Pazust džungļos, tikties ar prusakiem un izbaudīt brīvību: latviešu meitenes piedzīvojumi Indonēzijā  (1)

Tiem, kuru prātā iešaujas doma par lielo naudas summu, kas tika iztērēta, varu teikt, ka arī ar maziem līdzekļiem ir iespējams redzēt pasaules skaistumu un vēl vairāk – pa īstam sajust to.

Sākšu ar to, ka manī nebija ne kripatiņas šaubu par ceļojumu uz Āziju līdz brīdim, kad bija palikusi viena diena līdz lidojumam. Biju nolēmusi pamest visu – darbu, īresvietu, draugus un ģimeni, kā arī valsti, kurā biju dzīvojusi pēdējos sešus gadus, lai dotos prom – nezināju ne, uz cik ilgu laiku, ne kur šis ceļojums mani aizvedīs, neko izņemot to, ka vēlos atrast to, ko biju sevī pazaudējusi. Tātad dienā pirms brauciena parādījās baiļu sindroms un domas – ja nu man nepatiks, ja nu es atgriezīšos mājās pārāk ātri, ko es teikšu tiem, kuri man ticēja? Ja nu es nožēlošu savu izvēli? Galvā šāvās visdažādākās lietas, līdz brīdim, kad pastāstīju par savām šaubām mammai, uz ko viņa atbildēja: "Ja tu neaizbrauksi, tas būs vienīgais, ko tu nožēlosi. Tu nespēsi sadzīvot ar faktu, ka nepamēģināji." Un viņai bija taisnība.

Pirmā valsts manā ceļā bija Indonēzija. Vienīgā ieplānotā lieta visa ceļojuma laikā bija sarunātā vieta, kur palikt šajā valstī. Biju pieteikusies strādāt par brīvprātīgo nelielā Indonēzijas pilsētiņā – Temangungā. Māciju angļu valodu dažāda vecuma bērniem, protams, bez nekādas iepriekšējas pieredzes. Jāsaka godīgi – ielidojot Indonēzijā, vienīgais, ko redzēju, bija daudz cilvēku, burzma un haoss. Ārā bija ļoti liela sutoņa un mitrums. Zinot, ka 87 procenti iedzīvotāju ir musulmaņi, varēju aizmirst par īsajiem šortiņiem un krekliņa bez rociņām. Gaidīju autobusu uz Temangungā, ģērbusies kreklā, kas nosedz plecus, un sporta biksēs, kas nosedz jebkādus plikumus.

Pēc pāris stundu brauciena no "Adisutjipto" lidostas biju nonākusi galamērķī, kur mani sagaidīja neliela auguma vīrs hūtē un melnās džinsu biksēs (ārā bija ap 35 grādiem, tāpēc lieki pieminēt, ka melns ļoti labi "pievelk" sauli). Sēdos šī vīrieša mašīnā un devos uz savu jauno dzīvesvietu nākamo 3,5 nedēļu garumā. Sēžoties mašīnā, apzinājos, ka nepazīstu šo vīrieti, ne arī to, kur viņš mani ved – uzticējos liktenim un cerēju, ka viss ir labāk, nekā stāsta avīzēs un televīzijā par nolaupītām meitenēm un līdzīgi.

Laimīgā kārtā nonācu tur, kur paredzēts – "mājās", lai gan jāpiebilst, ka pirmā nakts bija diezgan šausminoša.

Lietas, ko apsvērt pirms doties uz Javu:

1. Moskīti. Vienmēr un visur. Moskītu aizsarglīdzeklis ir jāņem līdzi, pat ejot gulēt. Ļoti daudzās vietās (arī mājā, kur paliku es) logi ir bez stikla lielā karstuma dēļ, tāpēc sapūšanās ar lielu ķīmijas devu kļuva par ikvakara rituālu.

