14 vēsturiskas un gleznainas Eiropas pilsētiņas, kas aicināt aicina atpūsties

Ezi uzskata par vienīgo autentisko viduslaiku pilsētu Alpos, raksta "The Vintage News". Šī teritorija apdzīvota jau 2000 gadus pirms mūsu ēras. Te mituši gan mauri gan romieši.

Vecākā pilsētas celtnes ir Svētā krusta baznīca, kas celta 1306. gadā. Ezi sauc arī par muzejciemu, jo tās galvenais ienākumu avots īpašo skatu un atmosfēras dēļ ir tūrisms.

Rotenburga pie Tauberes ir pilsēta Vācijā, kas atrodas Frankonijas reģionā, Bavārijas ziemeļos, Tauberes upes krastos. Rotenburga bija brīva impērijas pilsēta līdz 1803. gadam.

Tā ir viena no Vācijas romantiskākajām un skaistākajām pilsētiņām. Roenburgas nosaukums tulkojumā nozīmē "Sarkanais cietoksnis jeb pils", kas radies, jo pilsēta atrodas kalnā virs Tauberes upes un tās māju jumti tradicionāli bijuši sarkani.

Šī ir vieta, kur šķiet, ka laiks apstājies. Te atrodas arī Ziemassvētku muzejs un ap šo svētku laiku tiek rīkots ievērības cienīgs tirdziņš. Pats muzejs patiesībā ir tāds kā neliels ciemats, jo muzeju veido piecas savstarpēji savienotas mājiņas, un katrā no tām atrodami visdažādākie, ar svētkiem saistītie apskates objekti.

Kādreiz šī bijusi vieta, kas kā magnēts pievilkusi kristiešu svētceļniekus, jo klosteris un pilsēta te it kā uzbūvēti pēc erceņģeļa Mihaēla gribas. Arī mūsdienās ik gadu tūkstošiem svētceļnieku dodas uz abatiju kalna galā, bet vēl vairāk turp plūst tūristu. Šis ir viens no Francijas apmeklētākajiem objektiem, kur var novērot arī iespaidīgu paisumu un bēgumu, no kā atkarīgs arī tas, vai kalnu redzēsiet smilšu laukā vai sālsūdens ieskautu.

Senos laikos šī bijusi arī augstas gudrības vieta, jo te pulcējušies Eiropas lielākie prāti, kā arī glabājušies vairāki no labākajiem pasaules manuskriptiem, raksta "The Vintage News".

Vairāk par šo skaisto Normandijas vietu, ko kaut reizi mūžā aicina apmeklēt vai visi slavenākie pasaules ceļveži, lasiet šeit.

Sjēna ir pilsēta romantiskajā Toskānā netālu no Florences. Savulaik tā bija nozīmīgs tirdzniecības un banku centrs, līdz 13. un 14. gadsimtā šīs funkcijas pārņēma Florence.

Tomēr arī mūsdienās skaistajā Sjēnā var baudīt sajūtas, ko rada 12. līdz 15. gadsimtā celtie nami gotikas stilā, kas ideāli iekļaujas gleznainajā ainavā.

Pilsēta slejas uz trim kalniem, ko savieno trīs galvenās ielas "Y" formā.

Senāk te atradusies etrusku apmetne, bet pēcāk varu šajā teritorijā pārņēmuši romieši. Tomēr visas varas atstājušas ievērojamas un apskates vērtas pēdas Sjēnā.

Vietas, ko noteikti vajadzētu apmeklēt Sjēnā ir Kampo laukums (Piazza del Campo), Mandzas tornis (Torre del Mangia), kā arī Svētās Marijas baznīca. Tāpat, pilsētā esot, priecēs daudzās strūklakas, kurās plūst ūdens no daudzajiem, senajiem ūdenstuneļiem, raksta "The Vintage News".

Vairāk par Toskānu lasiet šeit.

Jorka ir pilsēta Lielbritānijā, Nortjorkšīras grāfistē. To 71. gadā pirms mūsu ēras nodibināja romieši, dodot nosaukumu "Eboracum". Tā sākotnēji bijusi liels vilnas tirdzniecības centrs, bet pēcāk arī dumpinieka Gaja Foksa mājvieta un liela rūpniecības pilsēta.

Jorka ir pārpilna iespējām izzināt vēsturi un baudīt kultūru. Pilsētai ir burvīgs viduslaiku izkārtojums un daudz muzeju. Tur ir arī milzīga katedrāle, kur būšot ko darīt veselu dienu, sola "The Huffingtonpost".

