Ielidoju Taipejas (galvaspilsētā) lidostā diezgan vēlu, tāpēc, tā vietā, lai meklētu kur palikt, nolēmu likties uz auss turpat lidostā. Tikai pēc pamošanās sapratu, ka biju draudzīgi dalījusi gan dīvānu, gan savu somu (kā spilvenu) ar vietējo bezpajumtnieku. Šķiet, ka, saulei austot, šī cilvēka smaka stipri saasinājās, tāpēc nolēmu atstāt lidostu pirms mans "draugs" pamostas.
Izejot ielās, sapratu, ka šī valsts būs liels izaicinājums, jo nekur nebija ne redzamas zīmes, ne dzirdamas skaņas, kas līdzinātos jebkurai man pazīstamai valodai. Viss bija ķīniski – pilnīgi viss. Pat uz ēdienu paciņu aizmugurēm (tādām kā nūdelēm, cepumiem, pusdienu maizītēm) nebija atrodams angļu valodas tulkojums. Visi autobusu saraksti bija ķīniski. Visi veikalu nosaukumi bija ķīniski. Labi, ka vismaz cipari bija tie paši, ko izmantojam Eiropā.