Meklējot pavasari: latvieši ar stopiem izbraukā Eiropas vidieni no Milānas līdz Parīzei  (14)

Viņa kopā ar draugiem Lauru Orliņu, Denisu Bezuščonoku,Lindu Pirviti, Austri Cīrulnieku un Uldi Lasmani devās piedzīvojumā cauri Eiropas vidienei.

"Mūsu stopošanas piedzīvojums sākas brīdī, kad vēlā ceturtdienas vakarā sēdējām pie Ulda un pētījām lidmašīnas biļešu cenas - konkrēta mērķa nav, tāpēc meklējam kaut ko siltu, kaut ko skaistu un kaut ko mums izdevīgu. Pēc apmēram stundu ilgas prātuļošanas vienojāmies par maršrutu un plānu – lidosim no Viļņas uz Milānas lidostu, stoposim apmēram 1000 kilometrus, un tad uz mājām lidosim atpakaļ no Parīzes. Kad biļetes bija kabatā, vēl aplūkojām pāris iespējamos stopošanas maršrutus, bet nedēļu vēlāk jau varējām kravāt somas un mesties piedzīvojumā.

Mācoties no iepriekšējās pieredzes, kad četras dienas stopojām pa Norvēģiju, īsi pirms došanās uz Itāliju nolēmu iegādāties šādam ceļojumam paredzētu somu. Lai gan tā maksāja mazliet virs 150 eiro, esmu droša, ka tas ir ieguldījums krietni ilgam laika periodam, turklāt apmēram 15 kilogramu smagā soma ikdienā neradīja nekādu diskomfortu. Kāpēc neizvēlējos lielāku somu? Kā teica pārdevējs – jo mazāka soma, jo mazāk lieku lietu paņemsi līdzi, un tā patiešām bija taisnība.

Tas, ko iemācījos no pirmās stopošanas pieredzes Norvēģijā, ir neņemt pārāk daudz lieku mantu – bļodiņas vietā vienmēr var izmantot to pašu katliņu, kurā ēdiens gatavots. Vairāku nažu, dakšu un karošu vietā var izmantot t.s. sporku jeb karoti/dakšu vienā instrumentā, bet ūdeni vienmēr varēs nopirkt pa ceļam kādā benzīntankā vai ieliet no vietējā avota, ja vien plānā nav stopošana pa pilnīgu nekurieni. Noteikti nevajag žēlot vietu kādam siltākam apģērba gabalam, īpaši, ja zini, ka plāno doties cauri kalnu apvidum – ja pilsētā tie ir +22 grādi, tas kalnos šī temperatūra samazinās vismaz divreiz, pat nerunājot par to kalna daļu, kas vēl klāta ar sniegu – diemžēl, man šī ceļojuma laikā to nācās izbaudīt "the hard way", jo līdzi man bija plāna sporta jaka un krosenes. Atskatoties uz piedzīvoto, noteikti prasījās kāda silta jaka aukstajiem brīžiem un kalnainiem apvidiem piemēroti apavi.

Šoreiz ļoti noderēja arī līdzi paņemtais bagātīgais aptieciņas saturs, tādēļ vietu un resursus nevajag žēlot arī tam, un ieteicams nodrošināties visiem dzīves gadījumiem – sasitumiem, nobrāzumiem, sliktai dūšai vai vēdergraizēm, temperatūrai, galvas sāpēm un citām kaitēm. Galu galā, nekad nevari zināt, kad pēkšņi atlidos kāds vīruss vai bacilis, kas var izbojāt tik ļoti patīkamo ceļošanu ar stopiem. Pati pārliecinājos, ka dubults neplīst, tāpēc noteikti jāpaņem vismaz divi bikšu pāri un džemperi, kurus mitra laika gadījumā var pārvilkt. Nu, un kāds silts zeķu pāris neskādēs, jo galvenais, lai kājas būtu siltas! Pārējais kā parasti – ierastās lietas gatavošanai, nakšņošanai, drošībai, komfortam un apetītes apmierināšanai.

Rīts iesākās nesteidzīgi – laiski izbaudījām silto un vasarīgo Itālijas laiku, ieturējām brokastis, novācām teltis, kā arī rakstījām pirmos pilsētu nosaukumus uz A3 lapām. Vēl pirms pašas stopošanas devāmies uz turpat netālu esošo sporta un aktīvās atpūtas preču piederumu veikalu, lai iegādātos mājās aizmirsto – Austris nopirka prīmusu un jostas somu, bet es - pašpiepūšamo matracīti, tādēļ varam apgalvot, ka pat tad, ja mājās aizmirsies kaut kas ceļošanai vitāli nepieciešams, Bergamo lidostas apkārtnē ir ne tikai milzīgs lielveikals, bet arī dažādi specializētu preču veikali, kur iegādāties var patiešām visu. Turpat netālu ir arī pārtikas veikali, tādēļ, ja baida nododamās somas svars, ēdienu un ūdeni noteikti var iegādāties arī tur.

