Neparastākā vieta Igaunijā – pamestais Rummu zemūdens cietums

Par Rummu raksta "Atlas Obscura" un starptautiskā prese sauc šo par neparastāko vietu Igaunijā. Kas tad ir šī savdabīgā vieta, kāpēc uz šejieni vajadzētu braukt pēc iespējas drīzāk un kā tur nokļūt likumīgā veidā?

Rummu karjers ir īpaši populārs nirēju vidū, un mēs Rummu nokļuvām, pateicoties latviešu nirēju klubam "Coral", kas no jūnija vidus organizē braucienus uz neparastāko vietu Igaunijā. Nolemjam ne tikai trīsreiz šeit ienirt, bet arī uzkavēties mazliet ilgāk un apskatīt virs ūdens redzamās cietuma un raktuvju drupas. Iekļūšana karjera teritorijā pašam ir uzskatāma par nelikumīgu ielaušanos privātīpašumā, lai arī pats karjers pieder valstij. Vienīgais veids, kā likumīgi nokļūt karjera teritorijā, ir, dodoties organizētā tūrē, piemēram, ar kanoe, plostu, apgaismotu laivu vai pārgājienā, ko piedāvā vairāki igauņu uzņēmumi, "Matkajuht", "Paekalda", "Kallaste Tālu" un "Adventure Center". Alternatīva ir arī apmeklēt šogad Rummu teritorijā no 29. jūnija līdz 2. jūlijam notiekošo mūzikas festivālu "Into The Valley".

Ap 1930. gadu, vienlaicīgi ar Murru cietumu, tika izveidotas Rummu raktuves, kurās tika nodarbināti ieslodzītie. Cietums padomju laikos bijis īpaši slavens ar nežēlīgu izturēšanos pret ieslodzītajiem, te katru gadu bijis kāds bojāgājušais "nelaimes gadījumā", un plašāk šī cietuma vārds izskanēja, kad cietumnieki pieteica badastreiku, jo viņi neredzēja citu veidu, kā izbeigt necilvēcīgo izturēšanos. Līdz ar neatkarības atgūšanu un jaunu laiku iestāšanos, rakšanas darbi tika pārtraukti, pumpji izslēgti, un karjers negaidīti ātri applūdis, zem ūdens atstājot ne tikai mājas līdz par otrā stāva augstumam, bet arī dzeloņdrāšu žogus ar apgaismes stabiem, tehniku un veselu mežu, kas ir īpaši interesanti objekti nirējiem. 2012. gadā slēgts arī cietums.

Iebraucot Rummu pilsētā, nekas neliecina par to, ka šeit atrodas karjers. Orientieris ir lielais cietuma žogs, aiz kura seko neliels pagrieziens pa kreisi ar zīmi "30", tad jābrauc cauri privātmāju rajonam un, nogriežoties vēlreiz pa kreisi, skatam paveras milzīgais kalns un žogs, kas dažviet ir nostiepts ar dzeloņdrātīm. Apmeklētāji tās gan regulāri pārgriež, un nu jau žogs un zeme tiek nosmērēta ar piķi, lai atturētu iekšā līdējus.

Kļūst skaidrs, kādēļ tik daudzi pirms došanās uz Rummu jautāja – kā, vai tad tur vispār ir vaļā? Izrādās, tā nosacīti. Ceļš pie žoga ir pilns automašīnu, un pienākot apskatīties, kas tur īsti ir, redzam, kā kāda ģimene ar bērniem lien pāri. Tomēr, teritorijai iespējams piekļūt arī no otras puses, gar dzeloņdrāšu žogu, nelienot pāri nekādiem šķēršļiem. Šeit arī redzam ceļu, kas izskatās automašīnu iebraukts.

Otrpus žogam ir desmitiem atpūtnieku, kas ne par ko nešķiet satraukušies - grillē desiņas, peldas, klausās mūziku, pīpē ūdenspīpi un citādi atpūšas. Šeit mana gan lietuviešus un latviešus, gan arī vietējos, kas pastaigājas ar suņiem pa teritoriju. Ja nebūtu iepriekšminētā žoga pie ceļa un esat piebraukuši no otras puses, varētu domāt, ka atrodieties kādā pilsētas pludmalē, vien aizdomīgu dara tas, ka uz vienas no pussagruvušajām mājām ir zīme - peldēties kategoriski aizliegts. Tobrīd ūdenī gan atrodas vismaz desmit cilvēku. Apstaigājot pludmali, vērojam, kā jaunieši lec ūdenī no mājas jumta. Ūdens izskatās zils, jo kaļķakmens rada baltu fonu, iespaids - kā siltajās zemēs! Aizejam līdz ieejai cietumā un tiekam aiz dzeloņdrāšu žoga. Tikmēr no pludmales skan kādam puisim veltīti izsaucieni krievu valodā, lai tak lecot iekšā, lai neesot mīkstais! Un pēc brīža atskan kārtējais plunkšķis un arī aplausi.

