Latviete, kas strādā par stjuarti Arābu Emirātos: dzīvoju vienreiz, gribu visu izbaudīt  (32)

Anetes vecāki vēl joprojām dzīvo Mežaparkā, viņa pati saka, ka ir no Rīgas, tomēr jau kopš 16 gadu vecuma dzīve saistīta ar ceļošanu. Slaidā meitene vēl skolas gados sākusi strādāt par modeli un ar šo darbu guvusi iespēju izbraukāt, piemēram, Ķīnu – Šanhaju, Honkongu un arī pa mazajām pilsētām. "Nezinu, vai to vēl gribētu, bet tā bija liela dzīves pieredze," par šo laiku saka Anete. Visu dzīvi ar modeles karjeru saistīt gan viņa nevēlējās, tāpēc uzsākusi filoloģijas studijas. "Man ļoti patīk valodas, bet augstskola nav domāta man. Es tomēr esmu cilvēks, kas mācās praksē – skolā vispār valodas neiemācījos. Man jābūt tajā vidē. Aizbraucu pirmajos modeļu braucienos, sāku runāt un iemācījos," stāsta Anete. Pēc četru gadu modeles darba meitene izturējusi palielu konkursu un mācības, kļūstot par nacionālās aviokompānijas "airBaltic" stjuarti. "Manai mammai bija draudzenes, kas bija stjuartes.

Interesanti. Arī filmās bija redzēts. Vienā reizē pamēģināju pieteikties un tiku! Protams, ir tie stāsti, ka ir gari reisi, ka meitenes paliek beigās ārzemēs, bet domāju, ka tas nav par mani. Nekad nesaki, nekad, bet es plānoju atgriezties Latvijā." Arī stereotips par skaisto, vieglo dzīvi un puišiem, kas skrien pakaļ stjuartei, esot pārspīlēts. "Ir, protams, mums ļoti labas viesnīcas, šopings, bet nav tā, ka mēs tur gaisā vienkārši smuki pastaigājamies, tas ir smags darbs."

Pagrieziena punkts dzīvē bijusi arī piedalīšanās konkursā "Miss Bikini 2015", kur Anete uzvarēja un ieguva iespēju braukt piedalīties konkursā Ķīnā. Viņa atceras, ka bijis glaimojoši, ka ķīnieši pievērsuši milzīgu uzmanību, jo apbrīnojuši eiropiešu balto ādu, bet ar laiku tas kļuvis ļoti apnicīgi un traucējoši. "Man Ķīnā gāja labi, bet tā mūžīgā uzmanība gan ļoti traucēja. Jutos kā dzīvnieks zoodārzā – jau gribēju pakārt kaklā zīmīti "foto – 1 dolārs"! Cerēju, ka neiegūšu titulu par labāko ādu, bet tieši to ieguvu, jo viņiem mūsu baltā ādas krāsa šķiet ļoti skaista."

Tā bijusi interesanta pieredze un iemācījusi daudz. "Tas bija konkurss, kur es piedalījos, bet zinu meitenes, kas trenējas bikini fitnesā, – tas ir ļoti grūti. Es to nevarētu – viņas ēd ļoti pareizi, trenējas daudz. Man tomēr ļoti patīk paēst, arī saldo, nevis visu laiku vienu un to pašu – rīsus ar vistu un dārzeņiem. Man nav tik dzelžains raksturs – dzīvoju vienreiz, gribu visu izbaudīt."

Kad Anete ieraudzījusi internetā sludinājumu, ka Latvijā notiks atlase stjuartes darbam arābu aviokompānijā, viņa nolēmusi pieteikties. "Atlase notika Latvijā, jo viņi nevarēja dabūt vīzas Baltkrievijā. Tās bija "Open Days", kas nozīmē, ka varēja nākt ikviens. Ieradās ap 80 cilvēku. Visas dienas garumā notika atlase. Meklēja cilvēkus, kas zina krievu valodu. Tā bija gara, gara diena. Nekad man nav bijusi tik traka intervija – tev uzdod jautājumu pēc jautājuma, un nav pat brīža atslābt vai padomāt. Pēc tam jūties emocionāli izsmelts. Sadraudzējos ar cilvēkiem, kas arī tur piedalījās, bet beigās izvēlējās tikai desmit cilvēkus. Šī gan nebija liela atlase. Parasti, piemēram, Spānijā vai Portugālē nāk vairāk nekā 300 cilvēku, pat ārsti un citu profesiju pārstāvji, un izvēlas tikai kādus desmit," par lielo konkursu uz šo amatu stāsta Anete.

