'Ugunsdzēsējs' jau Mongolijā: mūku šovs, kalnu pārsteigumi un 'gandrīz iesprūšana'

Pirmo ekspedīcijas vadītāja Harija Sila vēstuli lasiet šeit, bet otro – šeit. Trešā vēstule par piedzīvojumiem Ķīnā lasāma šeit.

Lūk, ekspedīcijas tulces Agitas Baltgalves un vadītāja Harija Sila ceturtā vēstule – šoreiz no Ķīnas un Mongolijas pierobežas.

"Kaut arī ceļā mūs pastāvīgi kavēja auto remonti, maršruta Ķīnas posmu esam veikuši precīzi pēc plānotā grafika. Esam apskatījuši daudz unikālu vietu, par ko liecina arī tas, ka 17 dienu laikā Ķīnā esam redzējuši tikai kādus 20 baltos tūristus. Galvenā tehniskā problēma, ar ko mehāniķi cīnās pēdējās dienās, ir plaisa motora izplūdes gāzu kolektorā. Turpinām braucienu ar dažādiem pagaidu risinājumiem, bet Ulanbatorā, kur notiks daļēja komandas nomaiņa, no Rīgas tiks atvesti materiāli nopietnākam remontam. Viss iet kā plānots, un 1. jūlijā šķērsojām Ķīnas – Mongolijas robežu, bet 5. jūlijā plānots pārbraukt Mongolijas – Krievijas robežu. Kopsummā pa Ķīnu esam nobraukuši aptuveni 4800 kilometrus.

Līgo dienā mēs esam jau laicīgi ielīgojuši svētkus, tāpēc pamošanās ieilgst, turklāt no rīta Jānim un Harim ir "jāpasēž netos". Visvaldis un Agita pa to laiku viesnīcas pagalmā fočē vistu un cālīšu ģimeni, kas jau ir pieraduši dzīvot uz betona. Izbraucam visai vēlu, tomēr garo, vairāku simtus kilometrus garo, ceļu paveicam pietiekami ātri, un pievakarē jau esam Denfenas pilsētā. Vispirms kārtīgi iepērkamies vietējā tirgū, bet pēc tam viesojamies vienā no daudzajām cīņu mākslu skolām, kas šeit ir uz katra stūra. Bērni un pusaudži trenējas ielu malās un pagalmos uz asfalta. Saņemam atļauju no skolas direktora, un audzēkņi speciāli mums nodemonstrē savas vušu prasmes. Priekšnesuma zvaigzne ir kāda maza meitenīte, kura, iekodusies ar zobiem savā kurpē, spēj nostāvēt uz soliņa uz vienas kājas.

Vakarā apmeklējam Šaoliņas mūku muzikālo čaņbudisma šovu. Speciāli šim uzveduma trīs kalnu nogāzē ir izveidota milzīga daudzstāvu brīvdabas skatuve ar tempļiem, parkiem, tiltiņiem, ūdenskritumiem, senatnīgām celtnēm un citām ekstrām. Viss perfekti iekļaujas dabas ainavā. Uzvedums izvēršas par vislielāko piedzīvojumu no visa līdz šim Ķīnā redzētā. Tas liecina par Ķīnu kā pasaules lielvaru gan pagātnē un tagadnē, gan perspektīvā nākotnē. Līgo vakaru sagaidām viesnīcas pagalmā, kurinot ugunskuru, viesnīcas virtuvē esam paši pagatavojuši puslīdz latviskus ēdienus un pat kaut ko līdzīgu sieram.

Jāņu diena iesākas visai vēlu, jo, izņemot Visvaldi un šoferi Jāni, visi citi pieceļas vēlu. Vispirms likvidējam vakara ēdienu pārpalikumus, tad kājām dodamies apskatīt Šaoliņas klosteri. Uz to ved vairākus kilometrus garš akmens plākšņu ceļš. Klosteris agrāk kalpojis gluži kā impērijas armijas bāze, tāpēc šeit redzami vairāku imperatoru un slavenību kaligrāfiskie ieraksti akmens plāksnēs. Aiz ēkām ierīkots pagodu mežs, kur katrā no tornīšiem glabājas kāda izcila vušu meistara mirstīgās atliekas. Pavisam kopā 249 pagodas. Pēcpusdienā braucam tālāk.

