Ja vien pilsētu var salīdzināt ar cilvēka ķermeni, tad Lielupe ir slaidās un garās Jūrmalas lokanais mugurkauls. Daudzi pilsētas "iedzimtie" atzīs, ka uz jūru aiziet retāk, nekā uz upi – tā ir vieta savējiem, bet uz jūru parasti ved ciemiņus. Tomēr jāsaka, ka gar Lielupi pilsētā ir daudz vietu, ko vērts redzēt un apmeklēt. Īpaši jauki tās apskatīt, sēžot laivā (spiningošanas sezona taču ir sākusies, un līdakas Lielupē labu labās). Ne vienmēr nepieciešama liela jahta, Lielupes krastu iepazīšanai derēs arī airu laiva vai pat SUP dēlis, ko var iznomāt un paņemt līdzi mugursomā. Bet tie, kam sauszeme tuvāka, šeit minētās vietas var apmeklēt, arī minoties ar velosipēdu.
Ja braucat no Rīgas, vislabāk sākt Lielupes iepazīšanu ar Balto kāpu, piebraucot no Vārnukroga puses – pie Babītes stacijas jānogriežas un jābrauc gar Latvijas Universitātes rododendru audzētavu (arī tie par spīti aukstumam sāk plaukt). Tur pie Lielupes ietekas jūrā atrodas unikāls dabas veidojums – 100 metru platā un 800 metru garā Baltā kāpa. No kāpas paveras skats uz Lielupes ieteku jūrā, Stirnuragu un Buļļupi. Kāpa radusies pēc tam, kad upe 1757. gadā pārrāva zemes šaurumu, izveidojot jaunu ieteku jūrā. Baltā kāpa atrodas četru kilometru attālumā no Priedaines stacijas. Iepretim kāpai, pāri upei ir Ragakāpas dabas parks ar gleznainām takām un jaukais Jūrmalas brīvdabas muzejs.
Pa upi vai tās krastiem dodoties "uz augšu", nemaz nav tālu līdz dzelzceļa tiltam un stacijai ar lepno Lielupes nosaukumu. Tā ir labi saglabājusies 20. gadsimta sākuma ēka. Interesanti, ka pirms Pirmā pasaules kara dzelzceļš un tilts atradies nedaudz tālāk, bet pirmā pietura pēc tilta bijuši Bulduri. Tikai 1913. gadā uzcelta stacija šeit, un to sākumā sauca par Buļļu staciju, bet 20. gadsimta 30. gados tā ieguva Lielupes nosaukumu – īsti gan nav skaidrs, kad pati upe ieguvusi Lielupes nosaukumu, jo vēl 19. gadsimta un vecākās kartēs tā saukta gan par Mūšu, gan Mūsu, gan Zemgaļu vai Mītavas upi. Abos pasaules karos, kā jau stratēģiski svarīgi objekti, cieta arī tilts un dzelzceļš, bet pēc Otrā pasaules kara to atjaunoja tagadējā vietā, tādēļ pēc biļetes nopirkšanas vienmēr sanāk kādu gabaliņu paieties no stacijas līdz vilcienam. Te saglabājies arī tiltiņš, kur vadītājs vai stacijas pārzinis var vaktēt, vai visi gribētāji sakāpuši vilcienā.
Nedaudz tālāk ir daudzu iecienītais Līvu akvaparks, kur šajā aukstajā pavasarī var kārtīgi izsildīties pirtīs un siltos baseinos pašā Lielupes krastā. Turpat ir arī zivju cienītāju atzinīgi novērtētais restorāns "Laivas", kur var nobaudīt dažādus labumus, kas nonākuši makšķernieku un zvejnieku laivās.
Tālāk šķērsojiet ielu un dodaties gar upi līdz Bulduru dārzkopības vidusskolai, kuras dārzā bez maksas jau var apskatīt krāšņas narcises, tulpes un reibinoši smaržojošas hiacintes visās varavīksnes krāsās, bet skolas siltumnīca ir īsta tropu oāze, kur iegādāties arī kādu augu savam dārzam vai vismaz palodzei.
Dārzi nav jūsu stihija? Nu tad, pārbrauciet pāri upei un apskatiet spocīgi jocīgo Darmštates priežu audzi. Greizās priedes patiesībā ir kā augošs piemērs negausībai. Tās stādītas, mēģinot pierādīt, ka vācu priedes labākas par vietējām. Tomēr Latvijas ziemas un vēji arī 19. gadsimta beigās bija krietni skarbāki par Vācijas, bet augsne tāda paknapa, tā nu smalkās vāczemnieces izauga šķības un greizas, tātad nederīgas kā kokmateriāli, vien labākajā gadījumā izmantojamas malkai. Tagad Lielupes krastā esošā audze ir vienīgā vieta, kur Latvijā var apskatīt šādu savdabīgu spoku mežu, kas nesen vēl apdedzis, tāpēc stumbri kokiem melni.