Blakus ūdenstilpnei atrodas paprāvs kalns, kas šeit palicis pāri no raktuvju laikiem. Turpat aiz pludmales ir vieta, kur var uzrāpties augšā, aptuveni 70 metru augstumā. Kāpjot augšā, redzam kaut kādas būves paliekas, kas nokrituši zemē, un būvgružus. Protams, augšā nav itin nekādu drošības margu, tādēļ viss uz pašu atbildību. Kāpiens būs pa spēkam pieaugušajiem un pusaudžiem, bet ne bērniem.

No augšas paveras krāšņs skats uz relatīvi nesen slēgto cietumu un ūdenstilpni, kuru vietējie sauc par Zilo lagūnu. Tālumā, šķiet, ir vēl viens tāds pats kalns. Tā kā darbi šeit nenotiek jau vairāk nekā divdesmit gadus, kalns apaudzis ar nelieliem kociņiem, un lietus un vēja ietekmē izveidojušās aizas padara to īpaši fotogēnisku. Kalnā augšā ceļ teltis, kurina ugunskurus un pikniko.

Nirēji pārģērbjas turpat mežā vai mašīnā (Rummu nav ne labierīcību, ne pārģērbšanās kabīņu), tomēr jāģērbjas uzmanīgi, jo šeit ir gan pa kādam dzeloņdrāšu gabalam, gan pilns stikla lauskām. Pie peldvietas gan izskatās tīrāks, jo mēs nirstam jau otrpus žogam. Satiekam arī latviešus, kas šeit esot no piektdienas un palikuši pa nakti teltī, tagad gatavojas braukt mājās.

Tepat pie žoga arī ir divi pirmie ienirieni, kur mēs vispirms apskatām zem ūdens esošās māju pirmos stāvus, ir iespēja iepeldēt iekšā mājās. Pēc brīža pie mājām uzrodas arī peldētāji ar trubiņām un pavisam drīz arī parādās pirmie lēcēji. Lai arī pat peldēties šeit ir stingri aizliegts, neskatoties uz aizliegumiem, cilvēki rāpjas uz pussabrukušo māju jumtiem un lec lejā ūdenī. Kā redzējām paši savām acīm – ūdenī ir gan dzeloņdrāšu žogi, gan dažādi mieti, gaismas stabu pārpalikumi un betona gabali. Brīdī, kad parādās peldētāji un lēcēji, mūsu grupas vadītājs ved mūs uz citu karjera pusi, lai neapdraudēti ne mūs, ne viņus.

Otrā ieniršanas reize ir uz otru pusi, kur atrodas zemūdens mežs. Koki apauguši ar zemūdens augiem, tādēļ tā vien šķiet, ka ir mīksti, un uz tiem daudzviet ir zemūdens gliemji. Ja pieskaras, sagriezti pirksti ir garantēti. Tepat zemē ir gan riepas, gan izmesti katliņi, gan dažāda cita aizmirsta atribūtika. Žēl tikai, ka redzamība ir vien aptuveni pieci metri, tādēļ visā krāšņumā neizdodas vērot zemūdens pasauli. Ziemā šeit mēdzot būt pat 40 metru redzamība, kas ir salīdzināma ar slavenām niršanas vietām Karību vai Indijas okeānā, tomēr šoreiz gan ir kā pa miglu, vērojot priekšā esošā nirēja koši dzeltenās pleznas. Zivju arī nav daudz, vien pa kādam asarim, taču esot arī līdakas un vēži, kurus labi var vērot, nirstot pavasarī. Augustā ūdens pašā apakšā ir ap 16 grādiem, virspusē siltāks. Dziļums arī nav liels, dziļākā vieta ir ap 13 metri, taču nirstam mazliet seklāk, vidēji ap 6-9 metru dziļumā.

Pēc otrās ieniršanas reizes pārģērbjamies, atkaujoties no dunduriem, ieturam mazas pusdienas un braucam uz trešo niriena vietu, kas atrodas pretējā karjera pusē, kas arī aizsniedzams, nelienot pāri žogam. Šeit atkal nirstam un apskatām zem ūdens esošajās mājās. Beidzot arī spīd saule, un niršana izdodas tīri jauka. Šajās mājās gan iekšā vairs nelienam – daudzām tāpat nav jumta, citas jau pavisam brūk kopā.

Kā tad pareizāk, braukt vai nebraukt? Rummu tomēr ir privātīpašums, un, neizmantojot kādu no oficiālajiem iekļūšanas veidiem, tā ir neatļauta iekļūšana privātā teritorijā. Vai Rummu ir droši? Karjerā ir notikuši vairāki negadījumi, kur cilvēki savainojušies vai pat aizgājuši bojā, lecot ūdenī, pēdējais vien dažas dienas pirms mūsu brauciena uz Rummu. Viennozīmīgi, lēkt uz galvas ūdenī no applūdušo māju jumtiem nedrīkst, tomēr atbraukt un apskatīties caurspīdīgo ūdeni un pāri palikušo akmeņu kalnu gan ir interesanti, jo vieta ir neparasta.

Sekojiet citiem Alīnas un Jēkaba piedzīvojumiem blogā www.sapnumedniece.lv un "Instagram" kontā!