Pati stopošana sākās tikai ap pulksten 12, ko, piemēram, nevarējām atļauties darīt oktobrī, kad ceļojām pa Norvēģiju, jo rudenī satumst krietni ātrāk. Ar Austri nolēmām nedoties pārāk tālu un izvēlējāmies stopēt nelielā autobusu pieturā, tāpēc atvadījāmies no saviem ceļa biedriem, sarunājot tikties konkrētās dienas vakarā, un viņi čāpoja tālāk. Nepagāja ne 20 minūtes, kā pie mums piestāja auto un piedāvāja aizvest uz pareizā ceļa, kas devās virzienā uz mums nepieciešamo Komo ezeru. Kā izrādījās, ceļš, uz kura stāvējām, nemaz neveda ārā no Itālijas, bet gan uz Milānu, kurp jau no sākta gala vienojāmies nedoties. Braucot pareizajā virzienā, abi mašīnā sēdošie vīrieši bija pārsteigti, ka esam nolēmuši stopēt tik lielus attālumus, brīdinot, ka itāļi stopētājus nelabprāt uzņem savās mašīnās un, visticamāk, piedāvās aizvest uz vilciena staciju. Kad pateicām, ka mūsu dienas mērķis ir nostopēt apmēram 200 kilometrus līdz Šveices pilsētai Mairingenei, abi vīrieši neticīgi pasmaidīja, novēlēja mums veiksmi un izlaida šķietami apdzīvotas šosejas malā. Tālāk mūzu ceļš veda uz Komo, pilsētā Leko, kur bija jūtama vasaras svelme, visapkārt stiepās tirkīzzils ezers un kalni, it visur staigāja smaidīgi cilvēki un beidzot tiešām jutāmies kā atvaļinājumā.

Mazliet izbaudījām apkārtni, papriecājāmies par draiskajām zivīm turpat ezera krastā un čāpojām uz benzīntanku, kur neilgā laikā nostopējam kādu dārznieku, kurš teica, ka dodas prom no darba, varot mūs pavest kādu gabaliņu un izlaist vietā, kur varam stopēt. 20 minūtes un 30 kilometrus vēlāk kungs mūs izlaida, un pēc mazāk nekā 10 minūtēm neviļus nostopējām divus auto vienlaicīgi - fūri un baltu busiņu, tomēr, ņemot vērā, ka fūres sākotnējos manevrus pārpratām un šķita, ka tā vienkārši "apmeta riņķī", iekāpām baltajā busiņā, kur mūs uzņēma kāds izskatīgs itālis. Viņš bija komunikabls un lepni stāstīja, ka nodarbojoties ar solāriju sistēmu uzstādīšanu un dodoties uz Komo tālāko galu, lai veiktu pēdējo šīs dienas darbu. Tas, ka viņš devās gandrīz līdz Komo pilsētas robežai, mūs ar Austri ļoti priecēja, jo tas nozīmēja lielāku iespēju atrast kādu labu vietu tālākai stopošanai. Iebraucot Komo, mūs pārsteidza kas iepriekš neparedzēts – sastrēgums, kas uz priekšu gan gāja visai raiti. Izrādījās, ka vienā no galvenajām pilsētas ielām notika Lieldienām veltīts gadatirgus, kur iedzīvotāji un pilsētas viesi labprāt iepirka gardumus svētku galdam. Sastrēgums tika pārvarēts, itāļa nepacietība notestēta un jau pēc nepilnām 15 minūtēm stāvējām nākamajā stopēšanas vietā. Izvilkām iepriekš sagatavoto zīmi ar uzrakstu "Lugāno" un gardām mutēm ēdām līdzi paņemtos šokolādes batoniņus, kad pārdesmit metrus tālāk apstājās glauns "Porsche" markas automobilis, kurā esošais pāris piedāvāja mūs nogādāt Lugāno – vilinošajam piedāvājumam piekritām, un pēc neilga mirkļa jau bijām ceļā uz mūsu nākamo pieturas punktu. Lai cik klišejiski neizklausītos, Daniels, kurš ar sievu devās līdz mājām Lugāno, strādā Šveices bankā un nodarbojas ar riska finanšu pārvaldību, bet viņa sieva ir latīņu un itāļu valodas skolotāja vietējā skolā. Abi bija ieinteresēti mūsu ceļojumā, un mēs ar Austri labprāt dalījāmies dienas stopēšanas pieredzē, priecājoties par Šveices skaistumu, ko varēja vērot jau no pašas valsts robežas. Tieši tajā brīdī arī saņēmām īsziņu no mūsu draugiem Lindas, Lauras, Ulda un Denisa, kuri tikai tad, ap pulksten 16, nostopējuši automašīnu, kas dodas no Milānas uz Parīzi, bet mēs jau nemanāmi tuvojāmies Lugāno centram.

Jāatzīst, ka viena no kļūdām, ko pieļāvām, bija došanās uz pašu pilsētas centru – jaukais pāris, ko nostopējām, vēlējās kā labāk un, braucot cauri Lugāno, norādīja uz, viņuprāt, labākajām apskates vietām. Abi ar Austri bijām apburti un pat neiedomājāmies, ka ievešana centrā nozīmēs lielas grūtības no turienes tikt laukā, kad turpināsim stopēt.

