Trīs gadi, 24 valstis, 24 000 kilometri ar velosipēdu: latviete un spānis apceļo pasauli  (3)

Kādu laiku ar autostopiem apceļojuši pa Eiropu un Maroku, tad sešos mēnešos apceļota eksotiskā Dienvidaustrumāzija, bet, kad apnicis braukt sabiedriskajā transportā vai stāvēt ar izstieptu roku ceļa malā, abi pārsēdušies uz velosipēdiem. Kopš 2014. gada 8. janvāra ar uzticamajiem riteņiem abi brauc apkārt pasaulei. Pēc Eirāzijas šķērsošanas Ilze iegriezusies Latvijā, lai jau drīz atkal dotos ceļā no vietas, kur ceļojums apstājies – Malaizijas. Par šo ceļu viņa raksta: "Katru rītu mostos ar apziņu – es izdzīvoju savu sapni!"

Lūk, neliels ieskats šajā braucienā. Vairāk lasiet blogā "The Crazy Travel".

"Rakstot šīs rindas, es sēžu pie sava vecā rakstāmgalda. Es esmu mājās, Ventspilī. Ir tik liels prieks un laime pēc trīs gadu prombūtnes būt dzimtenē, starp savējiem. Ceļošana nebūtu nekas bez atgriešanās mājās. Ceļošana ir mana lielākā kaislība un narkotika, bet atgriešanās dzimtenē, kaut arī tikai uz īsu brīdi, ir kaut kas vis-vis-viss tas labākais. Priežu meži, svaigais jūras gaiss, redīsi dārzā, rupjmaize maizes kastē, biezpiens ledusskapī, rabarbermaize cepeškrāsnī un iespēja padzert kafiju ar mammu jebkurā brīdī – kas gan var būt labāks par šo!

Trīs gadi, 24 valstis, 24 000 km – šī ir pēdējā bilance no "The Crazy Travel" piedzīvojumiem. Šis raksts top par godu ceļojuma posmam no Eiropas līdz Dienvidaustrumāzijai. Ceļojums vēl nav galā, bet tikai paņēmis nelielu pauzi, lai atkal atgrieztos ceļā un turpinātu ceļojumu ar velosipēdu apkārt pasaulei.

Turpinājumā foto stāsts no trīs gadu ceļojuma ar velosipēdiem no Anglijas līdz Malaizijai.

Pirmā ceļojuma diena. Bija agrs un dzestrs svētdienas rīts Londonā. Ikreiz, ieraugot šo fotogrāfiju, ļoti spilgti nāk atmiņā tās dienas rīts. Patīkamais satraukums un tauriņi vēderā, pirmais solis pretī lielajam piedzīvojumam un sapnim apceļot pasauli ar velosipēdu, pirmais solis nezināmajā nākotnē. Velosipēds un pārējais ekipējums tīrs un spīdīgs, viss perfektā tehniskā kārtībā. Simtprocentīga gatavība startam.

Tas maģiskais brīdis, kad saule jau tūlīt slīdēs padebešos, nokrāsojot apvārsni košos toņos. Šis bija vakars Alpos, kad meklējām piemērotu telts vietu. Mazliet cīnos ar braucienu pret kalnu un te pēkšņi sajūtu, ka palicis neierasti viegli. Pametu galvu atpakaļ un redzu, ka viena sieviete mani stumj kalnā. Abas sākam skaļi smieties un viņa saka, ka palīdzēšot, jo mans pārinieks jau krietnu gabalu priekšā. Kādu brīdi viņa tik tiešām atspērusies stūma mani kalnā un pēc tam ar smaidu uz lūpām atvadījāmies, un viņa aši ieleca savā mašīnā un pazuda tikpat ātri, cik uzradās. Vai nav maģisks vakara noslēgums?

Pēc 23 km kalnā augšup, nāk burvīgs nobrauciens lejup. Picos de Europa Kantabrijas apgabalā Spānijā.

Portugāļi un tās viņu flīzes, bet nu mīlīgi. Burvīgās Porto vecpilsētas ielas.

Jau atkal Alpos, bet šoreiz Itālijas pusē. 2000 m kāpums uz Lago della Maddalena. Šķiet, Itālija bija vienīgā valsts, kur bikses sāka palikt par šauru, pat neņemot vērā ikdienas slodzi. Lai dzīvo makaroni, saldējumi, picas un siers.

Citus vai dara trakus, ja nav izstrādāts detalizēts ceļošanas plāns un ja nav zināms, kur pārlaidīs nakti. Tikai ne mani. Šis ir perfekts piemērs – nakts pie Bledas ezera Slovēnijā, kad pēc saules rieta iekārtojāmies "pirmajās rindās" uz saldu miegu pie ezera. No rīta tikai atlika atvērt acis un vērot saules lēktu un gaisa balonus, kas lidinājās virs ezera rīta gaismā.

Nakts uz soliņa, lai no rīta pamostos ar šo skatu pār Dubrovniku.

Kā izskatās nakts zem tūkstoš zvaigznēm? Šādi! Neskartās Bosnijas teritorijas.