2. Cilvēki neizmanto tualetes papīru. Jā, tieši tā. Lai gan mēs Eiropā un praktiski visur citur pasaulē esam pieraduši pie šīs lietas kā pašsaprotamas, Indonēzijā blakus caurumam grīdā (kas izskatās kā pods ar plakanām maliņām un veidots no keramikas) ir krāniņš, kuru izmanto, lai apmazgātu sevi. Dīvaini un, jā, tas ir pilnīgi normāli, tāpēc tualetes papīra rullītim viennozīmīgi ir jābūt rezervētai vietai jūsu mugursomās.

3. Skudras, prusaki un citi minidzīvnieki kļūs par jūsu pastāvīgajiem istabas biedriem.
Tieši šis mani traki nobiedēja un šokēja pirmajā naktī. Nevarēju ne aci aizvērt, jo baidījos, ka kāda skudra nesajauc ceļu no viena gultas gala uz otru un neierāpo man ausī. Plus – viena acs nepārtraukti bija vērsta uz prusaku "stūrīti" tieši manā gultas galā. Jāpiebilst gan, ka, palūdzot saimniekam atbrīvoties no prusakiem, izrādījās, ka "pūznītis" bija nedaudz lielāks nekā ierasts.

4. Gaiss ir ļoti, ļoti netīrs, tāpēc es noteikti ieteiktu turēt līdzās mitrās salvetes, lai šad tad noslaucītu seju no pelēkā paklāja, kas pārklāj to ik pēc pāris stundām.

Šobrīd jūs noteikti domāsiet, ka atturēsieties no šīs valsts apmeklējuma vai vismaz šīs valsts daļas apmeklējuma, bet vēlos vērst uzmanību uz labajām un pozitīvajām lietām, ar ko saskāros un kas mani noturēja valstī visas 3,5 nedēļas un tad vēl mēnesi.

Pirmkārt, Indonēzijā dzīvo vislaipnākie, mīļākie un garīgi tīrākie cilvēki, ko esmu sastapusi. Tie vienmēr smaida un ir gatavi uz visu, lai viens otram un arī baltajam cilvēkam palīdzētu. Viņi ir patiesi, atvērti un pozitīvi. Viņu galvenās dzīves vērtības ir ģimene un palīdzība tiem, kuriem tas nepieciešams.

Otrkārt, baltais cilvēks Indonēzijā ir kā dievs. Pilsētiņās kā Temangunga nepaliksiet nepamanīti. Cilvēki lūkojas uz "baltajiem" ar apbrīnu. Viņi apbrīno ne tikai mūsu ādas krāsu, bet ķermeņus kopumā. Viņi ar apbrīnu klausās ceļotāju stāstos par Eiropas dzīvi un dzīves uztveri kopumā.

Treškārt, ēdiens, ēdiens, ēdiens! Jā, daudz kas ir cepts eļļā, bet garantēju, ka šis ēdiens aktivizēs visas iespējamās garšas kārpiņas. Vislabākais ēdiens, ko jebkad esmu ēdusi. Sākot ar nūdelēm, gaļu (lai gan gaļu neēdu, zinu, ka arī tā ir ļoti garšīga), sautētiem dārzeņiem, grillētām/svaigām zivīm, izslavētajiem rīsiem, šokolādes pankūku desertiem un beidzot ar dažādākajiem augļiem. Ēdiens ir vārdiem neaprakstāms. Cilvēki ēd nepārtraukti. Pirmajā dienā, kad pavadīju vakaru kopā ar vietējiem, devāmies uz ēstuvi pulksten divos no rīta, lai mielotos ar īstu vakariņu ēdienu – vistu ar rīsiem, salātiem un līdzīgi. Protams, vairāk par ūdens glāzi es iedabūt sevī nespēju. Pagāja aptuveni nedēļa, līdz adaptējos un nakts vidū spēju mieloties ar ceptu zivi.

