Siguldietes, kas dosies pārgājienā ap Monblānu: ceļojums bez kalniem nav īsts  (3)

Inga šobrīd mācās par uztura speciālistu Rīgas Stradiņa universitātē, tāpēc, kā pati norāda, bieži vien ir vēlme arī pašas dzīvi saistīt ar ko aktīvu un veselīgu. Inga ir neizsakāmi priecīga, ka ārpus studijām dažādas aktivitātes un ceļošanu var darīt kopā ar mammu. Ingas mamma Sarmīte atzīst, ka "nu jau gadus piecus, sešus par hobiju ir kļuvusi skriešana. Pēdējā laikā kopā ar meitu esam aizrāvušās ar dažādiem pārgājieniem. Skrienam savam priekam un veselībai. Patīk piedalīties dažādos skriešanas pasākumos, kuri tiek organizēti tepat Latvijā, piemēram, skriešanas seriāla "Skrien Latvija" posmi un dažādi taku skrējieni – "Stirnu buks", "Cēsu ECO Trail", Siguldas kalnu maratons. Pēdējā laikā dodamies arī garākos pārgājienos. Mūsu iecienītākais maršruts ir Sigulda-Līgatne-Sigulda, kuru cenšamies iziet reizi vai divas reizes nedēļā. Izstaigāts ir arī jūras krasts no saullēkta līdz saulrietam."

Jautājot Sarmītei, vai arī viņa ceļošanai pievērsusies jau studiju laikā, kā to dara viņa meita, Ingas mamma stāsta, ka "studiju gados gan neaizrāvos ar sportiskām aktivitātēm un ceļošanu. Varētu pat teikt, ka no skolas laikiem skriešana nekad nav patikusi. Aktīvam dzīvesveidam pievērsos tikai pirms pieciem gadiem. Iesākumā tā bija aizraušanās ar riteņbraukšanu. Vēlāk, meitas skubināta, iesāku skriet. Protams, ne uzreiz, bet ar laiku skriešana jau kļuva par dzīvesveidu."

Jautājot par to, kā tad īsti ir ceļot, doties pārgājienos un skriet kopā kā mammai un meitai, gan Sarmīte, gan Inga ar smaidu atbild, ka šajos brīžos viņas kļūst arī par labākajām draudzenēm, kas viena otru atbalsta. Inga uzsver, ka "īstenībā esmu neizsakāmi priecīga, ka mana mamma ir arī mans ceļojumu, skriešanas biedrs. Ar mammu ceļojumos ir ļoti viegli, jo mamma jau zina mani, manu raksturu, vājības un stiprās rakstura iezīmes. Mēs pielāgojamies viena otrai, viņa man ir kā draudzene."

Ingas mamma uzsver: "Ceļojuma laikā tiešām izjūtam to mātes un meitas īpašo saikni. Esmu neizsakāmi priecīga par to, ka mums abām ir kopēja aizraušanās, ka varam kopā dalīties sajūtās gan pirms, gan pēc sacensībām, kopā plānot izbraucienus kalnos un citas fiziskās aktivitātes. Tā ir fantastiska izjūta, kad, stāvot uz starta līnijas, blakus ir labākās draudzenes-meitas plecs! Nereti acīs sariešas prieka asaras. Meita man slinkot neļauj. Tā savā ziņā ir arī laba motivācija, jo labi apzinos, ka kalnu skrējienā būs jātur līdzi savai atvasei, lai, cieši rokās sadevušās, varētu finišēt kopā!"

Inga un Sarmīte ar aizrautību stāsta par saviem ceļojumiem, kopā būšanu, tāpēc ir vēlme uzzināt, kā un kur tad īsti aizsākās šī mātes un meitas kopīgā ceļošana. Ingas mamma nevilcinoties atbild: "Pēc tam, kad vairāku gadu garumā tika izskrietas sacensības tepat Latvijā, radās doma pamēģināt kādu no kalnu skrējieniem arī kaut kur tālāk. 2015. gada vasarā noskrējām savu pirmo garāko kalnu skrējienu pa Itālijas dolomītiem "Cortina Trail" 47 kilometru distancē. Laiks mūs toreiz lutināja – saule, kalni, ziedošās Alpu pļavas! Atmiņas par emocijām, kas pārņēma finišējot, nelika mieru arī nākamajā gadā.

Un tā jau tas viss arī turpinājās." Inga piekrīt mammai, ka šis bija tas piedzīvojums, kas radīja vēlmi arī turpmāk ceļot uz šāda veida vietām. Inga smejas, ka "nu jau vairs ceļojums bez kalniem nav nekāds īsts ceļojums!" Arī savus nākamos piedzīvojumus māte un meita sāka pielāgot dažādu skriešanas sacensību kalendāram. Par ceļojuma prioritāti tika izvirzītas vietas, kurās ir iespējami pārgājieni kalnos un izveidotas tūristu takas. Sarmīte un Inga atzīst, ka ceļojuma laikā arī, protams, tiek apskatītas dažādas tūristu iecienītas vietas, pilsētas centrs, jo, viņuprāt, aizbraucot uz kādu vietu, būtu vēlams iegūt pēc iespējas vairāk iespaidu.