Lai apskatītu nākamo objektu, nāksies atkal doties uz otru krastu un izbraukt dažus upes līkumus gar Lielupes palienu pļavām, līdz nonāksiet pie kuģīšu piestātnes Majoros. Turp vasaras sezonā var aizbraukt arī ar upes kuģīti no Rīgas. Netālu no tās, Konkordijas ielā 66, atrodas kādreizējā Majoru muiža, kas reiz piedzīvojusi labākus laikus, bet tagad jau kādu laiku stāv pamesta. Tomēr vēl joprojām var nojaust tās lepno vēsturi. Kādreizēja Friksu dzimtas vasaras un medību pils atrodas pašā Lielupes krastā, vecu, pašlaik plaukstošu liepu ieskauta. Reiz šis bijis ļoti smalks vasaras atpūtas rajons. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas smalkajā namā izmitināja bāreņus, un arī padomju gados te bijis bērnunams. Šie gadi atstājuši smagu iespaidu uz muižu, bet pavasarī šeit ir skaisti un no ārpuses iespējams apskatīt lepnās kolonnas, veco celtni un parku. Bijušas dažādas ieceres šo vietu atjaunot un savest kārtībā veco muižu, bet pagaidām tas nav īstenojies.
Ja turpināsiet ceļu pa upi, nonāksiet pie Jūrmalas šaurākās vietas – Dubultos no Lielupes līdz jūrai ir vien daži simti metri. Šeit atrodas jaukā Aspazijas māja, pie kuras pavasaros plaukst smaržojoši ceriņi un rozes, bet no augšstāva loga vienmēr var vērot upes mainīgumu. Vairāk par muzeju lasiet šeit.
Dubultos ir vēl viena mākslas oāze – pašā Dubultu dzelzceļa stacijā jau pāris gadus mākslas galerija ar izcili skaistu gaismu un brīnišķīgu skatu uz Lielupi. Pašlaik tajā skatāma jauno Mākslas akadēmijas mākslinieku darbu izstāde. Savukārt Dubultu baznīcā bieži notiek skaisti koncerti.
Ja brauksiet tālāk pa upi, redzēsiet vienu no Lielupes salām, kas atrodas iepretim Ezeru ielas labiekārtotajai peldvietai, kur ir arī laivu piestātne un piknika vietas ar soliņiem. Šī atpūtas vieta atrodas palieņu pļavās, kas visu vasaru ir krāšņu puķu un lekna zaļuma pārpilnas, bet pašlaik tur jau sāk plaukt sviestdzeltenas purenes. Jāpiebilst, ka līdzīgas atpūtas vietas pie Lielupes šogad ir arī Dubultos, Dadžupes ielas galā, Majoros, Plūdu ielas galā, Priedainē, Upmalas ielas galā.
Nākamā stāsta vērtā vieta ir Valteri un iepretim esošais Salas pagasts, kas vienmēr bijis cieši saistīts arī ar Jūrmalu. Salas baznīca atsauc atmiņā īstu lauku mieru.
Tās pagalmā pavasarī zied rododendri un turpat var aizstaigāt arī līdz klusajai kapsētai, kur apskatāmi iespaidīgi 19. gadsimta krusti, kā arī, labi pameklējot, var atrast cienījamā jūrmalnieka un izcilā aktiera Eduarda Pāvula dzimtas kapus. Mākslinieks dzīvojis Valteros un katru brīvo brīdi pavadījis, makšķerējot un braucot ar laiviņu pa upi, – tas aprakstīts gan aktiera Harija Liepiņa, gan viņa sievas Mudītes Šneideres atmiņās, kā arī nesen izdotajā Lias Guļevskas grāmatā par Nacionālā teātra premjeru Jāni Kubili.
Vēl gabaliņš, gar Krasta ciemu un nelāgi smakojošajām attīrīšanas iekārtām, un būsiet nonākuši līdz Slokai. Arī te pavasarī ir skaista piekraste un pat papīrfabrikas drupas vairs neizskatās tik apokaliptiski. Šoreiz gan ieteiktu apskatīt Lielupes salas – Lielo Zirgu salu, Mazo Zirgu salu un Kuteru salu – kur var pavērot putnus, īpaši graciozi ir šogad šeit salidojušie daudzie gulbji, bet pumpurus auklējošajās ābelēs jau kūko dzeguze.
Un no šejienes jau labi var redzēt Jūrmalas beigas – Ventspils šosejas tiltu, zem kura makšķernieki labprāt iecienījuši copēt, jo upei šeit zāļaini un klusi krasti, bet līdakas jau tieši šādas vietas meklē. Tas arī ir šī brauciena noslēgums.
Maršruta garums: aptuveni 25 kilometri.
Materiāls tapis sadarbībā ar Jūrmalas pašvaldību un tūrisma informācijas centru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