Pirmais, kas man nāk prātā, skatoties uz šo fotogrāfiju, ir maisiņš ar mandarīniem, ko mums laipni iedeva kāds vietējais vīrs uz šī ainaviskā ceļa gar Adrijas jūras piekrasti.

Rudenīgais vakars kaut kur Albānijas kalnos.

Rudens Maķedonijā. Šajā valstī pavadījām vien divas dienas, bet mana pirmā atmiņa ir sulīgo ābolu pārpildīts maiss, par ko vietējais pārdevējs nu nekādi negribēja no mums ņemt naudiņu.

Jaunu riepu un apavu piegāde Salonikos. Tagad tikai kalnā augšup līdz pilsētas senajiem mūriem.

Kad Turcijā paziņo, ka pienākusi gadsimta sniega vētra, mēs atrodamies tās epicentrā. Vienīgais veids, kā man izdevās pēdās uzturēt kaut kādu siltumu, bija ik pa laikam nokāpt no velosipēda un pastaigāt, tad atkal pabraukt, tad atkal pastaigāt, atkal pabraukt, atkal pastaigāt.

Gruzija – viesmīlība, vīns un tosti. Punkts.

Cilvēki mīl jautāt – kura ir tava mīļākā valsts? Un vienmēr atbildu, ka nav tādas visvismīļākās, jo ikkatrā vietā ir kas īpašs un neatkārtojams, vai tā būtu daba, vai ļaudis, vai gards ēdiens. Bet ja tomēr tieku neatlaidīgi tincināta, tad kaut kas ir ar Armēniju. Tur ir kaut kas tāāāāds, kas man tik ļoti patika. Varbūt tas bija ilgi gaidītais pavasaris, ko satikām Erevānā, varbūt tie bija viesmīlīgie ļautiņi, varbūt skaistā un neskartā daba un Ararats, kas palicis aiz Armēnijas robežām… Laikam jābrauc vēlreiz, jo ne velti Zemes dienās tur iestādīju koku, ko gribētos pēc gadiem apraudzīt.

Irāna ir dažādiem mītiem apvīta zeme. Trīs mēnešus, ko tur pavadījām, lauzām dažādus priekšstatus par šo valsti. Pavadītais laiks Irānā bija raibu raibais. Pabijām irāņu kāzās, saķēros ar tikumības policiju, izbaudījām viesmīlību, kā arī pārgurām no tās. Fotogrāfijā – pirmā svelmainā diena Irānā.

Tuksnesis, 500 kilometri, piecas dienas. Ja ne melones un arbūzi, diez vai mums būtu pa spēkam 5 dienās pie 40 grādiem veikt garo distanci.

Nepilnu mēnesi, ko pavadījām Uzbekistānā, katrs vakars izvērsās aptuveni šādi – Mēs: "Vai varam kaut kur dārzā uzcelt savu telti?" Vietējie: "Kam jums telts, mums ir mājas". Uzbekistānā ne mirkli nevarējām palikt vieni, jo uzbeki ir ļoti ziņkārīgi un arī viesmīlīgi ļaudis. Katru vakaru tikām uzņemti kādā ģimenē, kur tikām izguldīti un pabaroti. Fotogrāfijā – viena no ģimenēm, kas mūs uzņēma pie sevis uz vienu nakti. Varena saime, kas dzīvo zem viena jumta.

Kirgizstāna ir dabas un kalnu mīļotāju paradīze, lai arī ar velosipēdu kalni ir izaicinājums, dabas skati atsver fiziskās grūtības. Fotogrāfijā esam kaut kur netālu no otrā lielākā augstkalnu ezera Isikula.

Francija, Nīderlande, Spānija, Latvija – kopā jautrāk. Šādā sastāvā braucām nedēļu, lai visi kopā sasniegtu Ķīnas robežu.

Līdz ar Ķīnas sasniegšanu iesākās tāda kā pilnīgi cita ēra ceļojumā un arī dzīvē. Veselu gadu Čendu dēvējām par mūsu mājām un mācījāmies iedzīvoties tik ļoti no mums atšķirīgā kultūrā un vidē, ejot cauri ienīstu/mīlu posmiem neskaitāmas reizes. Fotogrāfijā ar mani pozē mazais šunelis, kas neatlaidīgi skrēja līdz no kalna lejup kādus kilometrus desmit. Fonā Lēcošā tīģera aiza un Jandzī upe Junaņas provincē.

Sabaidii! Sabaidii! Sabaidii! Iebraucot Laosā, pēc Ķīnas uz līdzenas vietas tiekam atmesti atpakaļ vēsturē. Laikam šeit ir pavisam cits ritējums. Smaidi un nesteidzies.

Cik netipiska bilde no Taizemes vai ne? Šeit – jūras sāls ieguves lauki, bet izskatās, kā sniega kupenas pie plus 35 grādiem.

Ar ierašanos Malaizijā!

Pēc viesošanās Eiropā mēs atgriezīsimies Malaizijā, lai tālāk turpinātu mūsu ceļojumu ar velosipēdu apkārt pasaulei. Tuvākie galamērķi nākamajiem mēnešiem – Singapūra, Indonēzija, Austrālija, Jaunzēlande. Un tad jau skatīsimies Amerikas virzienā.