Latviešu riteņotāja, kas divarpus gadu laikā šķērsojusi Amerikas: tas bija labākais lēmums manā mūžā  (8)

Šī nebija Marikas pirmā pieredze riteņojot. Arī Latvijā viņa daudz braukusi ar velosipēdu, pirms dažiem gadiem arī izriteņojusi Skandināviju un aizbraukusi līdz tālākajam Eiropas ziemeļu punktam, bet ERASMUS programmas ietvaros gadu studējusi Rumānijā.

Lai arī Marika nāk no kuplas ģimenes – viņai ir divas māsas, viņas gan nav taisījušās līdzi tālajā ceļojumā. Izrādās, vienai no māsām nepatīkot palikt teltī, bet otra māsa pēc brauciena divarpus dienās no Zilupes līdz Liepājai (ap 500 kilometri) nosolījusies nekad vairs nebraukt kopā ar riteņiem, smej Marika. "Tā pa jokam jau tas ir, jo man ir ļoti foršas māsas. Aiga ir vides zinātniece un strādā Dānijā, bet Ineta ir profesionāla skvoša spēlētāja un būvinženiere. Viņa dzīvo Vācijā. Ģimene mani vienmēr ir atbalstījusi, un, kad pastāstīju par savu ideju braukt pa Latīņameriku ar riteni, viņi īsti nebija pārsteigti, bet zināja, ka, ja es to gribu, es to arī izdarīšu. Protams, viņi gribēja, lai visu laiku ziņoju, kā man iet, un tehnoloģijas to tagad ļauj. Garākais posms, kad nesazinājos ar savējiem, bija desmit dienas Bolīvijā, reģionā bez jebkādiem mobilajiem sakariem, bet biju jau viņus iepriekš brīdinājusi, ka tā varētu būt. Tik un tā viņiem bija uztraukums, un, kad tiku pie interneta, bija ilga pļāpāšana. Kad jau pusgadu biju ceļā, Aiga atbrauca arī ciemos, un satikāmies Meksikā."

Marika ir liepājniece, kas nodarbojas ar grafikas dizainu, radot vizuālo tēlu tādiem atpazīstamiem pasākumiem kā Dabas koncertzāle vai nevalstiskajai organizācijai "Homo ecos". Šajā darbā nav nepieciešams vienmēr atrasties birojā, tādēļ ceļojuma dēļ viņai nav bijusi vajadzība pamest darbu, tomēr saņemšanās un emocionāla sagatavošanās īstenot sapni prasījusi aptuveni divus gadus. Gadu mērķtiecīgi krājusi naudiņu, lai varētu ceļot. Pēdējos mēnešos pirms došanās ceļā Marika atbrīvojusies no visām praktiskajām lietām, kas saistījušas līdzšinējā Latvijas dzīvē. "Tiku vaļā no visām savām mantām, lai varētu pārcelties dzīvot uz riteņa. Pat ja tie būtu tikai trīs mēneši, zināju, ka man mājās vairs ne par ko nav jāuztraucas. Darbu ņēmu līdzi. Doma par ceļojumu un nemiers iekšā bija jau sen," par iepriekšējo pieredzi un sagatavošanos saka Marika. Tad arī devusies ceļā. "Tas bija labākais lēmums manā dzīvē! "

Jautāta, kāpēc braukusi tieši uz Dienvidameriku un Centrālameriku, ceļotāja stāsta, ka izvēlējusies arī pragmatisku iemeslu dēļ – tur nav vajadzīgas ieceļošanas vīzas, kā arī ir viena galvenā valoda – spāņu. Marika ceļojuma laikā iemācījusies spāņu valodu, kas arī bijis viens no brauciena mērķiem. "Kad iebraucu pirmajā spāniski runājošajā valstī Meksikā, neko no šīs valodas nezināju, bet tagad saprotu gandrīz visu un varu brīvi sarunāties."