Pa ceļam mūsu ķīniešu gide sarunā operatoram Jānim filmēšanai kādu auto, kas it kā braucot uz to pašu pusi, kur mēs. Tā mēs sadalāmies, un gide ar operatoru aizbrauc ar glauno vieglo autiņu, lai pafilmētu "ugunsdzēsēju" kustībā no malas. Esam norunājuši tikties nākamajā stāvvietā pēc 80 kilometriem, bet, tur nonākot, izrādās, ka mūsu biedri ar vieglo auto ir nozuduši. Pēc brīža noskaidrojas, ka viņi ir aizbraukuši pavisam uz citu pusi. Gaidām pusstundu, stundu, pusotru, un tikai tad, nu jau ar citu auto, izsalkuši ierodas mūsu filmētāji. Pateicoties šim starpgadījumam, galamērķī nokļūstam jau pēc ieejas slēgšanas. Turpat stāvlaukumā mūs "nozvejo" kāds smaidīgs un nepierasti kluss viesnīcnieks, kurš veikli mūs iekārto savā vecpilsētas mājiņā. Vakarā iepazīstamies ar vietējiem, kā arī izstaigājam daļēji izgaismoto, daļēji šausmu filmai līdzīgo tukšo mūru pilsētiņu un tuvējos tempļu uzkalniņus.

No rīta (25.06.) visi bariņā dodamies uz Huančenfu – Cjiņu dinastijas imperatora skolotāja un premjerministra mītni. Tas ir tipisks agrāko ķīniešu aristokrātu dzīvojamo ēku komplekss vairāku hektāru platībā, teritoriju ieskauj augsts mūris, pa kuru iespējams pastaigāties un apskatīt visu apkārtni. Noskatāmies arī teatrālu uzvedumu ar senajiem tērpiem un atribūtiku, kurā stāstīts par to, kā imperators Kansji apmeklē šajā ciematā savu skolotāju, pasniedzot viņam goda rakstu par izstrādāto hieroglifu vārdnīcu.

Vakarā jau esam Pinjao ciematiņā, kur mūs ar trim autiņiem sagaida laipnie viesnīcas darbinieki. Naktsmītne ir pašā vecpilsētas centrā, bet tur ar mūsu milzīgo "bamberosu" ieraukt nav iespējams, tāpēc noparkojam to pasta stacijas stāvvietā ārpus vaļņa un dodamies uz viesnīcu ar vietējo mašīnām. Pilsētiņa sastāv no neskaitāmām mazām ieliņām, pārpildītām ar suvenīru un vietējo specialitāšu uzkodu bodītēm. Nokļūstam tradicionālajā ģimenes mītnē – četru ēku pagalmā (sihejuaņ), kur mums ierāda vairākas istabas ar ziemā apsildāmām milzīgām gultām (kang). Sienas un durvis ir no koka, tāpēc katrs vārds un kustība aiz tām ir skaidri dzirdama. Senatnīgo sajūtu gan drusku pabojā lielais Mao tēls ieejas gaiteņa galā. Vakarā uznāk spēcīga lietus gāze, tāpēc esam spiesti patverties kādā makaronu bodē, sasildāmies ar bambusu vīnu un krizantēmu tēju, kas dažiem šķiet garšojam pēc zivju zupas.

No rīta (26.06) izpētām Pinjao vecpilsētiņu dienas gaismā. Šeit ir vairāki vārti un torņi, kādā vietā ieraugām pat kristiešu baznīcu, kas no ārpuses gan izskatās līdzīga budistu templim. Vaļņu ārpusē ir aizsarggrāvis (tagad ar strūklakām) un liels, skaists parks. Atklājam arī elektrisko riteņu veikalu, kur pavisam jaunu braucamrīku var iegādāties par nieka 175 eiro. Ķīnā daudzās pilsētās motocikli (izplūdes gāžu dēļ) ir aizliegti, tādēļ cilvēki braukā ar elektriskajiem riteņiem, kam pat nevajag tiesības. Ir sastopami arī elektriskie auto. Kādā riekstu veikalā ieraugām čaulās grauzdētus pekanriekstus un Makadāmijas riekstus no Guandžou provinces. Tādus Latvijā nenopirkt.

