Ar 'Latvijām' ceļā uz Vladivostoku: krievu viesmīlība un Jeļcina muzejs

Pirmo reportāžu var izlasīt šeit, bet otro šeit.

Lūk, ekspedīcijas dalībnieka Ivara Šenberga trešā vēstule no Krievijas.

"Rit mūsu ceļojuma 15.diena, esam Omskā, un ir Krievijas diena. Es nezinu, vai 15 dienas Krievijā man dod tiesības izdarīt kādus secinājumus par valsti un tautu, bet nevaru noturēties.
Nekad neesmu bijis Krievijas pēdējo laiku oficiālās politikas piekritējs, un tie, kas mani pazīst, domāju, neapšaubīs, ka esmu Latvijas patriots. Šis brauciens to neizmainīs, bet izmainīs manu viedokli par Krievijas iedzīvotājiem. Pēdējo reizi šeit (Krievijā) biju vēl PSRS laikā. Un tagad saprotu, ka arī es esmu bijis propagandas upuris. Mūsu, ES, Amerikas... Bail pat iedomāties, ar ko jāsaskaras vienkāršam Krievijas iedzīvotājam.

Pa visām šīm dienām neesmu dzirdējis nevienu sliktu vārdu par Latviju, latviešiem un mūsu ceļa biedriem igauņiem. Starp citu, par igauņiem. Lai arī zināju Alanu un Marko no mūsu Antīko autombīļu kluba pasākumiem, kur viņi ir bieži viesi, tik daudz laika kopā nekad nebiju pavadījis. Ne ar kādu citu igauni arī. Un, šķiet, sāku saprast, kāpēc viņi daudzās sfērās ir mums priekšā. Viņi neuztraucas ne par ko! Ne mašīnas tehnisko stāvokli, savu apģērbu, to, kā viņus uztvers Krievijā, Igaunijā vai mēs, latvieši. Kā mums to iemācīties un nebūt tik politkorektiem, paklausīgiem, bailīgiem utt.?

Vēl viens gadījums, par ko gribu pastāstīt. Jau iepriekšējā reportāžā pieminēju, ka mūsu mašīnai nolauza spoguli. Negribējām ar pagaidu konstrukciju braukt tālāk un atradām stiklinieku darbnīcu. Spoguli piegriezām, un, protams, tās īpašnieks mūs izjautāja par braucienu. Šķiroties atvainojās, ka neko citu mums uzdāvināt nevarot, tikai stiklinieku cimdus, katrai ekipāžai. Arī naudu par spoguli nepaņēma. Varbūt kādu no tautiešiem aizvainoju, bet neesmu pārliecināts, ka tā notiktu arī pie mums...

Lai nebūtu tikai slavas dziesmas krieviem, patīkamu momentu izbaudīju arī Visocka muzejā, kurā, iekšā ejot, mani sazvanīja no Latvijas konsulāta Pleskavā un piedāvāja palīdzību, ja tāda būtu nepieciešama. Prieks par atbalstu un atpakaļceļā noteikti izdomāsim kādu kopīgu pasākumu Pleskavā, ko turpceļā šķērsojām naktī.

Vēl gribu pieminēt Borisa Jeļcina muzeja apmeklējumu Jekaterinburgā. Tāpēc, ka bez Jeļcina Latvijas liktenis varēja būt arī citāds. Un arī tāpēc, ka, skatoties muzeja eksponātus, sapratu, cik ātri mēs aizmirstam tā laika negācijas.

Lai šīs pārdomas nebūtu pārāk smagas, fotogrāfijās, protams, arī vecas mašīnas un citas lietas un vietas. Par iespaidiem Krievijas dienas svinībās nākamreiz.

Katras dienas īso dienasgrāmatu un foto var atrast arī Latvijas AAK mājaslapā."

Ekspedīcijas mērķis ir atkārtot 1977. gada ekspedīciju "No okeāna līdz okeānam", kad ar Latvijā ražotajiem mikroautobusiem "RAF 2203" notika auto izmēģinājuma brauciens no Liepājas līdz Vladivostokai. Vairāk lasiet šeit.

Ceļš līdz Vladivostokai ir aptuveni 11 000 kilometru pa maršrutu: Sanktpēterburga – Maskava – Ņižņijnovgoroda – Kazaņa – Naberežnije Čelni – Ufa – Čeļabinska – Petropavlovska – Omska – Novosibirska – Irkutska – Baikaļska – Ulan Ude – Čita, Habarovska – Vladivostoka. Atšķirībā no 1977. gada, kad daļu maršruta mašīnas bija spiestas veikt uz dzelzceļa vagonu platformām, šoreiz plānots pašiem nobraukt visu ceļu.

Toreiz, 1977. gada maija beigās, no Liepājas uz Vladivostoku devās trīs mikroautobusi "RAF 2203″ autovadītāja izmēģinātāja Valda Branta vadībā. Braucienā piedalījās arī Rīgas kinostudijas dokumentālo filmu radošā komanda, divi žurnālisti un ārsts.

Par godu šīs ekspedīcijas 40 gadu jubilejai un Latvijas Antīko automobiļu kluba (AAK) 45 gadu jubilejai šogad leģendārā ekspedīcija līdz Vladivostokai tiks atkārtota, ar trim restaurētiem "RAF 2203" mikroautobusiem veicot šo pašu maršrutu.