Ar 'Latvijām' uz Vladivostoku: Sibīrijas ainiņas un Jāņi pie Baikāla  (3)

Pirmo reportāžu var izlasīt šeit, otro šeit, bet trešo – šajā rakstā.

Lūk, ekspedīcijas dalībnieka Ivara Šenberga ceturtā vēstule no Krievijas:

"Nobraukti vairāk nekā 8000 kilometri, un esam nonākuši pie Baikāla ezera, kur plānojam atpūsties un nosvinēt Līgo svētkus.

Pēdējās četras dienas ir bijušas ļoti smagas gan tehnikai, gan arī cilvēkiem. Temperatūra dienā pārsniedza + 35 grādus pēc Celsija, attālumi starp mūsu maršruta pilsētām palielinās, ilgākais, ko esam pavadījuši ceļā bez pārtraukuma, ir 19 stundas un 15 minūtes.

Omskā un Krasnojarskā satikām latviešu kopienas pārstāvjus, atdevām atvestās grāmatas, maizi un alu. Protams, prasījām, kā dzīvojas Krievijā. Neviens nesūdzējās, arī Juris, kurš ar ģimeni uz Šušensku pārcēlies no Jēkabpils pirms trim gadiem un apstājās parunāties, redzot mūsu rindu pie kvasa mucas un mašīnas ar Latvijas numuriem.

Starp Novosibirsku un Krasnojarsku ieraudzījām norādi uz apdzīvotu vietu "Latiši". Diemžēl autobusa pieturā satiktie vietējie neko par nosaukuma izcelšanos nezināja un mūsu grafiks neļāva iebraukt un mēģināt to noskaidrot. Nofotografējāmies, un pēc feisbukā ieliktās bildes zinātājs uzrakstīja, ka nosaukums cēlies no izsūtītajiem latviešiem Kemerovas apgabalā.

Iespaidīgi skati mūs sagaidīja arī pie Sajānu-Šušenskas hidroelektrostacijas un Šušenskā, kur Ļeņina trimdas dēļ saglabāts gandrīz neskarts tā laika Krievijas sādžas fragments. Dīvaini, bet jo dziļāk Sibīrijā esam, jo vairāk redzam Ļeņina pieminekļus, ielas, kas nosauktas viņa, oktobra, komunisma un tamlīdzīgos vārdos. Vai tā ir varas nostalģija vai vietējo vienaldzība, pagaidām sapratuši neesam.

Krasnojarskā sagaidījām vēl divus mūsu kolēģus, bet no mums atdalījās igauņi, kuri nolēma kādu laiku braukt pēc sava grafika.

Jā, solīju pastāstīt par Krievijas dienas svinībām. Pie ēkām karogu nebija, vienīgais, ko redzējām, bija mūs pavadošās Omskas auto kluba mašīnas logā. Centrālajā laukumā gan vakarā bija plānots koncerts, bet to novērtēt nevarējām, jo nākamajā dienā mūs gaidīja 800 kilometri ceļa. Domāju, ka Rīgā Krievijas diena bija jūtama vairāk.

Nākamreiz vairāk pastāstīšu par Baikālu un saviem pirmajiem Līgo svētkiem ārpus Latvijas."

Ekspedīcijas mērķis ir atkārtot 1977. gada ekspedīciju "No okeāna līdz okeānam", kad ar Latvijā ražotajiem mikroautobusiem "RAF 2203" notika auto izmēģinājuma brauciens no Liepājas līdz Vladivostokai. Vairāk lasiet šeit.

Ceļš līdz Vladivostokai ir aptuveni 11 000 kilometru pa maršrutu: Sanktpēterburga – Maskava – Ņižņijnovgoroda – Kazaņa – Naberežnije Čelni – Ufa – Čeļabinska – Petropavlovska – Omska – Novosibirska – Irkutska – Baikaļska – Ulan Ude – Čita, Habarovska – Vladivostoka. Atšķirībā no 1977. gada, kad daļu maršruta mašīnas bija spiestas veikt uz dzelzceļa vagonu platformām, šoreiz plānots pašiem nobraukt visu ceļu.

Toreiz, 1977. gada maija beigās, no Liepājas uz Vladivostoku devās trīs mikroautobusi "RAF 2203″ autovadītāja izmēģinātāja Valda Branta vadībā. Braucienā piedalījās arī Rīgas kinostudijas dokumentālo filmu radošā komanda, divi žurnālisti un ārsts.

Par godu šīs ekspedīcijas 40 gadu jubilejai un Latvijas Antīko automobiļu kluba (AAK) 45 gadu jubilejai šogad leģendārā ekspedīcija līdz Vladivostokai tiks atkārtota, ar trim restaurētiem "RAF 2203" mikroautobusiem veicot šo pašu maršrutu.