Jāpiebilst, ka ēdiens un pakalpojumi kā masāžas un līdzīgi ir super lētas. Vakariņas, kas ietvertu gan gaļu, gan zivi, rīsus, salātus un vēl papildu porciju, neizmaksās vairāk par diviem eiro. Arī stunda muguras masāžas nebūs dārgāka par trim eiro. Kopumā ļoti izdevīga valsts – pilsētas transports maksā aptuveni 0,20 eiro.

Ceturtkārt, Indonēzijā ir fantastiska daba. Vulkāni, ūdenskritumi, džungļi, tempļi, ielejas, rīsu lauki, ciematiņi – tas viss ir apbrīnas vērts. Tas viss ir modernās pasaules neskarts un patiess.
Interesanta ir arī kultūra. Šoreiz nerunāju tikai par islāma kultūru kā tādu, bet gan par kopējo dzīvesveidu un cilvēku dzīves stilu. Viņi ceļas kopā līdz sauli un guļ tikai četras līdz piecas stundas. Indonēzieši uzskata, ka cilvēkam vairāk nekā četras stundas miega naktī nav nepieciešams, tāpēc bieži vien nosnaužas arī stundu vai divas dienas laikā.

Vēl viena lieta, ko vēlos izcelt, ir tas, kā viņi dzied. Gan bērni, gan pieaugušie dzied nekautrēdamies un viņu balsis ir apbrīnas cienīgas. Šķiet, ka ikkatrs ir mācīts noturēt meldiņu jau no bērna kājas.

Tad jāpiemin arī kafija. Lai gan neesmu liels kafijas fans – pirmo reizi nogaršoju "Luwak" kafiju (pasaules dārgāko kafiju) no paša meistara rokām, un, jāatzīst, ka tā bija īsta bauda. Nekur neesmu dzērusi tik piesātinātu, garšīgu, kvalitatīvu un dabīgu kafiju.

Tagad nedaudz par manu pieredzi. Kā jau iepriekš minēju, nonācu Indonēzijā, lai mācītu bērniem angļu valodu. Mācīju gan skolās, gan nometnēs, gan privātajos pulciņos – vecumos sākot no viena gada līdz 15 gadiem. Bija reizes, kad palīdzēju arī pašiem skolotājiem un apmeklēju universitāti, lai pasniegtu ekonomiku angļu valodā (tas tik bija izaicinājums!).

Visur, kur nonācu, mani skolēni bija ieinteresēti stāstos par mājām un Eiropu, viņiem interesēja, vai sievietēm ir atļauts tikpat daudz kā vīriešiem, ar ko cilvēki nodarbojas (gan sievietes, gan vīrieši), kas mūs dara laimīgus, kāda ir mūsu ikdienas rutīna, vai visi ir tikpat balti un skaisti un vēl citas līdzīgas tēmas.

Noslēdzoties mēnesim, biju iepazinusies ar daudziem vietējiem, pārsvarā mana vecuma jauniešiem un vecākiem cilvēkiem. Vairums jauno draugu pasniedza angļu valodu, un, pavisam negaidot, satiku puisi, kas paliks manā atmiņā vēl ļoti ilgu laiku. Kādreiz teicu, ka "nekad" nevarētu būt romantiskās attiecībās ar islāma ticības cilvēku, bet šoreiz teiciens – "nekad nesaki nekad" nostrādāja perfekti, taču par to – citu reizi. Šis cilvēks bija īpašs, bet ne jau tikai kā persona, ar kuru pavadīju lielāko daļu sava laika, bet kā cilvēks – skolotājs. Šajā mirklī sākās arī mans garīgais ceļojums, kad šī puiša pavadībā sāku apgūt meditāciju.