Jorku caurvij sīku, šauru ieliņu tīkls, kurā nebrauc automašīnas. Turklāt viena no tām esot kalpojusi par iedvesmu slavenajai Harija Potera grāmatā aprakstītajai Diagonalejai.

Te savijušās dažādas kultūras – romiešu, vikingu, angļu un citas, ko var just arī arhitektūrā un pilsētas atmosfērā.

Kolmāra ir vislabāk saglabājusies Elzasas pilsēta un viens no populārākajiem galamērķiem Francijā gan izcilās arhitektūras, gan interesantās vēstures dēļ. Vērts izstaigāt gan vecpilsētu, gan doties izbraucienā ar laivu pa upi un kanāliem, kuru dēļ Kolmāru mēdz dēvēt arī par mazo Venēciju.

Pilsēta dibināta 9. gadsimtā un ir pārpilna pildrežģu namiņiem un romantiskām ieliņām, kā arī jau minētajiem gleznainajiem kanāliem. Pilsētas centrā var apskatīt dažādu gadsimtu arhitektūru, piemēram mākslas muzeju "Unterlinden Musée". Apbrīnas cienīgs ir arī 1609. gadā celtais savrupnams Maison des Tetes, ko rotā tēlnieku veidotas simts galvas, un gotiskā dominikāņu baznīca, kur atrodas slavenā glezna "Madonna ar rozēm". Novada muzejā ir elzasiešu tautas mākslas pastāvīgā izstāde, senas vācu gleznas.

Tāpat šajā reģionā aug brīnišķīgas vīnogas, un vērts izbaudīt 170 kilometrus garo vīna ceļu, kas ved cauri arī Kolmārai. Šis ir arī ievērojams vīna reģions jau kopš viduslaikiem, kad no šejienes vīni sūtīti uz dažādām Eiropas vietām.

Šī skaistā vieta atrodas kalnos Portugāles ziemeļos. Pilsētu portugāļi no mauriem atguvuši 1165. gadā, kad valdīja Alfonsu I Lielais, kas šo vietu atvēlēja templiešu mūkiem. Tie savukārt uzbūvēja pili, bet nākamie valdnieki lika šeit uzbūvēt arī cietoksni. Tagad šo vietu mēdz dēvēt arī par dzīvo muzeju, jo gadsimtu liecības saglabājušās izcili.

Mūsdienās šeit vienkopus apskatāmi ļoti daudzi interesanti un ievērojami objekti. Piemēram, Dievmātes baznīca, kas būvēta 15. gadsimtā un saglabājusi lielu daļu sākotnējo elementu. Iekštelpās var apskatīt skaistus mākslas darbus greznu altāri. Tāpat interesanti ir Antiga Aldeia (vecais vīna pagrabs) un "Pousada de Monsanto"viesnīcu. Pilsētas laukumā saglabāts arī kauna stabs, Žēlastības baznīca un kapela (Capela do Soccorro). Baznīcas dēļ šo vietu sauc arī par Žēlastības laukumu. Vērts uzkāpt arī līdz Pulksteņa tornim (Torre do Relógio), kura galā varēsiet apskatīt sudraba pulksteņa kopiju, kas ir balva par to, ka Monsanto ir atzīta par vis portugālistiskāko ciemu Portugālē.

Pēc tam pa Pulksteņa ielu jeb Rua do Relógio dodieties uz 16. gadsimtā celto kapelu un Svētā Antonio vārtiem.

Pilsētiņa ar namiem, kuriem ir sarkani jumti, un milzīgajiem laukakmeņiem, nav īpaši mainījusies jau gadsimtiem ilgi, tāpēc to tā novērtē ceļotāji no dažādām pasaules malām. Starp citu, laukakmeņi te tiešām ir milzīgi un dažiem no tiem ir pat durvis.

Zalckamergūtas reģions, kur atrodas Halštate, tiek apdzīvots jau no bronzas laikmeta un te atrastas daudzas liecības par Alpu daļas vēsturiskajām apmetnēm. Pilsētu ietver kalni un gleznains ezers.

Halštate tiek dēvēta par sāls un kultūras pilsētu. Šejienes vērtīgākais izraktenis ir sāls, ko te ieguva līdz pat 20. gadsimtam. Tomēr pēdējā laikā arvien nopietnāku pozīciju ieņem tūrisma nozare.

1750. gadā Halštati nopostīja ugunsgrēks un lielāko daļu koka ēku vajadzēja celt no jauna, raksta "The Vintage News". Ļaudis izlēma celt tās tolaik modernajā vēlīnā baroka stilā, kas organiski sajaucies ar Alpu tradicionālo arhitektūras stilu.