Kad bijām ieēduši pa saldējumam un uztaisījuši smukbildītes ar kalniem un dzidru ezera ūdeni, nolēmām sākt stopēt kādā autobusa pieturā netālu no šosejas. Iekārtojāmies ērtāk un gaidījām. Pagāja pusstunda, kas pārvērtās stundā un pēc kāda mirkļa šķita, ka esam stāvējuši tur bezgalību, līdz pie mums piesoļoja kāds ungārs - sakot, ka esot mūs redzējis pirms apmēram 30 minūtēm un nolēmis painteresēties, vai kā nevar palīdzēt. Vīrietis bija ļoti laipns un atsaucīgs, pat piedāvātu aizvest, ja vien būtu ar ko... Viņš ieteica aiziet uz kādu hosteli netālu un palikt pa nakti tur, jo bija drošs, ka ir pārāk vēls, turklāt Lielā Piektdiena, un, visticamāk, pie mums neviens vairs nepiestāšot.

Un viņam bija taisnība, tāpēc vēl pēc apmēram 20 minūšu stopēšanas metām tai mieru un devāmies hosteļa virzienā. Brīdī, kad bijām turpat netālu, saņēmām ziņu arī no mūsu ceļa biedriem – visi četri bija nokļuvuši līdz Mairingenai.

Pārsteidzoši, bet hostelis "Albergo Montarina", ko mums ieteica, patiešām bija relatīvi lēts – nu, vismaz Šveices standartiem. No cilvēka tie bija 29 franki, un bija pieejama virtuve, ēdamistaba, aizslēdzami skapīši, pagrabstāvā varēja izmazgāt ne tikai galvu, bet arī drēbes un bija pat peldbaseins, ko gan neizmantojam, jo ārā jau bija krietni satumsis. Visapkārt palmas un jautrs noskaņojums starp hosteļa iedzīvotājiem, bet kopumā viss ir sakopts, tīrs un vakariņas ieturam ar naksnīgu skatu uz vienu no kalniem.

Pēc laba miega nākamajā rītā cēlāmies un vēlāmies, lai dotos tālākajā piedzīvojumā – bija jānostopē apmēram 220 kilometri. Kārtīgi ieturējām brokastis, lai būtu spēks atlikušajai dienai. Brokastojot Austris bija izpētījis, ka vakardien iedotās bezmaksas transporta biļetes, ko administratore laipni izsniedza brīdī, kad samaksājām par hosteli, bija derīgas, lai dotos ar sabiedrisko transportu no Lugāno uz Airolo, kas ir apmēram 70 kilometri mums vēlamajā virzienā. Parasti šāds ceļš izmaksātu apmēram 40 eiro no cilvēka, kamēr mēs apmēram stundu garajā pārbraucienā devāmies bez maksas ar vilcienu, kas vairākkārt meta lokus ap skaistiem kalniem, pārbrauca ieplakas, brauca cauri tuneļiem, un jau pēc neilga brīža redzējām pirmos augstos kalnus ar sniegotām galotnēm, kuras iemūžinājām ne tikai mēs, bet arī citi vilcienā sēdošie tūristi – tiesa, citu tūristu tur bija maz, un vagonā jutāmies kā taksī.

Izkāpjot Airolo, bijām noskaņoti pozitīvi – bija sajūta, ka viss izdosies un stopēšana tā teikt ies no rokas. Iegājām turpat esošajā veikalā, nopirkām kolu un pāris šokolādītes gan sev, gan draugiem, un, priecājoties par pieklājīgo automašīnu plūsmu pilsētā, devāmies uz kādu ērtāku vietu, kur stopēt. Mums par nelaimi, līdz vietai, kuru kartes rādīja kā lieliski vietu, kur stāvēt, bija jāiet apmēram trīs kilometri. Nu, neko darīt – gājām! Gājām, līdz attapāmies pie ceļa remontiem, kur priekšā stāvēja vīrietis oranžā jakā un aizliedza mums doties tālāk – viens no 15 kilometrus garajiem tuneļiem esot iebrucis, satiksme tiekot organizēta pa vienu no tiem, tādēļ tālāk kājāmgājējiem iet aizliegts. Lielceļš (pagaidiet, kad tiksiet līdz stāstam par pēcpusdienas stopēšanu, hehe!) atrodas vien pāris metrus tālāk, tomēr vīrietis skaidrā vācu valodā mums stopēt tur aizliedz, sakot, ka visizdevīgāk ir doties uz mums nepieciešamo vietu ar sabiedrisko transportu vai čāpot atpakaļ uz pilsētu, kurā varam mēģināt sarunāt šoferi. Apmijusi ar viņu vēl pāris vārdus, bet, saprotot, ka viņu pierunāt neizdosies, devāmies kādu gabaliņu atpakaļ un nolēmām stopēt tur. Lieki piebilst, ka palika aukstāks un vējaināks – ja sākumā bēdājos, ka esmu paņēmusi par maz šortu un krekliņu (jo Itālijā un Lugāno bija pieklājīgs Latvijas mērauklas jūlija vidus), tad šeit priecājos par papildu legingiem, termo krekliem un citām siltajām drēbēm. Padoms – vienmēr turēt kādu siltu apģērba gabalu viegli pieejamā vietā, lai nav jāvandās pa visām mantām.