Sekojusi dokumentu iesniegšana, medicīnas pārbaudes, aviokompānija pārbaudot arī topošā darbinieka pieredzi, datus, personību. Ja tas viss bijis kārtībā, sekojušas mācības jau Abū Dabī. "Beigās jau trinos un nevarēju sagaidīt, kad braukšu. Pašas mācības nav grūtas, ja pieej tam nopietni, bet ļoti nogurdinoša ir celšanās augšā lejā katru dienu, klausīties visu laiku, ko kāds stāsta, noturētuzmanību. Režīms ir stingrs. Mēs nedrīkstējām vakarā pēc pulksten 23.00 iet ārā, ballēties, jo viņi ir ieguldījuši naudu un grib, lai nekas slikts nenotiek."

Interesanti, ka arī Anetes gaišā matu krāsa ap to laiku mainījās uz dabīgi brūnu. "Man bija ļoti blondi, balināti mati, bet mana dabīgā matu krāsa ir šāda. Tā kā zināju, ka ir prasība pēc dabiskā, jau laikus pārkrāsoju tuvāk savam tonim." Viņa arī atklāj, ka stjuartēm nedrīkst būt redzamu tetovējumu vai permanentais grims. "Visam jābūt skaistam, bet dabiskam, lai cilvēkiem ir patīkami ar tevi komunicēt."

Lai arī Anete jau bija strādājusi par stjuarti, zinājusi, ka būs reisi, kur būs grūti, dažos reisos tomēr bijis kultūršoks, tomēr kopumā esot ļoti interesanti.

Tagad viņas "Facebook" profilā un "Instagram" bieži lasāmi ieraksti par dažādām valstīm, kur meitene bijusi – Dienvidkoreja, Maroka, Austrālija Japāna – tās ir tikai dažas no pieturvietām. Šajā darbā neesot noteiktu reisu, kuros viņa lidojot vienmēr, galamērķi visu laiku mainoties atbilstoši grafikam, stāsta stjuarte. Esot arī maiņas, kad visu laiku jāgaida zvans, un, tikai to saņemot, stjuartes uzzina, kurp dosies šoreiz. Tā Anete nesen nokļuvusi Romā. Bet esot arī iespēja pieteikties lidojumiem uz galamērķiem, kur vēlas nokļūt. "Ir galamērķi, piemēram, Madride, kurp lidot piesakās ļoti daudzi, jo tur var labi iepirkties, vai Maldīvas, bet, protams, visi netiek. Es esmu jūnijā pieteikusies uz Toronto un Briseli," stāsta Anete, piebilstot, ka galamērķos parasti brīvais laiks ir 25 un vairāk stundas, līdz ar to sanākot arī apskatīt un iepazīt eksotiskās vietas. Īpaši spilgtā atmiņā palikusi Sidneja Austrālijā un Maroka. Lai arī reiss uz Sidneju ir garš un fiziski nogurdinošs, pati pilsēta esot redzēšanas vērta, tāpēc Anete gribot tur atgriezties.

"Pirmajā reizē izstaigāju pilsētas centru, apskatīju Operu, tiltu, nākamajā reizē braucu uz Bondi pludmali. Braukšu turp atkal, jo Sidnejā ir ko redzēt, daudz labu vietu, kur paēst." Parasti, dodoties uz jaunām vietām, Anete izpētot gan vietas, kur varēs baudīt mākslu, piemēram, atrod interesantas galerijas, palasot internetā citu rakstīto par šīm vietām, kā arī noteikti sameklējot kādas labas kafejnīcas vai restorānus. Esot pat domājusi par sava ēdienu bloga rakstīšanu, kur recenzētu dažādās virtuves un ēdināšanu pasaulē, bet tas vēl esot tikai plānā. "Vēl kautrējos rakstīt citiem."