Marika ceļojumu sāka viena, ar apņēmību pieveikt visu plānoto ceļu vienatnē, bet brauciens izvērtās citādi, un Meksikā viņa satika Danielu. Meksikāņu puisis, kas strādā par angļu valodas skolotāju, pārvietojas ar velosipēdu pilnīgi visur un ir pozitīvi traks par visu, kas saistīts ar velo – tā savu ceļabiedru raksturo Marika. Kopā abi nobraukuši trīs mēnešus. Savukārt pēc tam viņa ceļā iepazinās un vairāk nekā gadu ceļoja kopā ar spāņu riteņbraucēju, rakstnieci un žurnālisti Kristīnu Spinolu. "Ceļot ar kādu kopā ir citādi, arī praktiskāk – var dalīt pienākumus, izmaksas. Ir vakaros ar ko parunāt un arī kāds, kas, ja vajag, uzsit pa dibenu un saka: "Minies!" Bet, kad sāku ceļojumu, man nebija neviens ceļabiedrs padomā. Danielu satiku caur riteņotāju sociālo tīklu "Warm Showers" jeb "siltās dušas". Paceļojām kopā pa Meksiku. Pēc tam es satiku Kristīni. Sākotnēji domājām kādu nedēļu braukt kopā, jo mums padomā bija atšķirīgi maršruti, tomēr beigās no Meksikas dienvidiem līdz Argentīnai nobraucām kopā. Smejos, ka viņa man visu laiku sekoja. Ļoti daudz no viņas iemācījos. Kristīna ceļoja apkārt pasaulei, un šis viņai bija pēdējais brauciena posms. Viņai tas bija publisks projekts, kur viņa rakstīja blogu un ik pa laikam rīkoja lekcijas-prezentācijas. Tas bija projekts par dzimumu līdztiesību, popularizējot, ka sievietes var to pašu, ko vīrieši. Latīņamerikā šī tēma ir īpaši aktuāla. Ļoti ceru, ka viņa atbrauks arī uz Latviju." Jāpiebilst, ka Marika ir arī Kristīnas ceļojuma grāmatas dizaina autore.

Kad aizrakstīju "Facebook" Kristīnai, lai lūgtu raksturot Mariku, viņa uzreiz bija gatava pastāstīt par ceļabiedri, sakot, ka, lai arī sākumā nemaz neesot plānojušas ceļot kopā un ne īpaši labi sapratušās, pēc tam kļuvušas par labākajām draudzenēm. "Pirmo reizi satikāmies ASV, bet vēlāk pavisam nejauši Pueblo, Meksikā. Liktenis! Pueblo nolēmām kopā riteņot uz dienvidiem. Sākumā mēs viena otrai diez ko nepatikām, bet pēc nedēļas sākām labāk saprasties, un tā nobraucām kopā pusotru gadu līdz pat Ušvajai, netālu no Dienvidpola. Marika ir mana labākā draudzene.

Ikreiz, kad runājam, viņa liek man smaidīt. Viņa bieži vien sazinās ar mani, lai noskaidrotu, vai man viss ir kārtībā. Zinu, ka viņa vēl man labu. Manuprāt, tādus cilvēkus kā Marika ir grūti atrast pat riteņotāju sabiedrībā," saka Kristīna Spinola.

Lūgta pastāstīt kādu notikumu, kas raksturo viņu abu ceļojumu, Kristīna min kādu ne visai patīkamu atgadījumu. "Skumjākais notikums, kas ar mums gadījās, bija Salvadorā, Centrālamerikā. Braucām pa Libertadas reģionu. Kā parasti bija ļoti karsts, ceļš veda kalnā, kas Salvadorā nemaz nav tik raksturīgi. Marikai ļoti patīk fotografēt, un, kad viņa uzņem bildes, viņa pilnīgi aizmirst par realitāti. Viņa parasti brauca ātrāk par mani. Tā nu Marika bija mani apsteigusi par aptuveni kilometru un tajā brīdī fotografēja. Savukārt es centos uzbraukt ļoti stāvajā kalnā. Pēkšņi no krūmiem izskrēja divi vīri ar lielām mačetēm. Es biju tik nobijusies! Viens pielika man mačeti pie muguras, bet otrs – pie vēdera. Tas notika ļoti ātri, un man starp kājām bija ritenis, tā ka neko nevarēju izdarīt vai tā īsti pakustēties. Viņi paņēma manu naudu un elektroniku. Redzēju, kā augšā kalnā Marika, pilnīgi aizrāvusies, fotografē un izskatās tik laimīga... Cerēju, ka viņa paskatīsies lejup uz mani, bet tā nenotika. Gribēju kliegt, bet man bija bail, ka tikšu sakapāta ar mačeti. Tā nu tie vīrieši aizskrēja ar visām manām vērtīgākajām mantām. Tad Marika pēkšņi pagriezās un paskatījās. Viņa redzēja tos neliešus skrienam prom, saprata, ka kaut kas nav kārtībā, un uzreiz brauca lejā, lai palīdzētu. Raudāju, biju pārbijusies un trīcēju. Viņa mani apskāva, nomierināja, lūdza piedošanu, ka nebija pamanījusi, kas notiek. Tagad mēs vienmēr par to smejamies, bet tajā mirklī gan es viņu bija gatava nosist! Bet pēc šī notikuma visu laiku viena otru pieskatījām un nekad neļāvām uz ceļa distancei starp mums būt pārāk lielai," spilgtās emocijas un skaudro mācību atceras Kristīna.