Apmēram trīs reizes mainot stopošanas vietu, kādas 50 mašīnas un trīs stundas vēlāk pie mums piestāja pavecāka kundze, kura stāstīja, ka esot apmaldījusies, dodas uz Lucernu un piedāvāja mūs pavest kādu gabaliņu. Viņai priekšā sēdēja ruds kaķis, bet kaut kā pamanījāmies ar Austri iespraukties aizmugurējā sēdeklī, lielās somas turot uz ceļiem. Viņa runāja tikai vāciski, tāpēc izmantoju iespēju un mazliet paklačojamies (paldies, vācu valodas skolotājai Renātei!) – izrādījās, ka viņas draudzene ir no Rīgas, tāpēc zina šo to pastāstīt par mūsu skaisto galvaspilsētu un viņas pieredzi, ceļojot pa Latviju. Klačas beidzām apmēram pēc 30 kilometriem, kad viņa mūs izlaida uz autobāņa pie pilsētas Vāsenas (Wassen), no kurienes mums jāstopē uz Interlakenu, tāpēc pateicāmies par vešanu un nevilcinoties čāpojām uz pilsētas centru.

Ilgi gan mūsu stopēšana neturpinājās, jo pienāca kāda tante un vāciski teica, ka ceļš, uz kuru šobrīd stopējam, ir slēgts slikto laika apstākļu dēļ – atmiņā atausa Lindas un Ulda teiktais par kādu slēgtu ceļu šajā reģionā, tomēr domājām, ka tas ir slēgts tikai uz vienu dienu. Laikam kļūdījāmies...

Nākamā mācība - pārliecināties, ka ceļi, pa kuriem vēlaties stopēt, konkrētajā laika posmā ir atvērti.
Mazliet "izbesījušies" un salijuši nolēmām riskēt un stopēt uz autobāņa, kur mums būtu lielāka iespēja dabūt kādu mašīnu, tomēr pēc nepilnām 10 minūtēm tālumā manījām balti oranžu automobili ar zilām bākugunīm, un abi ar Austri sapratām, ka nu patiešām viss ir slikti. Policija pie mums apstājās nekavējoties un teica, ka stopēšana uz autobāņiem Šveicē ir aizliegta. Izlikāmies pārsteigti un teicām, ka tūdaļ dosimies stopēt citur, kur tas ir atļauts, tomēr policijas darbinieki bija neatlaidīgi un pieprasīja mums uzrādīt personu apliecinošus dokumentus. Pēc nelielas diskusijas viņi mūs nolēma nogādāt vietā, kur oficiāli drīkstam stopēt – tiesa, iela, kur pēc piecu minūšu gājiena nokļuvām, bija kā izmirusi un tajā brīdī mums zuda cerības par nokļūšanu Interlakenā. Pa to laiku policijas darbinieki mums bija izrakstījuši soda kvītis 20 franku apmērā katram par nelikumīgu stopēšanu, kuras apmaksājam ar kredītkarti, jo mūsu centieniem ieskaidrot, ka mums nav lieku līdzekļu, viņi neticēja. Viņi bija arī pārsteigti par to, "kā mēs varam šajos laika apstākļos gulēt teltīs un stopēt", kas, jāatzīst, bija viens no biežākajiem jautājumiem no cilvēkiem kopumā. Ar policijas darbiniekiem vēl mazliet pajokojām, apmijam pāris vārdus, tomēr viņu kopējā attieksme pret mums šķita vairāk negatīva, tāpēc šķīrāmies, un ar Austri turpinājām ceļu.

Apmēram 30 minūtes vēlāk bijām izmirkuši slapji, tomēr mums izdevās nostopēt kādu pavecāku pāri, kas dodas uz pilsētu aiz Cīrihes, lai gan viņiem mūsu maršruts nav pa ceļam, viņi piedāvāja mūs aizvest līdz Lucernai, kas ir viens no punktiem, lai nokļūtu galamērķī. Kad viņi izdzirdēja, kur mums šovakar jānokļūst, viņi piedāvāja mūs pavest vēl apmēram 50 kilometrus tuvāk Interlakenai, tāpēc bijām priecīgi, ka izdevies nostopēt tieši šos šveiciešus. Mašīnā bija silti un patīkami, un no mūsu šoferīša un viņa sievas staroja sirsnība - abi runāja tikai vāciski, tomēr centās ar mums komunicēt un interesējās, kā bijām nokļuvuši tur, kur esam. Padalījāmies savā stāstā, pastāstījām par policistiem un to, ka domājām, ka nevienu vairs nenostopēsim. Tikmēr Austris rūpīgi pētīja savu karti. Sapratām, ka esam daudz tuvāk Interlakenai, nekā mūs solīja aizvest, un ka mūs ved taisnā ceļā uz mūsu galamērķi. Bijām superlaimīgi, jo ārā turpināja līņāt, bet abi bijām nosaluši, noguruši un visu dienu neēduši.

Nonākot Interlakenā, atvadījāmies no jaukajiem cilvēkiem un sazinājāmies ar Lindu, Uldi, Lauru un Denisu, kuri jau bija mūsu nākamās dienas aktivitātes – kalnā kāpšanas takas sākumā, tāpēc ar Austri sākām mērot ceļu līdz blakus esošajam miestam Gštaigvilerai (Gsteigwiler), kur sākās mūsu taka. Kad bijām nokļuvuši tur, kur mums šķita, jābūt mūsu draugiem, secinājām, ka tas ir takas pats sākums, nevis nakšņošanas vieta, tāpēc tumsā un lietū vajadzēja mērot ceļu augšup pa krietnu stāvumu – visu laiku atkārtojām mantru, ka drīz būs ēdiens un ugunskurs, drīz varēs noaut slapjos apavus un mazliet piesēst, jo diena tiešām bijusi gara. Draugu "nedaudz esam pakāpušies uz augšu pa trasi" vainagojās ar apmēram stundu augstu kāpienu kalnā, pa slideniem akmeņiem vīngliemežu un aitu pavadībā, tomēr pēc apmēram četrām viltus "es sajūtu ugunskura aromātu" reizēm bijām nokļuvuši līdz nakšņošanas vietai, kur mūsu draudziņi jau bija sagatavojuši svētku vakariņas, mazliet sildošu dzērienu un pie ugunskura dalījāmies ar saviem stopēšanas stāstiem.

