'Ugunsdzēsēja' komanda robežsargiem atbild uz jautājumiem par fašistiem un nokļūst līdz Baikālam  (6)

Lūk, ekspedīcijas vadītāja Harija Sila vēstule no Krievijas.

"Ir pieveikts pusceļš! Esam sasnieguši Baikāla ezera dienvidu gala pilsētiņu Sludjanku, kas pēc mūsu aptuveniem aprēķiniem varētu būt puse no veicamā maršruta. Nobraukti 6500 kilometri, un vēl aptuveni tikpat daudz atlicis līdz Rīgai, tiesa tos plānots veikt triecientempā – 12 dienās. Tagad viss atkarīgs no autovadītāju un "ugunsdzēsēja" izturības.

1. jūlijā rekorda ātrumā – nepilnās trīs stundās šķērsojam Ķīnas – Mongolijas robežu un jau tai pašā dienā nobraucam gandrīz 500 kilometrus pa asfaltētu ceļu, kas ved cauri Gobi tuksnesim. Lai iepazītu tuksneša vienmuļo ainavu, pietiktu ar 200 kilometriem, bet arī šādi ceļa posmi ir jāpārvar.

2. jūlijā, tuvojoties Ulanbatorai, tuksnesis pamazām atkāpjas, un apkārtnē parādās zemi kalni. Pirms Ulanbatoras apskatām gigantisko Čingishana statuju, kas izgatavota no simtiem tonnu nerūsējošā tērauda. Netālu no tās satiekam arī ekspedīcijas jauno maiņu Aldi Sebri un Lauri Paulovski, kas nofraktējuši vietējo gidu ar džipu. Ulanbatoras apbūve, vismaz nomalēs, šķiet diezgan haotiska – piecstāvu blokmājas mijas ar privātmājām, garāžām un šķūņiem. Centrs, kurp dodamies vakarā, gan ir sakopts un apbūve nav tik haotiska. Īpaši izceļas parlamenta ēka, kuras priekšā ir milzīga sēdoša Čingishana skulptūra.

Nākamajā dienā (3.07) mehāniķi līdz pusdienlaikam remontē "ugunsdzēsēja" izplūdes gāzu sistēmu, liekot lietā no Rīgas atvestos materiālus. Tiek novērstas arī citas sīkas vainas, bet vislielāko problēmu mums sagādā destilēta ūdens atrašana, lai papildinātu šķidruma līmeni akumulatoros. To nevar nopirkt ne autoveikalos, ne aptiekās, līdz beidzot mūsu mongoļu draugi palīdz atrast privātu destilētā ūdens ražotni, ko viņi sauc par kombinātu. Juris, Jānis un Andris no Ulanbatoras dodas mājās, pārējie pēcpusdienā uzsāk braucienu uz ziemeļiem – Krievijas virzienā. Nesteidzīgi baudām skaistās kalnu ainavas un piestājam arī pie kāda budistu klostera. Vakarā, lai pavērotu saulrietu pakāpjamies ceļmalas pauguros.

Kaut arī esam skaistajā Mongolijas daļā visiem tomēr gribas ātrāk tikt līdz Krievijas robežai un mēs to sasniedzam jau ap pulksten 12. Es prognozēju, ka Mongolijas – Krievijas robežas šķērsošana varētu aizņemt apmēram piecas līdz septiņas stundas, bet arī šī robeža mums atveras necerēti ātri, tikai 2,5 stundās. Neaizmirstama ir Krievijas muitnieku iztaujāšana. Viņi mums prasa, vai nevedam narkotikas un ieročus, kad atbildam, ka to mums nav, tiek jautāts, vai mēs nevedam vai neizplatām fašisma propagandu... Izrādās, tas esot viens no obligātiem jautājumiem, kas jāuzdod ceļotājiem no Baltijas. Līdz vakaram sasniedzam Ivolginskas budistu klosteri, kas ir lielākais budistu reliģiskais centrs Krievijā. Klostera teritorijā starp parastām, Krievijas ciemiem raksturīgām guļbaļķu mājelēm slejas vairāki krāšņi budistu tempļi, kas maz atšķiras no tiem, kas redzēti Ķīnā un Mongolijā.