Marika aizbrauca uz nenoteiktu laiku, lai arī biļete no ASV bijusi arī atceļam, kā to pieprasa noteikumi, ieceļojot šajā valstī. "Tas bija arī tāds kā rezerves plāns, ja nu man dzīve uz velo nepatiktu vai kaut kas neietu labi. Tad atbrauktu mājās, bet būtu pamēģinājusi," saka ceļotāja.

Tomēr, tad, kad pēc trim mēnešiem būtu bijis jālido atpakaļ, Marika jau bija Meksikā un izbaudīja šo valsti. "Mans ceļojums bija pilnīgi bez laika ierobežojumiem. Es pa ceļam arī strādāju grafikas dizaina darbus, tādēļ devos, kur vēlējos, tikai vajadzēja atrast vietas, kur ir internets." Viņa sāka ceļu no Sanfrancisko ASV, bet tālāk ceļojuma maršruts nebija strikti izplānots, bijušas tikai vairākas vietas, ko viņa gribējusi apskatīt, bet kad un kā tas nav bijis skaidrs. "Lielais Kanjons, Arizona, tuksneši, nacionālie parki ASV, bet lielais mērķis bija nokļūt Patagonijā. Tas, kas ir pa vidu, tas nebija izplānots," stāsta ceļotāja. Šādi pagāja gandrīz 2,5 gadi, apskatot Centrālamerikas un Dienvidamerikas valstis.

Velosipēdu Marika nopirkusi Sanfrancisko, jo no Eiropas šādu braucamo vest šķitis pārāk dārgi. Izvēlējusies izturīgu, vienkāršu riteni, kas tiešām uzticami kalpojis visu ceļu un pēc tam pat atceļojis līdzi uz mājām, jo tik labu biedru taču nevar pamest. Ceļotāja līdzi ņēmusi instrumentus, lai varētu riteni salabot, ja nu tāda vajadzība rastos, bet lielu ķibeļu nav bijis daudz. "Uz kārtīgāku apkopi es riteni ik pa laikam aizvedu pie kāda velomeistara. Gadījās, ka pilnīgā nekurienē bija caura riepa, bet to bez problēmām ātri salīmēju vai nomainīju."

Tas, vai palikt teltī vai meklēt naktsmājas, bijis atkarīgs no reģiona, pa kuru Marika ceļojusi. "Centrālamerikā drošības apsvērumu dēļ es teltī paliku ļoti maz. Arī tāpēc, ka hosteļi un dažādas apmešanās vietas ir diezgan lētas. Centos palikt vietējo tādās kā viesu mājās. Protams, centos atrast tādas, kas ir tīras un kur ir patīkami palikt, bet ne vienmēr tas izdevās. Centrālamerikā nereti pa hosteļu grīdām skrēja lieli tarakāni. Protams, mērķis bija nokļūt Patagonijā, un, ja katru nakti paliktu viesnīcā, tālu netiktu. Savukārt Bolīvijā, Čīlē un Argentīnā – tur jau ir drošāk un tur paliku teltī. Smejoties saku draugiem, ka šogad esmu vairāk gulējusi teltī, nekā iekštelpās."