Nakti pavadījām ar lietu un, mazliet slidinoties pa matracīti, jo teltis uzbūvētas manāmā slīpumā, tomēr, kad pamodāmies, visapkārt kalni, lejas, mākoņi un sniegotas virsotnes. Ilgi neuzkavējoties, sakrāmējām līdzi ņemamās somas, paņemot līdzi vien pašu nepieciešamāko - uzkodas, ūdens, papildu apģērba gabali, lietus mēteļi un tamlīdzīgi, bet pārējās somas paslēpām mazliet zem mūsu ugunskura vietas, apklājot ar telts pārklāju un apberot ar lapām – drošs paliek nedrošs.

Taka, ko izvēlējāmies, aprakstā minēta kā 15 kilometru gara un sešas stundas ilga, kā arī blakus ieteikums to veikt divās dienās, nevis vienā, tomēr bijām optimistiski noskaņoti un kāpienu uzsākām ar smaidiem. Mūsu mērķis – uzkāpt augšā un nokāpt lejā dienas laikā. Ik pa laikam kāds novelk arī kādu lieku drēbju kārtu, jo, kamēr ārā bija vidēji +8 grādi, kāpiena laikā palika patīkami silti. Pēc pirmajiem veiktajiem kilometriem kājas izjūt slodzi, un esmu tiešām priecīga, ka somas atstājām vietā, kur nakšņojām.

Pēc apmēram pusotras stundas kāpiena priekšā pavērās iespaidīgs, miglas skauts skats, kas atgādināja pilnīgi citu pasauli – divu ezeru tikšanās vieta kalnu ielenkumā un pavisam mazītiņas mājiņas kaut kur kalna pakājē. Kamēr uzņēmām bildes, lietus pārvērtās slapjā sniegā un pēc vēl apmēram 30 minūšu kāpiena bijām nokļuvuši vēl mazliet augstāk, kur priekšā stāvēja kāda vientuļa mājiņa. Piesardzīgi to aplūkojām, pieklauvējam, tomēr neviens neatsaucas un nolēmām pārbaudīt, vai durvis ir vaļā. Pāris soļus vēlāk jau bijām iekštelpās, kur skanēja jestra mūzika un iznira kāds jauns vīrietis – viņš šķita mazliet pārsteigts, tomēr neiebilda, ka piesēžam uz stundiņu, lai kaut ko iekostu un mazliet pasildītos. Viņš pat mums atnesa termosu, sešas lielas tējas krūzes, cukuru un tēju, iekurināja turpat esošo plītiņu un stāstīja, ka pārstāv kādu Šveicē bāzētu slēpošanas klubu, kura dalībnieki var apmesties kalnu mājiņā kad vien paši to vēlas, iepriekš laikus saskaņojot ar kluba vadību.

Lai gan puisis brīdināja mūs augšā nedoties, jo tuvojās tumsa un laika apstākļi nelutināja (kalna pakājē joprojām līst lietus, bet apmēram 200 metrus uz augšu putina sniegs), mēs tomēr nepaklausījām viņa ieteikumam, paņemam mantas un dodamies atpakaļ aukstumā.

Pēc apmēram puskilometra kāpiena sniegs mums jau bija teju līdz potītēm, bridām cauri maģiski piesnigušam mežam un centāmies izvairīties no kraujas, kas draudīgi palika ceļa labajā.

Pārgājienam es izvēlējos savus uzticamos apavus – rozā botas, kas vairāk būtu paredzētas skriešanai pa asfaltu, nevis kalnos kāpšanai. Citu piemērotu apavu mājās nebija, bet šī bija viena no lielākajām ceļojuma kļūdām. Problēmas sagādāja tieši apavu zoles saķere ar sniegu, jo, kamēr maniem draugiem bija pārgājienu zābaki vai botas, es lavierēju pa sniega kupenām kā apjucis kaķis, cenšoties nenoslīdēt zemāk par zemi.

Sniegs nerimās, un kādā brīdī grupiņa sadalījās – es, Laura un Austris nolēmām doties lejā un ceļu neturpināt, bet Linda, Deniss un Uldis soļoja augšup.