Viesus te piesaista dažādas vērtības: kādu – vistīrākais gaiss un pastorālās ainavas, bet citus – senie cilvēku kauli, kas plašākai publikai apskatāmi vietējā kapelā. Tomēr daudzi no šiem kauliem nav nemaz tik veci – "kolekcija" tiek regulāri atjaunināta – reizi 10 gados. Mirušo atliekas tiek rūpīgi atzīmētas, tā ka ģimene un draugi var viegli atrast tos, kurus vēl nesen pazina reālajā dzīvē... Šokējoši? Bet, ko darīt – ciematā ir akūts zemes trūkums, tāpēc vietējā kapsētā aizgājēji "uzturas" vien 10 gadus, lai pēc tam atdotu vietu "jaunpienācējiem".

Činkve Terre (Cinque Terre) ir nacionālais parks Itālijā, ko veido piecas pilsētiņas (no tā arī cēlies nosaukums "Piecas zemes"), kalnu terases un skaista daba. Ierodoties šeit, šķiet, ka neesi braucis ar kādu Vespu vai Fiatu, bet gan ar laika mašīnu, jo te vēl valda viduslaiki. Šis bijis cietoksnis, kas sargājis zemes no pirātu uzbrukumiem. Tomēr šie ciemi cietuši no tūkstošiem pirātu uzbrukumu.

Činkve Terre atrodas Ligūrijas jūras krastā un izturējusi laika pārbaudi, paliekot neskarti skaista. Ciemi ar krāsainajiem namiņiem atrodas uz augstām klintīm, bet to šaurajās ielās valda itālisks šarms.

Salīdzinoši nesen vadošie tūroperatori šo skaisto vietu iekļāvuši savos maršrutu piedāvājumos un tūristu skaits te ir dramatiski audzis. Tik dramatiski, ka nelielie ciemi nespēj tikt galā ar cilvēku uzplūdiem. Tā rezultātā varas iestādes paziņojušas, ka turpmāk tiks ielaists vien pusotrs miljons tūristu gadā. Kad šis limits sasniegts, vietējie ceļi svešiniekiem tiks slēgti.

Pirmā pils Kohemā uzcelta 1689. gadā, tā celta Luijam XIV. Bet tad nopostīta, līdz pēc 180 gadiem turīgs vācu uzņēmējs nolēma, ka arī vēlas sev aristokrātisku pili un uzcēla to no jauna. Neogotikas celtni var apbrīnot arī tagad, turklāt arī baudīt vienu no skaistākajiem skatiem Eiropā, kas paveras uz gleznaino Mozeles ieleju.

Kalna pakājē ir rosīga un mājīga pilsētiņa, kur var baudīt laisku atpūtu. Netālu atrodas arī starp kalniem ieslēptā Elcas pils.

Horvātijas vēsturiskā pērle Starigrada atrodas Hvaras salā, un tās pilsētas tradīcijas aizsākušās jau antīkajos laikos – šogad pilsēta svin 2400. jubileju. Kopš 2008. gada tā iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, lai izceltu tajā labi saglabātās grieķu civilizācijas pēdas.

Pilsētu, kā jau noprotams, oficiāli dibinājuši grieķu jūrnieki, kas šurp atbraukuši no Parosas 384. gadā pirms mūsu ēras. Tagadējai Horvātijai piederošajā salā viņiem tā iepaticies, ka viņi nolēmuši garā līča galā dibināt apmetni un vēlāk arī celt pilsētu, jo turpat bijuši auglīgi lauki un arī dzeramais ūdens, teikts portālā "Europeanbestdestinations". Ilīrieši, kas līdz tam bija dzīvojuši šajās zemēs un jau dibinājuši šeit arī savu pilsētu, iekopuši laukus un kaluši pat savu naudu, uzvarēti, un viņi sākuši apdzīvot tagadējo Horvātiju, kur viņu pēcteči saimnieko joprojām.

Sozopole ir vecākā Bulgārijas pilsēta, kas zināma jau kopš 610. gada pirms mūsu ēras kā Milētas grieķu kolonija "Apollonia Pontica". Pilsēta attīstījusies gadsimtiem ilgi, un tās arhitektūrā var redzēt visdažādāko stilu un vēsturisko notikumu atblāzmu.

Eiropas tūrisma galamērķu portālā "Europeanbestdestinations" teikts, ka Sozopole ir īsta pilsēta – muzejs. Tā kā Latvijas ceļotāji arvien vairāk brīvdienas izvēlas pavadīt tieši Bulgārijā, vērts uzzināt ko vairāk par vienu no tās slavenākajām kūrortpilsētām.