Tālāk seko garš pārbrauciens uz rietumiem, lai apskatītu vietu, kur satiekas Dzeltenā upe un Lielais Ķīnas mūris. Šeit ir tikko izbūvēta jauna šoseja, uz kuras smagos autiņus nelaiž. Pēc ilgām diskusijām mums izdodas pārliecināt ceļa kontroles darbiniekus, ka "ugunsdzēsējs" ir deviņvietīgs pasažieru autobuss. Nonākam uz pilnīgi tukša ātrgaitas ceļa, kur milzīgo stāvvietu jaunuzceltajās ēkās darbojas vienīgi WC, bet veikali ir tukši, un pat degvielas uzpildes ierīces vēl nav uzstādītas. Pēc kāda laika atgriežamies uz vecās šosejas, kur kā milzīga, melna un smirdoša straume plūst tikai smagie. Tad iebraucam kalnos.

Operators Jānis palaiž dronu un pēc brīža tas jau ir pazudis aiz stāvajiem akmens bluķiem. Paiet ilgāks laiks, kamēr izskraidām visas vietas, kur drons būtu varējis piezemēties. Visbeidzot sastopam vietējos kalniešus, kuri jau ir aparātiņu salocījuši un nes mums pretim. Jauks pārsteigums! Bet ar to vēl šīs dienas piedzīvojumi nebeidzas, jo drīz vien mēs apmaldāmies kalnos arī paši. Gide paziņo, ka esot jābrauc 100 kilometri atpakaļ, jo citādi upi neredzēsim. Sākam jau plānot nakšņošanu un ugunskuru brīvā dabā. Bet tomēr vēl dodamies uz priekšu, un pēkšņi – mums priekšā paveras majestātisks kalnu skats ar Huanhe (Dzelteno) upi, Ķīnas mūra drupām kalnu un saulrieta fonā. Visi ir gluži vai šokā no šī dabas brīnuma.

Nakti uz 27. jūniju pavadām Vecā Vērša upes līkuma ciematiņā (Laoniuvaņ) alu tipa apaļās vietējo mājiņās, mums blakus dzīvo saimniece ar saviem mazuļiem. No rīta daži dodas sagaidīt saullēktu, citi jau paspēj izstaigāt upmalu un kalnus, valda vispārēja neorganizētība. Beidzot ap desmitiem esam satrausušies autiņā un grasāmies doties tālāk. Te piepeši grupas vadītājs Harijs nokomandē – braucam uz cietoksni, un autiņš strauji maina virzienu. Šis cietoksnis izrādās unikāls vairākos aspektos. Pirmkārt, mazais un mierīgais lauku ciematiņš vēl nav apgānīts ar tūristu bariem, mākslīgo suvenīru bodēm, skaļruņiem, autobusiem, betonu ceļiem, žogiem utt. Otrkārt, uz šo, manuprāt, ceļojuma visskaistāko ainavu vietu nav pat jāpērk ieejas biļetes. Šeit ir tikai vietējie, kuri dzīvo savu ikdienas dzīvi smilšakmens alu paveida mājās ar savām cūciņām un aitiņām, kuri audzē aprikozes, ķirbjus un graudaugus. Treškārt, šī ir stratēģiski ļoti nozīmīga vieta Ķīnas vēsturē, jo šeit Dzeltenā upe un Lielais Ķīnas mūris iezīmēja robežu starp Mongolijas nomadiem un Haņu dinastijas ķīniešu teritorijām, arī vēl tagad vienā upes pusē ir Šaņsji province, bet otrā – Iekšējās Mongolijas autonomais rajons. Ceturtkārt, dabiskās, cilvēku roku neskartās ainavas aizved domas tālā senatnē. Citās slavenajās apskates vietās ķīnieši ir pamanījušies visu perfekti atjaunot, izdzēšot senatnes burvības mīklaino auru.

