Ekspedīcija Lao-Cai Rīga: latvieši ar 'ugunsdzēsēju' jau ir Ķīnā  (2)

Pēc ilgas strīdēšanās ar Vjetnamas robežsardzi un birokrātijas šķēršļu pārvarēšanas ceļotāji ar uzticamo "ugunsdzēsēju beidzot ir ceļā.

Lūk, ekspedīcijas vadītāja Harija Sila otrā vēstule – nu jau no Ķīnas. Pirmo vēstuli lasiet šeit.

"Līdz šim bija tikai cīņa ar Vjetnamas varas iestādēm, karstumu un mitrumu, bet tagad jau var teikt, ka tā ir vainagojusies ar pirmo nopietno uzvaru – mēs un "ugunsdzēsējs" esam Ķīnā! Tas, kā mēs tur nokļuvām, mazliet atgādina kadrus no filmas, kur notiek spiegu apmaiņa uz tilta starp divām valstīm. "Ugunsdzēsējam" tika atvērta robežpāreja, pa kuru ikdienā auto transporta kustība nenotiek. Skaidrs, ka tas viss bija, pateicoties tam, ka pareizā brīdī "iesmērējām". Viss notika precīzi pēc vienošanās gan no mūsu, gan vjetnamiešu puses, un mēs nokļuvām pie laipnajiem ķīniešu robežsargiem, kas par mums jau zināja un mūs gaidīja.

Iekļūšana Ķīnā arī nav vienkārša lieta, it sevišķi, ja to dara ar savu auto un no Hekou robežpunkta. Meklējām vairākus mēnešus, kamēr starp pārdesmit ķīniešu tūrisma firmām atradām kādu, kas varētu garantēt iekļūšanu no šejienes Ķīnā, turklāt vēl sedzot auto depozītu vairāku tūkstošu apmērā.

Apmēram pusotru stundu aizņem robežas šķērsošanas formalitātes, tad dodamies uz hospitāli, kur šoferiem jāiziet medicīniskā apskate. Ķīniešu izpratnē tas nozīmē, ka medmāsiņa aizpilda un apzīmogo anketu, uzprasot, kāds ir mūsu augums.

Tad dodamies uz CSDD, kur pēc sešām stundām saņemam "ugunsdzēsējam" ķīniešu numuru un tehnisko pasi, bet trijiem autovadītājiem tiek ķīniešu tiesības, kuras saprot ķīnieši, bet ne paši šoferi. Autovadītājiem tiek nolasīta īsa lekcija, par to, kā jābrauc pa Ķīnas ceļiem un autostrādēm, bet tehniskā apskate, par kuru bažījāmies visvairāk, aprobežojas ar tuvo un tālo gaismu pārbaudi, salona izpēti un secinājumu, ka vienā riepā ir neliela plaisa. Tam, ka kārtīgi nestrādā ģenerators un ka zem auto tek bremžu eļļa, netiek pievērsta uzmanība. Galu galā viss beidzas veiksmīgi un mēs dodamies prom, saņēmuši tikai pāris aizrādījumu.

Nākamā diena Ķīnā (16. jūnijs) gan sākās ar auto remontu, jo no viena aizmugures riteņa tek bremžu šķidrums. Kā nekā esam jau nobraukuši četrus kilometrus. Remontdarbus mums izdodas uzticēt ķīniešu autoservisam, kur viss tiek izdarīts pāris stundu laikā. Varam doties pirmajā garajā pārbraucienā (ap 450 kilometrus) no Hekou uz Kunminu.

Pa ceļam ir interesants apskates objekts – Šiliņas Akmens mežs. Visa apkārtne klāta ar ūdens erozijas veidotiem klinšu veidojumiem un patiešām atgādina mežu vairāku kvadrātkilometru platībā. Pie ieejas mūs sagaida ekskluzīva, milzīga, tīra un smaržīga tualete ar 30 numurētām "tupvietām" un ar klusinātu mūziku. Tuvojas dienas beigas, un apmeklētāju nav īpaši daudz, tāpēc mūs visus ielaiž ar pensionāru biļetēm par puscenu. Parks ir veidots ar lielu saudzību pret vidi, pielāgojoties dabas īpatnībām. Takas bieži vijas cauri šaurām klinšu spraugām, bet citreiz uzved akmeņu augšpusē, kur skatam paveras burvīgs skats pār akmens smaiļu un koku galotnēm. Klinšu starpās, kur ir kaut nedaudz augsnes, ir sakuplojuši dažnedažādi augi, tie visi teicas pēc gaismas. Dažiem augiem mums par atvieglojumu bez hieroglifiem pielikti arī latīniskie nosaukumi.

Brauciena laikā, kad nelīst, varam baudīt krāšņus skatus. Autostrāde ved pa kalnainu apvidu, kas klāts ar lietusmežiem un īpatnēju sarkanu augsni, kuras dēļ reģionus šajā provincē dēvē par "sarkano zemi". Ik pēc stundas pabraucam garām kādai Rīgas izmēra ķīniešu mazpilsētai ar pāris miljoniem iedzīvotāju.

Tehniskās problēmas mūs nepārtrauc vajāt. Ceļā pārplīst ģeneratora siksna un sāk karst viens no aizmugures riteņiem. Secinām, ka ķīniešu meistaru solījumiem, kvalitātes un godprātības apliecinājumiem, ar ko viņi tik dāsni bārstījās no rīta, nevar ticēt. Šo problēmu novēršana gan mūs daudz neaiztur, jo ir jau tumšs, bet mehāniķi visu ātri pamanās savest tādā kārtībā, lai droši tiktu līdz galamērķim.