Pēc divām stundām, bijām sačubinājuši savas somas, nokāpuši lejā un pat paguvuši blakus esošajā benzīntankā iegādāties vislētāko, bet visgaršīgāko šokolādes pienu, kādu esmu dzērusi. Meklējām piemērotu vietu telšu celšanai un nakšņošanai, tomēr pat pēc diviem vietējo iedzīvotāju ieteikumiem, nevarējām atrast neko jēdzīgu. Kādā brīdī mums ieteica kempingu, kur varot celt teltis, un kamēr soļojam kempinga virzienā, saņēmām ziņu no otras trijotnes par to, ka viņi nokļuvuši līdz somām un soļo lejup no kalna. Nonākot pie kempinga, izrādījās, ka tas nav kempings, bet gan vienkārši bērnu spēļu laukums, un pēc sarunas ar divām sievietēm, sapratām, ka publiska nakšņošana Šveicē ir nelegāla. Austris ar Lauru vēl pāris minūtes apmeta loku pa tuvāko apkārtni (tajā brīdī es biju palikusi supernīgra un jau baidījos, vai maz mani ceļa biedri mani vēl izturēs), bet jau pēc mirkļa mūs atrada otra latviešu grupiņa, kas atgriezusies ar pavisam vārga paskata Uldi – viņam kalna lejas daļā palika slikti, tādēļ nolēmām vairs nemeklēt vietu, kur nakšņot, un iekārtojāmies turpat blakus esošajā zāles pleķītī iepretim publiskajām tualetēm. Viss, protams, nebija tik traki, jo tualetēs bija brīvi pieejams dzeramais ūdens, arī neliels radiators un papīra dvieļi – ja ārā būtu bijis aukstāks, tur varētu gulēt.

Ceturtā stopēšanas diena sākās nesteidzīgi. Bijām noskaņoti priecīgi, jo Uldis jutās labāk un bijām par soli tuvāk mūsu mērķim – Parīzei, līdz kurai atlicis mazliet vairāk par 500 kilometriem. Visapkārt sējās sniegotas kalnu virsotnes, un pamosties ar skatu uz vienu no Eiropas augstākajām virsotnēm - Jungfrau, bija tiešām, tiešām lieliski. Ciemats, kur palikām, bija pavisam neliels, tādēļ cilvēki, kas ik pa laikam mums pagāja garām, noskatījās divreiz. Visas mājas šķita vienādas un ik pēc 100 metriem atrodama milzīga akmens vanna, kas pildīta ar kalnu ūdeni – sākumā bijām piesardzīgi, jo nezinājām, no kurienes tas ūdens nācis, bet pēc tam sapratām, ka garšo labi un to var sapildīt tukšajās pudelēs. Dārziņi bija kopti, zaļi un pilni pavasara ziedu, un cilvēki izbaudīja vēl pēdējo brīvo dienu pirms darba nedēļas sākuma.

Mūsu jaukais draugu pulks atkal sadalījās – Uldis ar Lindu un Laura ar Denisu sākotnēji stopēja kopā, bet mēs ar Austri nolēmām sākt atsevišķi. Bijām priecīgi par lielo automašīnu plūsmu, un jau divas mašīnas ar mazītiņu "Fiat Punto", kas varbūt varētu ievietoties kādas dāmas rokassomiņā, bijām Bernē. Turklāt ceļabiedri mūs pacienāja ar kūku.

Čāpojot uz vietu, kur nolēmām stopēt, nejauši atradām Bernes rajonu, kas esot absolūti bez noteikumiem, un pēc uz sienas atstātajiem grafiti tā tiešām šķita – viss čumēja un mudžēja no krāsām un tekstiem, zem tilta kā amerikāņu filmās joņoja bērni ar skrituļdēļiem, bet mazliet tālāk stāvēja ducis afroamerikāņu, kas, apstājuši ap noskrambātu tenisa galdu, aktīvi runā. Ilgi gan tur neuzkavējāmies.

Lieta, par kuru iedomājāmies pārāk maz, bija Lieldienu brīvdienu sastrēgumi, jo, dodoties uz Francijas vidieni, ievērojami sabiezēja arī satiksme, kas nobloķēja pat veselu lielceļu. Mūsu ceturtā stopēšanas diena iekrita tieši tad, kad Otrās Lieldienas, kas nozīmēja automašīnu plūsmu mājup – no vienas puses riktīgi forši, jo mašīnas tiešām bija daudz, bet no otras puses – liela daļa auto bija pārpildīti, un, pat labi gribēdami, mēs tur nevarētu ievietoties.

Tomēr mums veicās raiti. Protams, bija aizkavēšanās, bet pēc dažām stundām nokļuvām Andrē mašīnā, kas uz Bāzeli devās pa mazāk zināmu ceļu. Tas bija garāks, jo ved caur kalniem, tomēr īsā laika posmā redzējām veclaicīgas pilis un vietējās mājiņas, turklāt izvairījāmies no vairāku stundu gariem sastrēgumiem. Andrē stāstīja, ka visiem šķiet, ka Šveicē dzīvot ir kā sapnis, tomēr pat tie iedzīvotāji, kas ir Šveicē dzimuši, nereti nespējot "savilkt galus" – par mašīnas uzturēšanu vien esot jāmaksā 200 franki (183 eiro) mēnesī, nerunājot par degvielu, īri, obligāto veselības apdrošināšanu, kas mēnesī ir apmēram 400 (366 eiro) franki, ēdienu un citām ekstrām. Viņš arī padalījās ar informāciju, ka kopumā šveicieši esot ļoti birokrātiski un likumam paklausīgi cilvēki un ka viņam labpatīkas dzīvot Šveices ziemeļos – tas esot tuvāk Vācijas un Francijas robežai, un cilvēki esot daudz draudzīgāki.

