Maija beigās pie Rīgas Motormuzeja tika dots svinīgs starts RAF mikroautobusu "Latvija" ekspedīcijai uz Vladivostoku. Ceļā devās trīs ekipāžas no Latvijas un viena no Krievijas. Ekspedīcijas dalībnieki ir veiksmīgi sasnieguši savu galamērķi, pārvarot vairāk nekā 13 tūkstošus kilometru garu ceļu, piedzīvojot daudz interesanta un arī grūta, bet pārsteidzoša. Par garo ceļu vairāk lasiet šeit.
Lūk, ekspedīcijas dalībnieka Ivara Šenberga sestā vēstule. Šoreiz – no Krievijas tālās "malas":
"Nobraucot 13641 kilometru, esam sasnieguši Vladivostoku. Ar priekšējiem riteņiem esam iebraukuši Japāņu jūrā, kas savienojas ar Kluso okeānu. Ar pakaļējiem riteņiem pirms 40 dienām bijām Liepājā iebraukuši Baltijas jūrā. Ielējām jūrā arī līdzatvesto Baltijas jūras ūdeni, bet Liepājas pudeli atdevām vietējā automuzeja īpašniekam, kurš to solīja saglabāt muzejā.
Jauniegūtie draugi Vladivostokā mūs sauc par varoņiem, jo pirms gadiem pieciem mūsu brauciens vienkārši nebūtu iespējams, kur nu vēl ar 30 un vairāk gadus veciem "rafiņiem". Tad vēl joprojām nebija ceļu. Nedomāju, ka tā ir varonība, bet arī par ikdienas pasākumu to nosaukt grūti.
Visa ceļa garumā esam izbaudījuši Krievijas cilvēku un plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Pacelts īkšķis un autosignāla skaņas, braucot garām, jau bija kļuvušas par mūsu brauciena sastāvdaļu. Ja mums par milimetru ir izdevies veicināt tautu saprašanos, neesam braukuši velti.
Kā man gribētos ar to pabeigt savu stāstu...
Bet tas nebūtu godīgi. Diemžēl tieši Vladivostokā saskārāmies ar pirmo Ceļu policijas (CP) piesiešanos, prasot vadītāja apliecības tulkojumu krievu valodā, lai gan tas nav nepieciešams. Ja ar CP tikām galā ar garāku diskusiju, tad īstu darvas karoti mūsu braucienam pievienoja kāds taksometra vadītājs, kurš, dzirdot, ka runājam svešā valodā, un saņemot atbildi uz savu jautājumu, ka esam no Latvijas, mūs nosauca par fašistiem.
Laikam jau tas bija vajadzīgs, citādi viss izskatītos pārāk skaisti.
Bet bija skaisti. Pats brauciens, jauniegūtie draugi un paziņas, Līgo svētki pie Baikāla. Spēja pārvarēt tehniskas un psiholoģiskas problēmas, aukstumu, karstumu, diskomfortu, saistībā ar sadzīves apstākļiem utt., u.tjp...
Universitātes pilsētiņa, akvanārijs, tilti un saulriets Vladivostokā. Varētu uzskaitījumu turpināt un turpināt.
Pa ceļam radās ideja – jautājums. Vai "rafiņi" varētu turpināt ceļojumu tālāk, apkārt pasaulei, jo kādu trešo daļu jau esam nobraukuši.
Nezinu, vai šī ideja attīstīsies tālāk, vai tie būs "rafiņi" un kad tas būs, bet sapņot taču nav aizliegts. Arī mūsu brauciens pirms pāris gadiem bija tikai sapnis."
Ceļš līdz Vladivostokai ir aptuveni 13 000 kilometru pa maršrutu: Sanktpēterburga – Maskava – Ņižņijnovgoroda – Kazaņa – Naberežnije Čelni – Ufa – Čeļabinska – Petropavlovska – Omska – Novosibirska – Irkutska – Baikaļska – Ulan Ude – Čita, Habarovska – Vladivostoka. Atšķirībā no 1977. gada, kad daļu maršruta mašīnas bija spiestas veikt uz dzelzceļa vagonu platformām, šoreiz plānots pašiem nobraukt visu ceļu.
Toreiz, 1977. gada maija beigās, no Liepājas uz Vladivostoku devās trīs mikroautobusi "RAF 2203″ autovadītāja izmēģinātāja Valda Branta vadībā. Braucienā piedalījās arī Rīgas kinostudijas dokumentālo filmu radošā komanda, divi žurnālisti un ārsts.
Par godu šīs ekspedīcijas 40 gadu jubilejai un Latvijas Antīko automobiļu kluba (AAK) 45 gadu jubilejai šogad leģendārā ekspedīcija līdz Vladivostokai tiek atkārtota, ar trim restaurētiem "RAF 2203" mikroautobusiem veicot šo pašu maršrutu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
