Ar stopiem apkārt pasaulei: kolorītā Meksika, mačetes, nelegālie imigranti un 'citplanētieši' ciltīs

Pirmā grāmata, kurā tiek atspoguļots ceļotāju piedzīvojuma sākums, piesaistījusi plašu interesentu loku, kas jauniešu ceļojumam sekojuši līdzi sociālajos tīklos.

Grāmatu iespējams iegādāties pie autores Laines Pērses, rakstot uz e-pastu: laine.skr@inbox.lv vai sazinoties Facebook. lapā. Grāmata pieejama arī Jāņa Rozes grāmatnīcās, bet nākamnedēļ bus pieejama "Zvaigzne ABC" grāmatu veikalos.

Lūk, daži fragmenti no Laines stāsta, kas atrodami arī grāmatā.

"Martins ir iepircies, un pēc neilga laiciņa nokļūstam kādā auto darbnīcā. Nekurienes vidū pieci meksikāņi salīduši ap salauztām mašīnām. Arčam sāk streikot vēders un pa taisno jādodas uz lauku būdiņu. Laikam jaunie ēdieni un jaunie asumi ir tālu no kuņģa pieņemamās ēdienkartes.
Apkārt mētājas dažnedažādas mašīnu detaļas un tukšas alus skārdenes. Priecīgi suņi un vistas, kas sēž kokos. Pats auto darbnīcas īpašnieks dzīvo treilerītī plača viducī. Tiek attaisītas pirmās alus bundžas.

Un mēs nebūt nestāvam maliņā! Sasveicināmies un sasmaidāmies ar mūsu jaunajiem draugiem, kas runā tikai spāniski un metamies iekšā mazajos darbiņos, ko spējam palīdzēt. Un nu arī nākas runāt un saprast spāņu valodu. Zinām tikai "si" un "no" (latviski "jā" un "nē"), bet šķiet, ka tas komunikāciju nemaz nebremzē, un sarunas raisās raiti. Pēc pāris aliņiem tiek attaisīta tekilas pudele – tādu tekilu nekad nebijām garšojuši. Droši vien kvalitāte šim dzērienam pie mums nav tāda pati.

Sākam runāt par Helovīniem. Martins veic savu daļu tulkošanas un drīz vien rodas ideja par ballītes rīkošanu. Šodien taču tik īpaša diena tik īpašā vietā!

Vīri nolemj doties pie citiem draugiem uz kādu rančo. Un arī mēs nokļūstam tiešām īstā rančo. Lauku māja ar milzīgu zemes platību. Zirgi un kazas, suņi. Radi un kaimiņi. Tiek iekurināts grils un cepta tā nopirktā gaļa ar skaļu meksikāņu mūziku fonā. Rančo saimnieks ir apaļš vīrs uzlocītiem ūsu galiem. Viņa sieva ņem pieejamo kosmētiku un sakrāso mūs kā Helovīnos pienākas.

Tiekam izvadāti pa rančo, izjājam ar zirgiem. Vīri smej, bet mēs nesaprotam ne vārda no viņu teiktā. Tomēr kompānija ir lieliska! Izdejojamies rančo un tālāk kopā ar Marinu un vēl vienu vīreli dodamies uz ballīti netālu esošās pilsētas krodziņā. Martins kādu laiciņu dzēris tikai ūdeni un nu var braukt, bet rančo saimnieki paliek, jo viņiem ar šādu vakaru gana.

Ballīte notiek nelielā krodziņā, kur iekšā tikai meksikāņi. Visi nedaudz pieklust, kad ienākam, bet drīz jau atmaigst, redzot, ka esam priecīgi un atvērti visam jaunajam. Uz terases ģitāru spēlē diezgan iereibis meksikānis, un pārējie bāra apmeklētāji šķību noti pievelk līdzi. Bet kas notiek iekštelpās? Deju konkurss! Un mums dejot ļoti patīk. Pievienojamies meksikāņu bariņam un dejojam kopā. Katras dejas beigās ar aplausu palīdzību tiek izvēlēti konkursa nākamās kārtas dalībnieki. Pati noskrienu maliņā – tas ir jānofilmē!

Neviens gan šeit neiemūžina jauko vakaru, bet man tik ļoti gribas to ierakstīt. Neuzkrītoši paņemu mūsu mazo, lombardā iegādāto fotoaparātiņu un uzņemu fināla deju – Arča pret mazu meksikāņu sieviņu, kas tērpusies indiānietes kostīmā. Arturs iesilis un nekautrējas ne nomest kreklu, ne pacelt sieviņu uz pleca un apgriezt pāris dejas riņķus. Un uzvara! Alus mūsu galdiņam bez maksas un vakars var turpināties.

Trijos balle beigusies un jādodas mājās. Līdz rančo ir piecpadsmit minūšu brauciens. Bet kurš brauks? Mūsu šoferītis Martins apsēžas mašīnas aizmugurējā sēdeklī blakus man un saka, ka braukt vairs nevar. Viņš tomēr ir meksikānis – ja pazaudēs tiesības, nekad vairs nevarēs sēsties pie smagās mašīnas stūres, bet tas ir viņa maizes darbs. Otrs vīrelis nemaz braukt nemāk. Bet palikt mašīnā pa nakti negribas. Arča drosmīgs sēstas pie stūres un ņem mazo vīreli blakus, lai rāda virzienus. Tad tā mums visiem liekas ļoti laba ideja.