Nokļūstot Bāzelē, satumsa un lija. Andrē mums piedāvāja naktsmājas, ko ar pateicību pieņēmām, bet tā kā viņš sāka darbu pulksten 7, mums bija agrs un veiksmīgs rīta cēliens, lai pietiekami ātri aizstopētu līdz Parīzei.

Domāju, ikviens varētu piekrist, ka slimot ir nepatīkami, īpaši ceļojot, tomēr tieši tas notika ar Uldi, mani un Austri. Kā jau iepriekš minēju, Uldis savu bālo norāva neilgi pēc kāpiena kalnā. Pēc divām dienām arī es un Austris noķērām līdzīgu bacili.

No rīta viss griezās un saģērbšanās prasīja milzīgu piepūli, turklāt ik pēc piecām minūtēm bija jāapmeklē labierīcības. Saprotot, ka stopējot jāveic mazliet vairāk nekā 500 kilometri, ilgi nekavējamies – Andrē mūs aizveda līdz tuvākajai pieturai, nopirka pa kruasānam brokastīs un pēc stundas jau stopējām Parīzes virzienā. Kamēr cerīgi skatījāmies uz mašīnām ar franču numuriem, neviens nestājas, vien neticīgi lūkojās uz mūsu zīmi ar uzrakstu "Paris" un, braucot garām, uzsmaidīja vai parāda kādu "es jau labprāt, bet šoreiz nevaru" roku žestu.

Nostopējām kungu, kas devās uz attālo Miluzu, bet tad, kad bijām nokļuvuši tur, jau pēc piecām minūtēm pie mums piestāja jauna dāma, kas runāja tikai franciski, tomēr ar žestu un galvas māšanas palīdzību nopratām, ka viņa dodas uz Belfortu. Ķermenis bija priecīgs par iespēju apsēsties un abi ar Austri pamīšu iemiegam. Tikmēr mūsu šofere ar mums cītīgi runāja franciski, uzdodot jautājumus un vaicājoši skatoties mums acīs, tomēr saprotot, ka ar mums komunikācija neizdosies, viņa pasmaidīja, uzgrieza skaļāk radio un turpināja ceļu. Vien pēc pusstundas viņa uzsāka sarunu atkal – no sākuma uzdodot jautājumu, bet pēc tam cenšoties ar žestiem un vārdiem norādīt uz savu muti. Austris neveikli pateica "oui", un sieviete uzreiz piestāja pie kāda bulciņu veikala, kur pēc piecām minūtēm iznāca ārā ar lielām, brūnām papīra turzām. Sapratām, ka viņa mums abiem nopirkusi kārtīgas brokastis - katram pa lielai bagetei ar tunci, pa dzērienam un šokolādes kruasānam, kā arī divus eklērus. Mazliet apjukušus, tomēr ļoti pateicīgus viņa mūs izlaida no sava auto, novēlot veiksmi.

Tālāk stopēšanas pieredze sāka pārvērsties nepatīkamā piedzīvojumā – lai gan stopējas raiti, bijām tik nomocīti, ka ik pēc piecām minūtēm mainījās lomām - kamēr viens stopē, otrs atpūšas.

Atrodoties apmēram 300 kilometrus no Parīzes, ar Austri nolēmām stopēšanu pārtraukt – mūs izlaida Dižonas centrā, kur sēdējām autoostā un mēģinājām rast plānu radušajai situācijai - bijām noķēruši vīrusu, mums bija paaugstināta temperatūra un bija jāatrod veids, kā nokļūt līdz Parīzei. Viens variants, ko ieteica, ir "BlaBlaCar", kas ir "ride sharing" jeb kopā braukšanas serviss, kur vari atrast cilvēkus, kas dodas uz vajadzīgo galamērķi. Labā lieta - patiešām daudzi cilvēki dodas vajadzīgajā virzienā, turklāt ne tikai dienas agrajās stundās, bet arī vakaros. Arī cena par braucienu nav astronomiska – vidēji jāšķiras no 20 eiro. Sliktā lieta – šoferīša telefona numuru var iegūt tikai tad, kad veic samaksu, turklāt nav garantijas, ka šī persona runās angliski. Mūsu gadījumā bija vēl čābīgāk - vīrietis, kuru rezervējām kā mūsu šoferi, Muhameds, bija izslēdzis savu telefonu, turklāt mēs atradāmies trīs kilometru attālumā no vietas, kur mums būtu ar viņu jātiekas. Līdz izbraukšanas laikam tā arī nesakomunicējām un palikām ar gariem deguniem un bez 50 eiro. Labā ziņa – ja brauciens netiek veikts, vari iesniegt prasību aplikācijas izstrādātājiem, kuri nedēļas laikā iekasēto naudu atgriež. Mūsu otra opcija bija autobuss – te jāmin "Ouibus" un "FlixBus", kuri par ļoti demokrātiskām naudiņām pārvadā pasažierus pa Eiropu. Nu, piemēram, ja visu mūsu stopēšanas maršrutu no Milānas līdz Parīzei vēlējāmies veikt ar "FlixBus", būtu jāmaksā 53 eiro, bet ar "OuiBus" tas maksātu vien 29 eiro. Vienojāmies par autobusu, kas uz Parīzi devās pulksten 20, kopā samaksājot mazliet virs 40 eiro, tomēr bijām absolūti laimīgi par to, ka varam mierīgi pasēdēt autoostā. Gaidot autobusu, līdzi paņemtās zāles gāja uz urrā, tieši tādēļ piezīme nākotnes man - neaizmirst par bagātīgi nodrošinātu aptieciņu.