Te var baudīt kā iespaidīgu arhitektūru un arheoloģijas liecības, tā daudzveidīgu kultūru un modernu tūrisma infrastruktūru, ko papildina visdažādākajām gaumēm piemēroti gardēžu restorāni.
Sozopole atrodas vien 35 kilometru attālumā no Burgasas lidostas.

Senā Sozopoles vecpilsēta ar savu vēsturisko šarmu, šauro ieliņu mudžekli un skaistajām koka ēkām tiem, kuri kādreiz pabijuši pie Melnās jūras piekrastē Krimā, iespējams, atsauks atmiņā Hurzufu. Mājiņas šeit saspiedušās uz šaurās pussalas, un pilsēta nemanot ievilina ikvienu, liekot uzkavēties pat ilgāk, nekā plānots.

Mostara atrodas pie Neretvas upes. Pilsētu gandrīz vienādās daļās atsevišķos rajonos pretējos Neretvas krastos apdzīvo horvāti un bosnieši. Tā dibināta jau 15. gadsimtā, kad šeit saimniekoja Osmaņu impērijas vadība, bet 19. gadsimtā tā iekļauta Austroungārijas impērijā. Pēc Otrā pasaules kara tā kļuva par sociālistiskās Dienvidslāvijas sastāvdaļu. Mostara izsenis bijusi tabakas, vīna ražošanas, boksītu ieguves un alumīnija ražošanas centrs.

Tomēr tik nozīmīgu objektu tika nolemts atjaunots, un kopš 2004. gada 23. jūlija tilts atkal slejas Mostarā. Jāpiebilst, ka tas ir viens no valsts atpazīstamākajiem apskates objektiem, turklāt uzskatāms par izcilu islāma arhitektūras paraugu Balkānos. Tā autors ir Mimars Hajrudins, teikts "Europeanbestdestinations".

Interesanti, ka 2013. gadā 20. gadadienu kopš tilta sagraušanas Bosnijā un Hercogovinā atzīmēja ar lēkšanas sacensībām no 24 metrus augstās būves, vēsta raidsabiedrība "Euronews". Lūk, neliels ieskats šajā pasākumā.

Libereca ir skaista, mājīga un veca Čehijas ziemeļu daļas pilsētiņa. Kādreiz tajā lielākā daļa iedzīvotāju bijuši vācieši, un arī tagad daudzi prot vācu valodu – kā nekā Vācija ir vien 20 kilometru attālumā. Kādreiz tā pat dēvēta par Rozenburgu, un pierādījumi tās vāciskajai izcelsmei skaidri redzami rātsnama vitrāžās un gaiteņos.

Te var uzkāpt rātsnama tornī, kur nav ko darīt tiem, kam bail no augstuma, bet visiem pārējiem gan patiks šaurais celiņš, pa kuru var apiet apkārt tornim un pavērties tālumā, kā arī novērtēt senās koka notekūdeņu sistēmas bēniņos, jo līdz tornim jālīkumo pa šauru koka celiņu.

Šis nams esot tāds pats kā Vīnes slavenais rātsnams, tikai astoņas reizes mazāks – lai atceramies, ka kādreiz Čehija ietilpa Austroungārijas impērijā, tādēļ tās galvaspilsētā, protams visam bija jābūt lielākam. Pie rātsnama sienas apskatāma arī emocionāla piemiņas plāksne tiem drosmīgajiem, kas protestēja pret komunistu tanku iebraukšanu Čehijā un tika nogalināti. Liberecas iedzīvotāji tolaik esot samainījuši pat ceļa zīmes, norādot nepareizu virzienu, lai tankiem būtu grūtāk atrast Prāgu.

Ap pilsētu ir arī labas slēpošanas trases kalnos, un ikviens čehs te mākot slēpot – vai nu ar kalnu, vai distanču slēpēm.

Liberecas lepnums ir vecajā ķeizara peldbaseina ēkā atklātā gleznu galerija.

Daudzviet saglabātas arī baseina zīmes – piemēram, liela plāksne ar godinājumu ķeizaram, stikla grīda (vai pagrabstāvā – griesti), kas atbilst kādreizējā baseina izmēriem, un citi.

Esot Liberecā, vērts izbraukt arī ar otro garāko tramvaja līniju Eiropā (garākā ir Beļģijā) uz 30 kilometrus attālo kaimiņu pilsētu, jo tramvajs ved pa brīnumskaistu apkaimi – kalniem un mežiem.