Marikas profesija ir saistīta ar ļoti radošu darbu, kas nemaz nav viegli, ja katru rītu mosties citā vietā, neierastos, bieži ļoti askētiskos apstākļos. "Kad kolēģiem Latvijā bija kāds projekts, sazinājāmies, ieplānoju laiku, kad būšu pie interneta, un strādāju no turienes. Arī riteņbraukšana katru dienu ir kā darbs. Gan fizisks, gan emocionāls. Katra diena sākas citā vietā, katru dienu tu nezini, kur vakarā būsi. Piecas līdz sešas stundas tiek pavadītas uz ceļa, dažreiz pat visa diena, kas, protams, ir fiziski nogurdinoši, īpaši karstumā. Katru reizi jāpielāgojas arī citai darba vieta – esmu strādājusi, sēžot teltī, arī hosteļa istabā bez logiem, kafejnīcās, parkos, un radošā darbā tas nav viegli. Interneta pieejamība un tā ātrums nereti bija ļoti vāji, Latvijā ir paradīze šajā ziņā."

Tagad, atskatoties uz ceļojumu, Marika atzīst, ka visas dienas bijušas skaistas, lai arī bieži dienas sākumā jau zinājusi, ka, piemēram, 30 kilometrus būs jābrauc pa ceļu, kas iet stāvā kalnā, vai jāpārvar citas grūtības.

"Tu noskaņojies uz to un brauc. Metrs pēc metra, kilometrs pēc kilometra. Parasti centāmies celties ap pieciem sešiem, citreiz pat agrāk. Nospraudām mērķi, cik tālu katrā dienā jānokļūst, protams, tas ne vienmēr izdevās. Pa ceļam var satikt interesantus cilvēkus un aizkavēties, var ieraudzīt kādu skaistu vietu, kur uzcelt telti un palikt… Tad pēc nobrauktā ceļa bija vakariņu gatavošana vai nu uz mazā deglīša, ja palikām teltī, vai hosteļa virtuvē. Bieži, piemēram Meksikā vai Peru, kur ēdiens ir ļoti lēts, gājām kādā vietējā ēstuvē pēc vakariņām. Bieži gāju gulēt jau septiņos vai astoņos vakarā. Pati jau aizdomājos, pag, es taču neesmu vēl tik veca, lai tik agri ietu gulēt. Diena sanāk ļoti gara, un iespaidu ir ļoti daudz."

Pirmais stereotips, ko Marika pēc ceļojuma savā apziņā uzskata par lauztu, ir, ka meitene viena pati ar velosipēdu nevar ceļot pa nosacīti bīstamajām Dienvidamerikas valstīm, piemēram, Kolumbiju, Meksiku. "Daudzi saka, ka tas ir ārprāts. Tur labāk nebraukt. Šis stereotips ir pilnīgi aplams. Otrs, ko pārbaudīju uz savas ādas, ir, ka pasaule ir daudz labāka, nekā rāda ziņās," saka ceļotāja.

Apmeklētās vietas, piemēram, daudzu kā bīstama raksturotā Meksika, Marikai tagad saistoties ar fantastiski draudzīgiem un izpalīdzīgiem cilvēkiem. "Tas ir stereotips, ka visi tur ir narkodīleri vai no mafijas, kas apšauj viens otru. Jā, tas tur notiek daudz vairāk nekā Eiropā, bet tūristi viņiem šajā ziņā neinteresē. Īpaši jau mugursomnieki vai riteņotāji. Tieši otrādi, vietējie redz, ka tu ceļo, ka esi sieviete un uz velo, kas daudzu prātos ir "vājais dzimums", tāpēc viņi uzņemas rūpi, visādi palīdz, rāda un pastāsta par savu kultūru, ar ko viņi ļoti lepojas. Bieži vien bija tik labs kontakts ar vietējiem, viss ir tik mīļi un jauki, ka viņi negrib ciemiņu laist prom un man negribas braukt, bet uzkavēties ilgāk." Tā nu Meksikā Marika pavadījusi četrus mēnešus.

Jautāta par vietām, kas pašai ceļojumā visvairāk patikušas un kur ieteiktu aizbraukt arī citiem, Marika bez domāšanas saka, ka tā ir Mekiska, Kolumbija, Peru un visa Patagonija, īpaši Čīles Patagonija. "Tur ir ļoti populārs riteņbraucēju ceļš – Carretera Austral jeb Dienvidu ceļš, kas savieno Čīles centrālo daļu ar dienvidiem. Tur ir sarežģīts – kalnains – reljefs un skarbas ziemas, bet vasarā riteņotājiem tā ir paradīze. Ūdens ir pieejams visur, tas ir tīrs, tek no kūstošiem ledājiem. Ēdiens bieži jāņem līdzi vairākām dienām, bet, tā kā šis maršruts ar katru gadu kļūst populārāks, viss kļūst aizvien pieejamāks. Vasarā ir daudz riteņotāju, mugursomnieku, kemperu. Šī Čīles daļa vairs nav tik izolēta, ar tūrismu savā ziņā zūd daļa burvības, bet tik un tā tur ir neaprakstāmi skaisti. Pastkaršu cienīgas ainavas ik pēc kilometra."