Bet ko darīt, ka esi slims un ir jāturpina ceļš? Darījām to pašu, ko būtu darījis jebkurš – kustējāmies uz priekšu. Autobuss pēc mazliet ilgāka brauciena nekā plānots naksnīgajā un tukšajā Parīzē iebrauca ap pulksten 1.30, un taisnā ceļā devāmies uz Ulda pirms tam norezervēto viesnīcu. Parīzē ir "Uber" un to tad arī izmantojām - apmēram 15 kilometru brauciens mums izmaksāja 8.99 eiro, bet komplektā dabūjām bezmaksas ūdeni un šoferi, kas galīgi nejēdza angliski un brauca teju aizmidzis.

Visi seši palikām viesnīcā ar vienu zvaigzni, bet tā bija labāka, nekā pāris vietas, kam piekabinātas divas un vairāk zvaigžņu – viss tīrs, ērts, pieejams, ar bezmaksas wifi un viena nakts personai izmaksāja 25 eiro un papildu 0.99 centi/naktī par Parīzē izmantoto kvadratūru. Austrim gulta gan bija krietni par īsu, bet tas jau ir cits stāsts - pārējais vienas zvaigznes viesnīcai bija pieņemami. Vēl pēdējie centieni salabot veselību, un pavisam drīz jau likāmies uz auss.

Par sesto dienu, kad lidojām mājup, daudz stāstu nav, vien varu atklāt, ka izgulējāmies, nopriecājāmies par saulaino laiku un ieturējām kārtīgas brokastis. Turklāt visi, ieskaitot Uldi un Austri, jutāmies pārsteidzoši labi. Somas atstājām hotelī, lai nav jānēsā lieks smagums, un, izmantojot Parīzes ērto metro sistēmu, devāmies visādos ceļos un neceļos.

Lai gan ierobežotā laika dēļ Parīzē aplūkojām tieši tik daudz, lai būtu kāda smuka bilde sociālajiem tīkliem, apmeklējām, mūsuprāt, visiespaidīgāko un ērtāk pieejamo – Eifeļtorni un Triumfa arku, jo tā bija pa ceļam uz mūsu lidostas autobusa pieturu. Pie Eifeļtorņa biju bijusi septembrī, kad ar Arti un Elīnu atgriezāmies no Brazīlijas, tomēr tagad, pavasarī, šai pilsētai bija pilnīgi cits šarms, jo visur plaukst ziedi, sakuras, un cilvēki ir pamodušies no ilgā ziemas perioda. Pašā Eifelī gan neuzbraucām, jo, salīdzinot ar rudeni, rindas bija vismaz 10 reizes garākas.

Lai gan ārā bija relatīvi auksts un vējains, izbaudījām garu pastaigu pa parku, metro braucienus, Parīzes svešiniekus un tūristu pūļus. Protams, Parīzē jārēķinās arī ar paprāvu skaitu dažādu suvenīru tirgotāju, kas ik uz soļa piedāvā iegādāties piecus Eifeļtorņa piekariņus par vienu eiro, vai iesmērēt kādu citu piemiņas velti, tāpēc izmantojām iespēju kaulēties.

Francijas galvaspilsēta šķiet ļoti pielāgota tūristiem, jo metro, vilcienu, autobusu un citu pārvietošanās līdzekļu biļešu iegāde ir vienkārša un saprotama – piemēram, biļeti autobusam no Parīzes centra līdz 70 kilometrus tālajai lidostai varēja elektroniski iegādāties turpat uz vietas. Dodoties prom, palika daudz neizpētīta, tomēr šī noteikti nav pēdējā viesošanās reize Parīzē.

Ja pirmajā reizē secināju, ka stopēšana ir reāli forša lieta, tad šis ceļojums to tikai apstiprināja. Protams, mūžu ceļo – mūžu mācies, un arī katrs šāds piedzīvojums ir viela pārdomām, kā arī iespēja iemācīties ko jaunu – nu, piemēram, ka ir svarīgi ieguldīt kvalitatīvās un ērtās ceļojuma lietās un noteikti nedrīkst pažēlot vietu kādai biezākai "klozītei".

Tomēr īpaši svarīgs fakts, ko iemācījos šajā stopēšanas ceļojumā, ir saprast savas spēka, spēju un veselības robežas – ir forši, ja neesi saslimis, bet tad, kad esi noķēris bacili, apdraudi ne tikai sevi, bet arī citus, turklāt vairs nav nekāda prieka. Tas pats attiecas uz fizisko izturību – daudz prātīgāk ir laicīgi pateikt, ka nevari turpināt ceļu, jo esi noguris vai to nespēj. Brīdī, kad būsi kalna galotnē, atceries, ka kaut kā būs jātiek arī lejā, tāpēc esi apdomīgs! Bet pavisam īsi noslēdzot, tie, kas vēl nav paguvuši iemēģināt roku stopēšanā, iesaku kaut vienu reizi to pamēģināt – kas zina, varbūt turpmākie ceļojumi būs tikai tādi!"