Anetei esot arī saraksts ar vietām, kur vēl griboties aizbraukt, un tas esot garš. Sarakstā ir, piemēram, ASV, kas gan neesot sapņu zeme, bet tomēr vienreiz tur esot jāaizbrauc, tāpat viņa vēlas atgriezties arī Austrālijā, apskatīt Maldīvu salas, Šrilanku un vēl vairākas vietas Āzijā. "Zinu, ka Eiropu varēšu apskatīt arī vēlāk. Tie ir divu, trīs stundu lidojumi, bet tos atstāšu pensijai. Man ir plāni par Meksiku un Kubu. Gan jau tur aizbraukšu, ja ne šogad, tad nedaudz vēlāk ar draudzenēm." Anete stāsta, ka viņai ir forša draudzeņu kompānija, ar ko patīkot kopā ceļot, un tagad viņa jau ļoti gaidot meitenes ciemos pie sevis uz Abū Dabī septembrī, kad visas braukšot uz tuksnesi. "Tagad, kad esmu Latvijā, kopā bijām Ķemeru purvā, jaunajā Botāniskā dārza restorānā. Kad esi projām un apkārt ir smiltis, bēšas krāsas, ļoti novērtē zaļumu un tādas vienkāršas lietas kā purvu," saka ceļotāja. Visvairāk no ēdieniem svešumā viņai pietrūkstot rasols, arī šoreiz, braucot mājās, mammai jau laicīgi pasūtījusi kārtīgu bļodu.

Lūgta salīdzināt "airBaltic" gūto pieredzi un tagadējo darbu, Anete saka, ka katrā no vietām ir savi plusi un mīnusi. "Ar "airBaltic" varēju dzīvot šeit, lidmašīnas bija mazākas, cilvēku nebija tik daudz. Bija tikai Eiropas reisi, cilvēki mazāk ko jautāja, jo "airBaltic" viss ir par maksu. Manā tagadējā kompānijā visi ēdieni un dzērieni pasažieriem ir bez maksas, tāpēc mums visu laiku kaut kas jāpienes." Savukārt atalgojums tagad esot daudz lielāks, tāpat arī par sadzīves lietām praktiski neesot jādomā, jo darba devējs sedz visus dzīvošanas izdevumus.

Jautāta par arābu tradīcijām un ētiku uz klāja, Anete sāk smejas. "Jā, tūlīt sāksies ramadāns." Bet tad piebilst: "Pārsvarā arābi lido pirmajā klasē. Protams, viņi ir citādi, bet jāsaprot, ka esam aizbraukusi strādāt pie viņiem un jāpieņem viņu tradīcijas. Attieksme ir atšķirīga, atkarībā no tā, kā kurš ir audzināts. Cilvēki ir dažādi."

Tomēr tas, ka stjuartes, tāpat kā ikviens no mums, ļoti novērtējot elementāru pieklājību, gan esot tiesa. "Es varētu sarakstīt grāmatu par to, kas stjuartiem patīk un kas ļoti, ļoti kaitina. Tomēr pats galvenais ir vienkārši pateikt "lūdzu" un "paldies". Mēs arī esam tikai cilvēki. Protams, kaitina izsaukuma pogas spiešana, ja stjuarti ir turpat blakus vai tikko gājuši garām. Tā poga ir domāta neatliekamiem gadījumiem, kad, piemēram, kļūst nelabi, bet ne lai palūgtu dzērienu. Nav patīkami visi šie žesti (rāda ar pirkstiem žestu, ko reizēm izmanto, lai pievērstu uzmanību) vai teikums "Give me" (Iedod!), tā vietā, lai pateiktu "Please, give me!" (Ludzu, iedodiet!)," stāsta Anete. Viņa arī atzīst, ka, kopš pati ir stjuarte, citādi uztver apkalpojošo personālu, lidojot atpūsties. "Cenšos atvieglot viņu darbu, man vienmēr ir sava ūdens pudele līdzi, netraucēju viņus bez vajadzības. Vienkārši atpūšos un guļu lidmašīnā, cik nu tas iespējams, jo, godīgi jāsaka, vairs īsti nespēju aizmigt tur – pierasts tajā vidē strādāt."

Jautāta par to, ko darīs pēc dažiem gadiem, Anete atbild īsi: "Zinu, ka lidošu atpakaļ!" Pēc tam, gan piebilstot, ka, protams, nekad jau nevar zināt, vai kaut kas nemainīsies, bet pati, jau dodoties uz Emirātiem, plānojusi, ka atgriezīsies. Lai arī pusgada laikā jau iegūti draugi un pagūts iepazīties arī ar latviešiem, kas dzīvo Abū Dabī, Anete atklāj, ka arābu puiši viņai īsti nepatīkot, tāpēc pēc dažiem gadiem viņa plāno atgriezties Latvijā un tad meklēt darbu, kas saistīts ar aviāciju vai tūrismu, gan ne par stjuarti, bet uz zemes. "Tagad ir interesanti, gribu baudīt dzīvi un ceļot, bet zinu, ka atgriezīšos!"