Seko 350 kilometrus garš atpakaļbrauciens uz austrumiem. Pievakarē nokļūstam jau pavisam cita tipa kalnos, kas ved uz budistu svēto vietu – Vutaišaņu. Kalni ir lēzenāki, klāti ar daļēji mākslīgi stādītiem mežiem, ielejās strautiņi un akmeņi, ļoti līdzīgi kā Alpos. Bieži vien redzam aitu un govju barus, dzīvnieki ļoti izveicīgi kāpelē pa kalnu korēm, visbiežāk paši savā nodabā, bez ganu uzraudzības. Kāds vīrs ielejas strautiņā lasa tukšās pudeles un konservu bundžas, un it kā netīšām pienāk pie mums. Kā izrādās, viņš ir vietējās viesnīcas "aģents", jo uzreiz iedod gidei telefonu, pa kuru var pazvanīt un sarunāt naktsmītni. Tā kā ārzemju tūristi šajos reģionos iebrauc ļoti reti, tad tiem tiek veltīta īpaša uzmanība. Viesnīcas īpašniece mūs sagaida jau pusceļā, atbraukusi pretī 10 kilometrus, lai mēs nenomaldītos. To te patiešām ir visai viegli izdarīt, jo ceļi ved serpentīnos te kalnup, te atkal lejup. Nonākam ielejā, pārpildītā ar vieglo autiņu un tūristu bariem, tālumā pavīd tempļu un pagodu jumti, bet drīz vien tos aizsedz veikalu un restorānu reklāmas. Ieraugot šādu burzmu un cilvēku masas, mēs jau grasāmies griezt autiņu apkārt. Bet viesnīca ir sarunāta un 140 juaņas (ca.25 eiro) ieejas maksa jau samaksāta, tikai sešdesmitgadnieki Visvaldis un Andris tiek ielaist par brīvu. Cik gan mums Eiropā vēl tālu no šādas valsts politikas! Tā nu noparkojam auto mazā šaurā viesnīcas pagalmiņā, kuru šoferi atzīst arī par piemērotu remontdarbiem.

Otrdien, 27. jūnijā, lielākā daļa aizbrauc uz Austrumu virsotni, bet Agita aiziet uz centrālo tempļu un klosteru kompleksu. Šo kalnu dēvē par Vutaišaņu, jo tam ir piecas virsotnes, no kurām augstākā ir pat pāri par 3000 metriem virs jūras līmeņa. Visi ļaudis, kas šeit drūzmējas, īstenībā ir svētceļnieki un nopietni pielūdz budu tēlus, ziedojot tiem dažnedažādas lietas. Visā kalnā pavisam ir 124 tempļi un vairāki tūkstoši budistu mūki. Šeit ir pārstāvēts gan ķīniešu, gan tibetiešu budisms, visur valda rosība un daudzas svētvietas un ēkas ar valdības atbalstu tiek atjaunotas. Patiesi ir jauki apzināties, ka Ķīnas tauta un valdība atgriežas pie senajām, stabilajām vērtībām. Satiekam arī sprīžmešus, kuri ik pēc trim soļiem noguļas visā garumā uz zemes. Citi grupās skandē svētos rakstus, citi dedzina vīrakus un uz spilventiņiem klanās budu tēlu priekšā. Burzma sāk kļūt mums labāk izprotama, tuvāka un draudzīgāka.

Pirms izbraukšanas nākas pieremontēt autiņu, jo lētās un nekvalitatīvās degvielas dēļ ir pārsprādzis izplūdes kolektors, turklāt salonā nepārtraukti nāk atgāzu dūmi. Noskaidrojam, ka stiklšķiedras audumu un 1000 grādu karstumizturīgu pastu izpūtēja blīvējumam Ķīnā dabūt nav iespējams. Tāpēc šoferi kategoriski paziņo, ka pa kalniem autiņš vairs nebrauks. Paldies Dievam, šis ir arī pēdējais ieplānotais kalnu apskates objekts maršrutā. Izbraucam ap diviem. Pa ceļam benzīntankā paņemam uz vietas makaronu aparātā svaigi izspiestus makaronus ar piedevām. Tādu aparātu varētu ieviest arī Latvija. Savukārt latvieši Ķīnā varētu veiksmīgi izvērst kartupeļu biezputru biznesu, jo šeit vienmēr piedāvā tikai puszaļas, absolūti nebaudāmas, cietas kartupeļu strēmelītes.

