Maija beigās pie Rīgas Motormuzeja tika dots svinīgs starts mikroautobusu "Latvija" ekspedīcijai uz Vladivostoku. Ceļā devās trīs ekipāžas no Latvijas un viena no Krievijas. Pašlaik jau ekspedīcijas dalībnieki atrodas Sibīrijā, bet priekšā vēl tāls ceļš. Lūk, piektā reportāža no šī brauciena par iespaidiem pie Baikāla, Ulanudē un Čitā! Arī turpmāk ik nedēļu ziņosim, kā "Latvijām" veicas Krievijas plašumos.
Pirmo reportāžu var izlasīt šeit, otro šeit, bet trešo – šajā rakstā. Par pirmajiem iespaidiem Sibīrijā lasiet šeit.
Lūk, ekspedīcijas dalībnieka Ivara Šenberga piektā vēstule no Krievijas:
"Vakar pagāja 30 dienas, kopš esam ceļā. Esam nosvinējuši Līgo svētkus un atvadījušies no viesmīlīgajiem saimniekiem, kuri mums ļāva nedaudz atpūsties un sakurt ugunskuru Baikāla pašā krastā. Bija nedaudz skumji, vismaz man, jo tie man ir pirmie Līgo svētki ārpus Latvijas.
Padziedājām, paēdām gardas zivis un līdzpaņemto Jāņu sieru. Tas garšoja arī saimniekiem, tāpat, kā Ķelmēnu rupjmaize, kas pazuda vienā mirklī. Grūti svētkus svinēt arī tāpēc, ka ar Latviju piecu stundu starpība. Saullēktu sagaidījām tad, kad Latvijā vēl nebija sākuši svinēt.
Jāņu dienas rītā devāmies tālāk. Kā atstājām Baikālu, tā uzreiz sākās nežēlīgs karstums. Ar karstumu cīnāmies gan mēs, gan arī vietējie. No sausuma ir sākušies mežu ugunsgrēki, vienu no tiem redzējām arī mēs. Baisi.
Vakarā bijām Ulanudē. Tās centrā vēl joprojām atrodas lielākā Ļeņina galva pasaulē. Dienā nebija tik traki, bet tumsā tā izskatās pēc īsta monstra.
Braucot projām, apskatījām mongoļu budistu apmetni, kas atrodas netālu no Ulanudes. Kā jau daudz kas Krievijā, arī tā ir ar savu specifiku, piemēram, ejot iekšā tempļos, nevajag noaut kājas.
Brauciena laikā jau bijām pieraduši pie nopietnas preses un TV uzmanības, gandrīz katrā pilsētā sniedzām intervijas, pat negaidījām, ka mūsu brauciens izsauks tik lielu ievērību, bet visu pārspēja Čita, mūsu nākamais pieturas punkts. Četri TV kanāli, fotogrāfi, prese. Diena sarakstīta pa minūtēm, kā pirmo interviju sākām pulksten 10, tā līdz kādiem pulksten 17 bez pārtraukuma. Vēl brauca klāt arī vietējā biznesa pārstāvji un lūdza apmeklēt arī viņu uzņēmumus, un katram bija ko teikt par RAF mikroautobusiem. Diemžēl lielākajai daļai nācās atteikt. Jāizbrauc jau pulksten 6, kamēr vēl nav tik karsts, jo pēc Čitas mūs gaida vēl nopietnāki ceļa kāpumi, un tas ir arī vismazāk izzinātais ceļa posms. Pirms 40 gadiem ceļa uz Habarovsku vienkārši nebija un rafiņus transportēja pa dzelzceļu.
Zīmīgi bija kāda vienkārša veikaliņa pārdevējas, vecas sievietes, vārdi. Vispirms pajautājusi, vai Laima Vaikule ir no Latvijas un to, vai braukšana ar šādām padomju laika automašīnām liecinot par skumjām pēc PSRS, un saņemot atbildi, ka, protams, nē, noteica: "Mēs arī neskumstam"."
Ceļš līdz Vladivostokai ir aptuveni 11 000 kilometru pa maršrutu: Sanktpēterburga – Maskava – Ņižņijnovgoroda – Kazaņa – Naberežnije Čelni – Ufa – Čeļabinska – Petropavlovska – Omska – Novosibirska – Irkutska – Baikaļska – Ulan Ude – Čita, Habarovska – Vladivostoka. Atšķirībā no 1977. gada, kad daļu maršruta mašīnas bija spiestas veikt uz dzelzceļa vagonu platformām, šoreiz plānots pašiem nobraukt visu ceļu.
Toreiz, 1977. gada maija beigās, no Liepājas uz Vladivostoku devās trīs mikroautobusi "RAF 2203″ autovadītāja izmēģinātāja Valda Branta vadībā. Braucienā piedalījās arī Rīgas kinostudijas dokumentālo filmu radošā komanda, divi žurnālisti un ārsts.
Par godu šīs ekspedīcijas 40 gadu jubilejai un Latvijas Antīko automobiļu kluba (AAK) 45 gadu jubilejai šogad leģendārā ekspedīcija līdz Vladivostokai tiks atkārtota, ar trim restaurētiem "RAF 2203" mikroautobusiem veicot šo pašu maršrutu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