"Pēc mūsu pirmā ceļojuma tā vien atkal gribējās izbaudīt ko jaunu. Pieteicāmies 44 kilometrus garajam skrējienam "Transgrancanaria" skaistajā Grankanārijas salā. Skrējiens notika 2016. gada martā, kad pie mums ziema vēl neparko negribēja atkāpties. Šis bija skaists skrējiens starp kaktusiem un palmām!" atminas Sarmīte. Arī Inga piebilst, ka redzētais salā viņu esot pilnīgi apbūris no skaistuma un iespaidīgajiem kalniem.

Jau tā paša gada vasarā mamma un meita devās vēl vienā ceļojumā un piedzīvojumā. "Vasarā devāmies apskatīt Kēnigszē dabas krāšņumu, kur pavadījām burvīgu nedēļu kalnos. No rīta līdz vakaram izstaigājām dažādos kalnu maršrutus, bet vakarā, nogurušas no garajām pastaigām, atgriezāmies lejā ciematiņā. Tad arī abām radās doma, ka nākamo braucienu plānosim mazliet citādāku. Ar visu iedzīvi mugursomās, gulēšanu teltī un ēdiena gatavošanu uz gāzes balona degļa," ar prieku un aizrautību stāsta Sarmīte.

Jautājot par to, kurš ceļojums palicis atmiņā visvairāk, Inga stāsta, ka katrs ceļojums ir citādāks, ar savu šarmu un atmiņām. "Man pašai atmiņā palicis pats pirmais ceļojums Itālijas kalnos. Tā arī bija pirmā reize, kad tā pa īstam ieraudzīju kalnus. Skati bija ļoti iespaidīgi. Patiesībā jau visi ceļojumi, kuri saistās ar kalnu pārgājieniem, ir atmiņā paliekoši."

Viss iepriekš dzirdētais par pārgājieniem kalnos, daudzu kilometru augstumā, ļauj iztēloties, cik gan skaisti šādi ceļojumi varētu būt. Tajā pašā laikā arī rodas jautājums par to, vai tomēr skriešana, pārgājieni kalnos, to virsotnēs tomēr nav mazliet ekstremāli. "Jā, varbūt sākumā tā skriešana kalnos mazliet biedē. Pirms braukšanas tiek izietas arī dažādas pārbaudes, ir jābūt speciālam ekipējumam. Varbūt pagaidām vēl neesam izbaudījušas pilnīgi ekstrēmu piedzīvojumu kalnos, bet nu kaut kas tāds jau pamazām top. Viss mums vēl ir priekšā. Ja godīgi, tad es arī labāk izvēlos šāda veida ceļošanu. Esot kalnos, tu aizmirsties par visu, saproti, cik pasaule ir skaista, it īpaši, kad esi augstu kalnos," Inga ar prieku nosaka.

Ne tikai māte un meita viena otru atbalsta, motivē, kopā gatavojas ceļojumiem, bet arī visa Mauriņu ģimene. "Tētis un brālis mūs ļoti atbalsta. Brālis Kristaps ir kamaniņu braucējs, tāpēc mūsu ģimenē atbalsts vienam par otru ir bijis vienmēr, mākam viens otru atbalstīt, motivēt. Piemēram, kad devāmies uz Grankanārijas salu, lai skrietu 44 kilometru garo distanci kalnos, tētis ar brāli brauca uz startu kalna augšā, no vietas, kur dzīvojām, turp bija jābrauc divas stundas. Pēc tam arī mūs sagaidīja finišā." Arī Sarmīte uzsver, ka ģimenes atbalsts tiešām ir jūtams un, protams, svarīgs ikvienā dzīves situācijā.

"Ceļojuma laikā ieteiktu apskatīt arī tās vietas, kuras nav starp tūristu TOP apskates vietām."
Inga mudina ceļotājus paraudzīties plašāk un, ja laiks un iespējas atļauj, apmeklēt dažādas vietas. Ne vienmēr tikai tās vietas, kuras pieminētas dažādos tūrisma aprakstos, būs tās krāšņākās un interesantākās. Ceļojuma laikā vislabāk būtu jācenšas iepazīt noteiktās valsts kultūru, piemēram, iepazīstoties ar pašiem iedzīvotājiem. Kā arī braukt ar autobusu un vilcienu.

Inga un viņas mamma Sarmīte jau ir sākušas gatavoties savam nākamajam piedzīvojumam un ceļojumam. Šoreiz gan tas būšot mazliet ekstrēmāks, bet noteikti atmiņā paliekošs. "Tā nu pašlaik esam ceļa jūtīs, lai pēc pāris nedēļām dotos uz Šamonī un uzsāktu mūsu apmēram 169 km garo pārgājienu apkārt Rietumeiropas augstākajai virsotnei – Monblānam."