas un no dīķa arī ir ceļi uz Maskavas ielu, bet pagaidām ļoti sliktā stāvoklī.

Vai doties vēl tālāk? Promenāde turpinās līdz Rumbulas lidlaukam, bet ratiņkrēsla lietotājam tas pagaidām ir strupceļš. Turpināt vairākus kilometrus garo, neasfaltēto ceļu līdz lidlauka otrajam galam, meklēt izeju uz tuvāko ielu vai šķērsot lidlauku – tas varētu būt pārāk grūti pat staigājošajiem. Velosipēdisti tur maldās apkārt pa takām un krūmiem un čeko kartes viedtālruņos. Tāpēc pagaidīsim, kad promenādi kādreiz pabeigs.

Netālu no Rīgas uz Jūrmalas pusi, atrodas Latvijas Universitātes Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētava "Babīte". Ziedēšanas laikā no 15. maija līdz 15. jūnijam audzētava atvērta katru dienu no pulksten 9 līdz 18. Cilvēkiem ar invaliditāti ieeja ir bez maksas. Ja vēlas parku apskatīt gida pavadībā, jāpiesakās iepriekš, un grupai par to būs jāmaksā 15 eiro.

No Rīgas centra un audzētavu var aizbraukt ar 4.vai 13. autobusu, jābrauc līdz pieturai "Ceļš uz Vārnukrogu".

Uzmanību: ratiņkrēslu lietotājiem var būt problēmas izbraukt no autobusa pieturvietas, jo sprauga uz ietves starp nojumes balstu un ielu ir pārāk maza. Ar ratiņkrēslu jānobrauc uz ielas braucamās daļas – citas iespējas nav. Arī tālākais ceļš līdz ieejai rododendru audzētavai ir veicams pa ielas braucamo daļu. Par laimi, audzētava neatrodas tālu. Tuvākajā laikā šeit tiks pabeigts arī asfaltēts gājēju/velobraucēju celiņš.

Tiem, kas brauc ar automašīnu, ir iespēja iebraukt audzētavas stāvvietā.

Tālāk iespējams braukt pa asfaltētu celiņu, kurš met loku apkārt visai rododendru audzētavai, kas atgādina brīnumskaistu, krāšņu parku. Apeironieši, kas te jau viesojās, nosauca šo vietu par rododendru paradīzi. Parka vidū ir dīķis.

Gar celiņu vairākās vietās novietoti soliņi, pastaigas laikā var atpūsties.

Netālu no dīķa ir piknika laukums. Kas vēlas, var uzkāpt arī nelielā skatu tornī. Diemžēl kāpnes ir diezgan stāvas.

Daudzas Latvijā selekcionēto rododendru šķirnes nosauktas populāros cilvēku vārdos, piemēram, Kristīne, Dace, Skaidrīte, Māra, Irina, Ance, Kārlis, Andris, Agris. Var staigāt pa dārzu un meklēt "savējo".

Netālu no ieejas stādus var iegādāties savam dārzam. Pavisam mazi stādiņi maksā dažus eiro, taču būs vajadzīgi daudzi gadi, kamēr krāšņais rododendru krūms izaugs. Mazi, bet jau sakuplojuši un ziedoši krūmiņi maksā vairākus desmitus eiro.

Tiem, kas lieto sabiedrisko transportu, var būt problēmas atrast autobusu pieturu atpakaļ Rīgas virzienā, jo tā atrodas tālāk uz Babītes stacijas pusi un tā arī saucas: "Babītes stacija". Pie šīs pieturas nav paaugstinātas ietves. Ar istabas ratiņkrēslu un ar palīgu iebraukt var, bet ar elektrisko ratiņkrēslu iekšā var netikt. Taču ir cita iespēja: braukt ar 4.autobusu no pieturas "Ceļš uz Vārnukrogu" līdz galapunktam Piņķos un tad braukt atpakaļ.

Piņķos galapunktā var pakavēties pie ūdenskrātuves un skatīties, kā trenējas ūdensslēpotāji.

Fotogrāfijas no iepriekšējo gadu rododendru ziedēšanas.