Puiša tēvs savā laikā bija meditējis ar mūkiem klosteros, un savas zināšanas nodevis dēlam. Tiku pieņemta ne tikai šīs ģimenes mājās, bet arī sirdīs. Meditāciju apguvu dažādās svētajās vietās (Jumprit Templī, Pringapus Templī, Bromo vulkāna virsotnē un līdzīgās vietās). Tā atvēra manu prātu visumam un tam, par ko runā tikai "trakie". Es iemācījos būt viss un visur, iemācījos atstāt savu fizisko ķermeni un atdoties garīgajam ceļojumam. Katru reizi, kā aizvēru acis, es kļuvu par zvaigzni, ūdeni, gaisu un matēriju. Jāpiebilst, ka pēc gandrīz četrām nedēļām Indonēzijā un mēneša manā nākamajā valstī – Malaizijā, es atgriezos, lai dzīvotu un praktizētu meditāciju pie tik ļoti iemīļotajiem cilvēkiem vēl veselu mēnesi. Mēs kļuvām par ģimeni.

Atskatoties uz piedzīvoto un apmeklētajām vietām, jāsaka, ka Indonēzijā iemācījos būt nevis tūrists, bet vietējais. Dzīvoju saskaņā ar viņu ticību un dzīvesstilu, uzskatiem un vērtībām, tāpēc, ja vēlaties kārtīgi iepazīt valsti, iesaku aizmirst par to, no kurienes nākat.

No tūrisma puses: Indonēzija ir pilna vulkāniem un tempļiem. Daudz vulkānu ir joprojām aktīvi. Arī mēs apmeklējām vienu no aktīvo vulkānu krāteriem – Sikidangu (Dienga vulkānā), kas izveidojies pēc Dienga vulkāna izvirduma pirms daudziem gadiem. Ļoti iespaidīgi, jo ne katru dienu vari atrast aktīvu krāteri, kas rada tik spēcīgu sēra smaku un sevī audzē aktīvu magmu, burtiski burbuļojot tev zem kājām (tāpēc uzmanīgi jāskatās, kur spert nākamo soli). Pabiju arī pie izslavētā budistu tempļa "Borobudur" un hindu tempļa "Prambanan". Jāatzīst, ka, pat neskatoties uz tūristiem, šie tempļi bija apbrīnojami skaisti. It īpaši hindu templis, kur varējām redzēt daudz un dažādu dievu statujas, kas atsauca atmiņā vidusskolas kultūras vēstures nodarbības.

Vēl viena vieta, ko vērts apmeklēt, ir Bali. Viena no skaistākajām pasaules daļām, kur esmu bijusi. Kultūra un daba ir nepārspējama. Tā ir salīdzinoši maza sala, tāpēc ar piecām līdz sešām dienām pilnīgi pietiek, lai noīrētu skūteri un iepazītu Bali no visām pusēm. Viennozīmīgi apmeklējuma vērta vieta, lai gan jāpiebilst, ka, ja nebūtu turp devusies kopā ar indonēziešu izcelsmes puisi, par visu būtu samaksājusi trīs reizes vairāk.

Protams, gadījās arī apmeklēt dažādus pasākumus – spilgtākie noteikti bija Indonēziešu kāzas un pasākums, kur vēlā vakara stundā vietējie dejoja "Zirgu deju", ko saistīta ar eksorcismu – dēmonu izdzīšanu. Šī deja lika skudriņām skriet caur ķermeni jau tās ritma dēļ un dobjajām, ritmiskajām skaņām. Sirds sāka sisties divtik ātri, kad "trakie", no kuriem tika dzīti ārā "dēmoni", traucās cauri pūlim ar policijas komandu nopakaļ. Biedējoši.

Visbeidzot – no vienas galējības otrā. Kopā ar vēl pāris piedzīvojumu meklētājiem izstaigājām arī džungļus. Uz piedzīvojumu vietu devāmies pikapā, apsedzoties ar banānkoka lapu, kas sargāja no lietus. Nonākot tur, aizrāvāmies un neskatījāmies pulkstenī līdz brīdim, kad tikām izsludināti meklēšanā kā pazuduši džungļos. Protams, vēlāk dabūjām brāzienu par šādu izgājienu no vietējās policijas komandas. Bet par spīti tam – noteikti ieteiktu izbaudīt un apskatīt arī džungļus.

Drīz publicēsim arī Madaras Ieslnieces stāstus par citām apmeklētajām valstīm!