Trešdien, 28. jūnijā, pamostamies Datunas pilsētā. Parki jau agri, agri no rīta ir pilni ar dejotājiem, soļotājiem, dziedātājiem un vingrotāju grupām. Tik aktīva un savdabīga rīta fiziskā un garīgā kultūra nav novērojama nekur citu pasaulē. Daži soļo atmuguriski, citi velk garas skaņas, kāds vīrietis staigā četrrāpus, gara auguma sieviete vingrinās ar vēdeklīti, bet blakus viņai tiek dziedāta reģionālā opera. Datuna ir milzīga pilsēta ar salīdzinoši maz iedzīvotājiem, pilsētas lielākajā daļā slejas augstceltnes, citas ir apdzīvotas, citas – vēl tukšas kā rēgi. Kādā vietā saskaitām vairāk nekā 30 ceļamkrānus. Vecpilsēta tiek nojaukta, bet tās vietā tiek celti jauni un skaisti vēsturiskie objekti, ir jau uzcelts pilnīgi jauns pilsētas valnis, zvanu tornis, senā tipa vārtu kolonādes utt. Tradicionālā Ķīna tiek būvēta no jauna. Tikai Huajeņas budisma templis un Deviņu Pūķu siena saglabājuši savu formu no vairāku simtu gadu senas vēstures. Pilsētas nomalē ir liels ezers ar saliņām, laiviņām un parku, tomēr jauku atpūtu (vismaz eiropiešiem) nedaudz traucē skaļie mikrofoni, kuros nepārtraukti skan ķīniešu romantiskie šlāgeri.

Pēcpusdienā dodamies Mongolijas virzienā. Kalni pamazām pazūd, parādās pļavas un zirgu bari. Kopš 20. gadsimta sākuma Mongolija ir sadalīta divās daļās – Ārējā Mongolija ir neatkarīga valsts, bet Iekšējā Mongolija ir Ķīnai piederošs autonomais rajons, kur dzīvo tikai ap 20% etnisko mongoļu. Toties Ķīnā vēl tiek lietota pašu mongoļu agrākā rakstība, kamēr Ārējā Mongolijā no krieviem ir pārņemta kirilicas rakstība. Ķīnas Mongolijas daļā jurtu un tradicionālā dzīvesveida praktiski nav, tikai dažviet ir "uzblieztas" jurtu formas betona ēkas kā atrakcijas tūristiem. Paši ķīnieši brauc šeit izbaudīt t.s. "pļavu un lauku priekus", bet mongoļu nomadi ir izmitināti ciematos akmens ēkās. Zirgu laukos vēl joprojām ir padaudz, bet citas praktiskās funkcijas, izņemot tūristu vizināšanu, tiem jau vairs nav.

Mēs apmetamies vienā no šādiem lauku izpriecu ciematiņiem, kurš atrodas neskaitāmu vēju ģeneratoru lauka vidū. No tāluma sastādītās eglītes un visapkārt brīvi ganībās palaistie zirgi izskatās visai romantiski, bet tuvumā atklājas īsta mongoļu sādža ar dubļu peļķēm ielu vietā, betona jurtu viesnīcām un zirgu mēslu smaku visās malās. Vakarā piedalāmies vietējā mongoļu tusiņā ar karaoke dziesmām, dejām un petardēm, vietējie ir sajūsmā par mums, bildē vienā laidā, Andris uzdzied arī latviešu dziesmas un Harijs kā dāvanu saņem zilu lakatiņu ar tibetiešu svētajām mantrām. Rīt braucam uz robežpilsētu Erliānu (citur Erenhota) pie "dinozauriem".

Komanda un Harijs Sils personīgi pateicas esošajiem autoekspedīcijas "Lao Cai – Rīga 2017" atbalstītājiem, kas daļēji mums palīdz segt ekspedīcijas izdevumus. Tāpat dalībnieki ir ļoti pateicīgi Latvijas Automobiļu federācijai, ar kuras palīdzību atbalstītāji saņem likumā noteiktās nodokļu atlaides.

Atbalstītāji: Juris Jansons, "Mass Portal", "Winstaco", "Auto Plus", Veikals "Virsotne", Ķīnas Tautas Republikas vēstniecība Latvijā, GoPro, DJI Latvija, "Race Solutions", mebeludarbnica.lv, Auto un Moto darbnīca - LP Technics, SB Siltumtehnika, ZTC - wood panel houses, "Lāma", "Artium", "Rīgas Mērniecības birojs", " Firma "ACER", Uldis Seržāns, Biedrība "Kultūras un mākslas centrs "Nātre"".

Informatīvie atbalstītāji www.delfi.lv un www.iauto.lv .

Harijs Sils
Autoekspedīcijas "Lao Cai – Rīga 2017" vadītājs
harijs.sils@gmail.com
Mob.tālr.: +371 29515086