Marikas sapnis bijis arī braukt ar riteni pa tuksnesi, kas šajā ceļojumā piepildījies vairākkārt. "Pirmais tuksnesis bija Arizonā, pēc tam biju vēl vairākos, piemēram, sāls tuksnesī Bolīvijā vai Atakamas tuksnesī. Tie visi bija tik dažādi. Arizonā, piemēram, ir kaktusi daudzstāvu mājas lielumā. Sāls tuksnesī nav pilnīgi nekā, nekādas dzīvības. Tas, kas tuksnesī ir jāņem vērā, noteikti ir līdzņemamā ūdens daudzums. Piemēram, Atakamas tuksnesī man lielākais gabals bez nekādām iespējām uzpildīt ūdeni bija vairāk nekā 200 kilometri. Tas ir trīs līdz četru dienu brauciens, atkarīgs no vēja virziena. Arī karstums ir ļoti svarīgs faktors. Dažreiz cēlos četros vai piecos no rīta, lai varētu braukt pa vēsāku laiku, bet pusdienlaikā meklēt ēnu. Ceļmalās vietām bija nojumes, kur to varēja atrast, bet tuksnesī to ir ļoti maz. Attālumi starp ceļmalas ēstuvēm ir pielāgoti ceļotājiem ar automašīnām, tālbraucējiem. Ujuni sāls tuksnesī ar virzienu atrašanu nebija problēmu – turp dodas diezgan daudz tūristu, tāpēc galvenie tuksneša šķērsošanas virzieni jau ir iebraukti. "

Dienvidamerika, Marikasprāt, ir ļoti piemērota riteņošanai, bet arī ļoti izaicinoša, jo visa kontinenta garumā ir Andu kalni. "Piemēram, Kolumbija ir īsta riteņošanas lielvalsts. Riteņotāju kopiena tur ir ļoti liela, un bieži bija tā, ka sportiskie riteņbraucēji brauca garām un redzēja, kā mēs ar saviem smagajiem riteņiem (bagāža svēra ap 30 kilogramiem vai vairāk) mināmies kalnā, un deva mums ūdeni vai spēka batoniņus, uzmundrināja. Ekvadora arī ir kalnaina, tāpat arī Peru. Daudz sanāca braukt arī pa bezceļiem. Riteņotājam enerģijai neko daudz nevajag, degviela ir banāni."

"Uzskatu, ka ceļot vajadzētu visiem. Tuvāk vai tālāk, ilgāk vai īsāk, tomēr visiem vajag izbraukt ārā no savas kastītes. Esot uz vietas, tā var šķist ļoti plaša, bet, kad tiec no tās ārā, pēkšņi ieraugi, ka eksistē vēl daudz kas cits. Ieraugi lietas pavisam citā gaismā. Saproti daudz ko, un tie "punktiņi" tā savienojas, kā nemaz nebiji iedomājies, sēžot mājās. Tāpēc noteikti iesaku braukt un mēģināt. Ja nepatiks, vienmēr var atbraukt atpakaļ. Bet būsi mēģinājis un sapratis, ka tas nav man, vai varbūt vajadzēs no riteņa pārsēsties autobusā vai iet kājām. Satiku daudzus riteņotājus, kas nogura no riteņbraukšanas, un tālāk ceļu mēroja ar autobusu. Vai tieši otrādi – viņi bija mugursomnieki, kuriem bija apnicis ceļot ar sabiedrisko transportu, nopirka riteni un brauca tālāk ar to. Tas taču nekas, viss dzīvē var mainīties! Ceļa gaitā atrodi, kas tev ir piemērots. Ceļošana vispār ir labs emociju, motivācijas, gribasspēka un visa kā cita treniņš," saka Marika.