Mašīnai ir automātiskā ātrumkārba. Ar tādu vēl nav nācies braukt. Ārā tumšs. Sveša valsts. Visa mašīna smaržo pēc alus. Un ceļu atpakaļ neviens tā īsti vairs neatceras – pat mazais vīrelis, kas strādā rančo. Tomēr dodamies. Mazais meksikānis spāniski sauc visādus virzienus un haotiski rāda ar pirkstiem. Īsas skaidrības, kur jābrauc, gan nav, bet mašīna ripo. Aizbraucam garām vajadzīgajam pagriezienam, jo meksikāņa zīmju valoda ir diezgan neskaidra. Bet Martinam tulkot nav ne spēka, ne gribēšanas.

Un tieši tad aiz muguras parādās policijas sirēna.

Arturs apstājas ceļa maliņā, pie mums atnāk likumsargs. Tagad jau visi pamodušies – it sevišķi mūsu angliski nerunājošais draugs priekšējā sēdeklī. Sēd kā sālsstabs, acis lielas. Lai gan ne viņš bija tas braucējs!

Arča atver logu. Tagad policistam pretī veras melni sakrāsota seja ar pāris gaišām svītrām, ko atstājušas sviedru lāsītes. Policists saka, ka braucam neatļautā vietā. Arturs sāk skaidroties, ka pirmo reizi brauc šajā svešajā valstī un īsti ceļus nepārzina. Likumsargs apiet apkārt mašīnai, es arī atveru logu. Ieraugot blondu meiteni, policists zaudē saspringumu. Tad Martina kārta – viņš pastāsta, ka braucam mājās no Helovīnu ballītes. Visi trīs iesmejamies: "Ļoti jautra ballīte". Vien mūsu mazais meksikāņu draugs priekšējā sēdeklī turpina izlikties par tukšu gaisu. Policists turpina runāt pa aizmugurē atvērto logu manā pusē – prasa, vai esam dzēruši. Es un Marins iesaucamies, ka nedaudz jau esam, bet šoferītis ne piles. Cik viegli policistu pārliecināt! Likumsargs pasmaida. Tad pieklauvē pie priekšējā loga. Mūsu draugs turpina skatīties vienā punktā kā nozombēts. Mēs trīs atkal sākam spert ārā jociņus, lai policists uz kaut ko neiecentrētos un tā pievēršam viņa uzmanību. Trubiņā pūst nevienam neliek, tiesības un mašīnas tehnisko pasi arī neprasa. Policists vien novēl drošu mājupceļu un piekodina būt uzmanīgiem – mašīnā tomēr varot just alkohola smaku.

Aiztaisām logus, Arča iedarbina mašīnu, un izelpojam. Fūūuuuuu...

Viss kārtībā! Tiesības nav pazaudētas un nekas slikts nav noticis. Bet Martins skaidro mūsu veiksmi – šis kārtības sargs nemaz nebija ceļu policists. Šis vīrietis bija robežsardzes pārstāvis un meklēja nelegālos imigrantus. Mēs smejam – labi, ka tādus nevedam. Bet Martins norāda uz priekšā sēdošo draugu: "Un kas tad, jūsuprāt, ir viņš?" Nu kļūst skaidra mūsu mazā drauga uzvedība. Gandrīz aizsūtījām viņu atpakaļ uz dzimteni.

Izrādās, ka vairāki no vīriem, kurus vakara gaitā satikām, ir nelegālie imigranti ASV. Nu ko, bet beigas taču labas, Arturs tiesības nepazaudē, un mūsu meksikāņu draugs var turpināt dzīvot ASV.

Izguļamies un ceļamies ar smaidu pirmajā novembra dienā. Jaunais mēnesis ir sācies aizraujoši. Vecais pavadīts pārsteidzoši. Varam teikt, ka nu ceļojums tiešām ir sācies. Nu sākam apjaust, cik tas ir interesants un kas tik vēl priekšā.

Esam pārvarējuši gan nogurumu, gan bailes un kautrību. Gulējām teltī un autoostās. Un sapratām – ceļošana nebūt nav tik vienkārša. Bet tā ir tik aizraujoša. Nekad īsti nevar paredzēt, kas notiks uz nākamā soļa. Kur nu vēl nākamajā dienā. "Paši par sevi saprotamie" pasaules nosacījumi nemitīgi mainās. Un tieši tad rodas tas pārsteiguma moments. Pasaule ir tik liela! Tik liela, ka to nav iespējams izstaigāt kājām. Tik liela, ka katru dienu, dzīvojot vienā vietā, var atklāt ko jaunu, ja vien ir tā drosme spert soli blakus jau iestaigātajai taciņai. Pasaule ir tik skaista! Lai arī lietus izmērcē līdz ādai un vistumšākie mākoņi, veļoties pāri, rada to bezspēcības sajūtu, jo vairs nav vietiņas, kur paslēpties un nogaidīt, kad satrakojusies daba pierims, mēs beidzot esam kļuvuši daļa no tās. Daļa no dabas vistiešākajā nozīmē. Mazi, tepat pasaules azotē gaidīdami, ko tā mums parādīs. Cik jauki cilvēki ir apkārt. Paši ar savām bailēm, ar saviem aizspriedumiem gatvi palīdzēt tam, kurš iet izziņas ceļu."