5. jūlijā rīts sākas ar "ugunsdzēsēja" izplūdes gāzu kolektora remontu, kas, kratoties pa Krievijas ceļiem, atkal sācis dūmot. Laurim un Aldim ir laba iespēja parādīt savas mehāniķu spējas, un jau pēc pāris stundām varam doties uz Ulanudi, kur beidzot varam tikt pie krievu rubļiem un apskatīt lielāko Ļeņina galvas skulptūru bijušajā PSRS. Tad gar Selengu nesteidzoties dodamies Baikāla virzienā. Pa ceļam arī nopeldamies straujajos, bet siltajos Selengas ūdeņos. Pie Baikāla piebraucam Selengas grīvā un apstājamies skaistā vietā uz smilšu strēles starp milzīgo ezeru un pareizticīgo klosteri. Mūs pamana arī vietējie tirgoņi – tiek piedāvāti svaigi kūpināti omuļi un suvenīri ar padomju simboliku. Visiem gribas palikt šajā vietā nakšņot, bet "ugunsdzēsējs" šobrīd nav tam īsti piemērots. Apmetamies vienā no panīkušajām tūristu bāzēm Baikāla krastā.

6. jūlijā mums ir jānobrauc tikai 250 kilometri, līdz Slundnjovkai Baikāla dienvidu galā, kur mums vakarā piebiedrojas trīs jauni ekspedīcijas dalībnieki Ligita, Monta un Elvijs Vikštremi. Diena paiet bez īpašiem piedzīvojumiem, ja neskaita to, ka, kārtējo reizi piebraucot Baikāla krastam, tur satiekam tālbraucējus, kas ar savu furgonu piebraukuši pamakšķerēt omuļus un iedzert šņabi. Viņi mūs uzņem draudzīgi un cienā ar ceptiem omuļiem, bet, zinot to, cik strauji šādi šnabja dzērāji var kļūt agresīvi, es ātri visus sadzenu ugunsdzēsējā, un mēs dodamies prom. Sludjanka, ko sasniedzam vakarā, ir tipiska Krievijas mazpilsēta, kura izceļas ar to, ka centrālajā laukumā ir visiem pieejams bezmaksas wi-fi, bet tam blakus novietotais ļeņineklītis atgādina bārdainu nēģeri. Vienīgā ēstuve, ko atrodam pilsētiņā, ir KFC – "King Food Cludyanka".

7. un 8. jūlijs mums ir atpūtas dienas pirms došanās tālajā un ātrajā ceļā uz Latviju. Tās pavadām Sajānu kalnu kūrortpilsētā Aršanā, kur varam izlocīt kājas, pastaigājoties pa kalniem, apskatīt ūdenskritumus un baudīt vietējo minerālūdeni."

Komanda un Harijs Sils personīgi pateicas esošajiem autoekspedīcijas "Lao Cai – Rīga 2017" atbalstītājiem, kas daļēji mums palīdz segt ekspedīcijas izdevumus. Tāpat dalībnieki ir ļoti pateicīgi Latvijas Automobiļu federācijai, ar kuras palīdzību atbalstītāji saņem likumā noteiktās nodokļu atlaides.

Atbalstītāji: Juris Jansons, "Mass Portal", "Winstaco", "Auto Plus", Veikals "Virsotne", Ķīnas Tautas Republikas vēstniecība Latvijā, GoPro, DJI Latvija, "Race Solutions", mebeludarbnica.lv, Auto un Moto darbnīca - LP Technics, SB Siltumtehnika, ZTC - wood panel houses, "Lāma", "Artium", "Rīgas Mērniecības birojs", " Firma "ACER", Uldis Seržāns, Biedrība "Kultūras un mākslas centrs "Nātre"".

Informatīvie atbalstītāji www.delfi.lv un www.iauto.lv .

Harijs Sils
Autoekspedīcijas "Lao Cai – Rīga 2017" vadītājs
harijs.sils@gmail.com
Mob.tālr.: +371 29515086