Sestdienā (17. jūnijā) sadalāmies divās grupās – šoferi ar gidi dodas uz remontdarbnīcu novērst tehniskās problēmas, bet pārējie ar taksometru – uz Rietumu kalna dabas parku un Diaņči ezeru. Piebraucam tieši pie pacēlājiem, kas ved vispirms pāri ezeram, bet pēc tam stāvus kalnā. Izbaudām gan rīta miglu, gan Ķīnai visai netipisko maigo saules gaismu (parasti tā ir svelmaina), apbrīnojam visdažādāko sugu lapu un skuju kokus, ko, braucot krēslos, varam pat aizsniegt un aptaustīt. Vairāki krūmi ir ziedos, ap tiem riņķo tauriņi, starp kuriem vienīgais Latvijā sastopamais ir čemurziežu dižtauriņš. Kalna virsotnē paveras grandiozs skats uz ezeru un Kunminas pilsētu, ezera krastā kalni ir klinšaini un stāvi. Klints sienā jau no seniem laikiem izveidojusies šaura eja, kurā izbūvēti Pūķa vārti un mazs mazītiņš budistu altāris. Visu kalnu caurvij taciņas un akmens trepītes, kuras mijas ar gurķu, melleņu un persiku tirgotāju lāviņām un atpūtas lapenītēm. Atpakaļ dodamies ar vietējo autobusu, iepazīstam vietējo publiku un rūpniecības rajonus par vienu juaņu (13 centiem) uz personu.

Šoferus ar auto satiekam Miega kalna autoostā. Viņi arī ir labi pavadījuši laiku, cienājoties ar gardām pusdienām ķīniešu strādnieku ēdnīcā un tusējoties ar remontdarbnīcas šefu zem "ugunsdzēsēja" kulbas. Neskatoties uz to, ka šodien ir sestdiena, visi servisi ir atvērti. Ķīnā cilvēki strādā sešas dienas nedēļā, bet daudzi pat arī svētdienās.

Bet mēs svētdienas dienā (18. jūnijā) apmeklējam Dienvidu Sičuaņas bambusu parku, ko dēvē arī par "bambusu jūru". Jau iztālēm ievērojam, ka ceļa malās parādās arvien vairāk un vairāk bambusu, bet, iebraucot dabas parkā, citi koki pazūd gandrīz pavisam. Pērkot biļetes, pēkšņi nokļūstam vietējo tūristu uzmanības centrā. Esam dziļi Ķīnas vidienē, kur ārzemnieki ir liels retums. Tiekam fotografēti un uzrunāti, ap auto ir sapulcējies liels cilvēku bars, daudzi mēģina mūs aptaustīt un ieskatīties pa logiem autiņā.

Bambusu dabas parks ir milzīgs komplekss vairāku desmitu kilometru platībā, šeit ir viesnīcas, restorāni, dārzi un lauki, kurus apstrādā vietējie, tepat dabas parkā dzīvojošie laucinieki. Braucam pa ļoti šauru un līkumainu celiņu labu laiku, līdz nokļūstam pie pirmā apskates objekta – Septiņkrāsainajiem ūdenskritumiem. Ūdens krīt vairākos stāvos, dažreiz tam var pāriet pāri pa akmens bluķīšiem, dažreiz var iziet zem krītošās straumes pa klints eju, citā vietā mūs ceļ pāri ar virvēs iesietu laivu un, protams, neiztrūkst arī burvīgs skats uz saulrietu pār ieleju un bambusu klātajiem kalniem. Vakariņās bez ķīniešu virtuves delikatesēm izdomājam viesnīcas virtuvē uzvārīt arī persiku ievārījumu.

Ķīna patiešām izceļas ar daudziem sasniegumiem, to skaitā arī informācijas tehnoloģijās – šeit ir bloķēts feisbuks, tviteris, gūgle u.c. interneta resursi, ko lietojam ikdienā, tāpēc komunikācija brīžiem būs apgrūtināta.

Komanda un es personīgi ļoti pateicamies esošajiem autoekspedīcijas "Lao Cai – Rīga 2017" atbalstītājiem, kas daļēji mums palīdz segt ekspedīcijas izdevumus. Tāpat esam ļoti pateicīgi Latvijas Automobiļu federācijai, ar kuras palīdzību mūsu atbalstītāji saņem līkumā noteiktās nodokļu atlaides. Arī turpmāk būsim pateicīgi par jebkādu finansiālu atbalstu "ugunsdzēsēja" glābšanas ekspedīcijai."

Ekspedīcijas atbalstītāji: Juris Jansons, "MASS PORTAL", "Winstaco", "Auto Plus", Veikals "Virsotne", Ķīnas Tautas republikas vēstniecība Latvijā, GoPro, "DJI Latvija" ,"LP Technics", "SB Siltumtehnika","Lāma","Artium","Rīgas Mērniecības birojs", "Mēbeļu darbnīca.lv", "Race solutions", "Go expedition", "Firma ACER". Informatīvie atbalstītāji "TurismaGids" un www.iauto.lv .

HARIJS SILS
Autoekspedīcijas "Lao Cai – Rīga 2017" vadītājs
harijs.sils@gmail.com
Mob.tālr.: +371 29515086