Lai arī absolūtā vairākumā gadījumu ceļā sastaptie cilvēki bijuši ļoti draudzīgi, ceļā bijušas arī grūtības un pa kādam nepatīkamam gadījumam, piedzīvojusi arī uzbrukumu Meksikā, kur aplaupīta. "Man žēl to atzīt, jo Meksika ir burvīga valsts un meksikāņi ir lieliski, bet tā bija. Tas bija vienā no lielākajām Meksikas pilsētām, ne uz ceļa. Man nebija līdzi visas mantas, tikai stūres soma. Bija vakars, kad kopā ar Danielu braucām uz mājām. Šķērsojot dzelzceļa sliedes, pēkšņi no aizvārtes izlēca seši, septiņi vīrieši ar ieroci. Paņēma fotokameru, telefonu, naudu, gandrīz arī riteni. Viņi jau skrēja prom, kad viens no viņiem iesaucās, ka man ir "Trek" ritenis, tāpēc nepaspēja atņemt arī to. Uz visu divarpusi gadu fona tā bija gandrīz vienīgā nepatīkamā pieredze. Bet visur, arī Latvijā, var gadīties, ka tevi apzog, tā dēļ nav vērts sēdēt mājās un sapņot."

Protams, tik ilgi ceļojot, gadās arī lūzuma punkti un vēlēšanās pamest visu. Tā bijis arī Marikai, tomēr viņa ceļu turpinājusi. "Bija vairāki lūzuma punkti, lielāki un mazāki, emocionāli viss bija kā pa kalniņiem. Īpaši uz ceļojuma beigām, kad jau vairāk nekā divus gadus biju bijusi prom no mājām, ierastās vides, ģimenes un draugiem. Bet es tiku ar to galā, jo šis brauciens bija mans sapnis un mans lielais mērķis – process, kaut kas daudz vērtīgāks, nekā padošanās. Bija motivācija turpināt un saņemties. Ja padotos, es noteikti to ļoti nožēlotu." Viņa arī atceras braucienu Peru, gar okeāna krastu, kur nebūt viss nav gājis gludi. "Tad man bija viens no lielākajiem lūzumpunktiem. Tuksnesis, pretvējš, vairāk kā 800 kilometru pa lielceļu. Šķiet, ka okeāna krastam būtu jābūt ļoti skaistam, bet šajā posmā, liekas, bija samesti visi Peru atkritumi. Arī cilvēki bija mazāk laipni un ne īpaši viesmīlīgi, kas ir ļoti atšķirīgi no cilvēkiem kalnos, īpaši vīrieši. Braucot garām, izskanēja svilpieni, saucieni, nepieklājīgas piezīmes. Tajos brīžos man bija jautājums, kāpēc man to vajag, kāpēc es to paciešu? Kad nonācu Limā, gandrīz jau devos uz lidostu, bet satiku burvīgus cilvēkus, izdevās saņemties un turpināt ceļu. Pēc tam devos atpakaļ kalnos un tur viss bija lieliski!"

Jautāta par izmaksām, Marika atzīst, ka nezina, cik ceļojums kopumā izmaksājis, bet piebilst, ka Čīle, kas ir viena no vismīļākajām no visām redzētajām valstīm, bijusi arī visdārgākā. "Piemēram, Kolumbija ir daudz lētāka – tur ar naudas daudzumu, ko mēnesī iztērēju Čīlē, varētu iztikt divus mēnešus. Bet vidēji centos iekļauties 300 eiro mēnesī. Šajā summā ir iekļauts viss – pārtika, naktsmītnes, reizēm kādas rezerves daļas ritenim. Es biju ļoti neatkarīga – man bija telts, guļammaiss, plītiņa, instrumenti."

Tagad jau vairāk nekā mēnesi Marika ir atpakaļ Latvijā un atkal ķērusies pie šejienes darbiņiem, bauda Latvijas zaļumu, jo Čīlē, viņai prombraucot, jau sākusies ziema, bijis pat sniegs. "Man tagad ir pilna galva ar idejām, ko gribētos realizēt profesionālā ziņā. Arī ceļojuma sakarā gribas ar to vairāk dalīties, lai iedvesmotu kādus citus. Iespējams, ka noorganizēšu kādu stāstu vakaru." Šovasar viņa plānojot izbraukt ar velosipēdu pa Latviju, varbūt arī aizbraukt pie māsas uz Kopenhāgenu. "Ir vietas, kur man gribētos atgriezties un kādu laiku padzīvot, piemēram, Argentīnā, bet Latvija ir mājas, un te es vienmēr atgriezīšos," saka ceļotāja.