Ar 'Latvijām' uz Vladivostoku: noslēgums un padomi citiem ceļotājiem  (8)

Lūk, ekspedīcijas organizatora Ivara Šenberga padoms citiem ceļojumu organizatoriem un sponsoriem par vārda "nē" nozīmi:

"Mūsu ceļojums gandrīz ir beidzies. Esam atgriezušies Latvijā un ceru, ka arī mašīnas ir sākušas atpakaļceļu uz Maskavu, no kurienes tās jūlija beigās vai augusta sākumā atdzīsim uz Rīgu, bet tas jau būs cits stāsts.

Pārskatīju iepriekš uzrakstīto un sapratu, ka ir palikusi viena tēma, kuru nevar nepieminēt. Tā ir tēma par gatavošanos šim braucienam. Es ar to sāku nodarboties pirms gada. Ceru, ka šeit rakstītais palīdzēs arī citiem traku ideju pārņemtiem ceļojumu organizatoriem.

Pēdējo mēnesi pirms starta faktiski nodarbojos tikai ar šī brauciena organizatorisko jautājumu risināšanu, noliekot malā darbu un ģimeni. Un kārtējo reizi sapratu, cik svarīgi ir mācēt pateikt nē.
Pēc izglītības esmu jurists un bieži esmu teicis, ka atbilde "nē" arī ir atbilde, bet šī brauciena sakarā vārds "nē" manā uztverē kļuva vēl nozīmīgāks.

Liels paldies visiem, kas bez kavēšanās atteica mums palīdzību! Bez sarkasma, tiešām, liels paldies. Kā tas būtu ietaupījis laiku un nervus, ja visi, kas nolēma atteikt, to būtu arī laicīgi izdarījuši. Vēl varētu paspēt uzrunāt citus, nedzēst pēdējā brīža ugunsgrēkus.

Es šeit nerunāju tikai par naudu. Neesam trūcīgi, un lielākā daļa no mums, ja ne visi, brauktu arī tad, ja atbalstītāju nebūtu. Jā, citā kvalitātē, vairāk riskējot. Es runāju arī par izsaukumiem, vīzām, apdrošināšanu utt.

Par apdrošināšanu ir īpašs stāsts. Mašīnas un fototehniku gribējām apdrošināt sirdsmieram, bet veselības apdrošināšana ir vajadzīga vīzas saņemšanai, un zaļā karte, lai vispār drīkstētu ar mašīnām pārvietoties ārzemēs. Zinot, ka apdrošinātāji paliek tramīgi, dzirdot vārdu Krievija, jau kādus četrus mēnešus pirms starta sāku par to interesēties pie Antīko automobiļu kluba sadarbības partnera. Neko negribējām par velti. Sākumā tikai saprast, jā vai nē, un, ja jā, tad par cik. Ja nē, laika vēl gana, runāsim ar citiem, pieslēgsim brokerus. Tā pagāja kādi divi mēneši, vienkārši gaidot atbildi. Beidzot sagaidījām, jā, apdrošinās un vēl par velti. Protams, bijām priecīgi,jo, tuvojoties izbraukšanai, katrs eiro bija no svara. Pat izziņojām, ka ekspedīcijas dalībniekus apdrošinās šī kompānija.

Neapdrošināja neko. Katru otro dienu mēģināju "izspiest" polises projektu mašīnām, jo ar vēsturiskiem spēkratiem nav vienkārši, parasti atšķiras īpašnieka un apdrošinātāja viedoklis par tā cenu. Nesagaidīju. Visu laiku mierināju sevi, laika taču vēl daudz, droši vien kaut kas jāsaskaņo ar priekšniecību utt. Kad laika nebija vairs nemaz, atskanēja atbilde, kādu polises projektu jūs gribat, runa taču ir tikai par zaļo karti...

Protams, viss atrisinājās, palīdzēja citi, bet šīs kompānijas uzlīmi, kuru pateicībā par atbalstu bijām sagatavojuši, no mašīnām biju gatavs nokasīt pats.

Vārdi, "ko jūs uztraucaties, laika vēl daudz", mani dzina izmisumā. Šī frāze bija mīļa arī mūsu Krievijas atbalstītājiem. Es nevarēju saprast, kāpēc nevienam neizdodas ieskaidrot, ka bez korekta izsaukuma mēs nevaram iesniegt dokumentus vīzām, bez vīzām "pieteikt robežu" un pasūtīt viesnīcas, apstiprināt mūsu ierašanos visiem tiem, kas mūs gaida Krievijā utt. Gods un slava, Krievijas puse visu izdarīja triecientempā tad, kad jau šķita, ka vairs paspēt nevar.

Bet vairāki tautieši mūs atkal pievīla. Lūdzos, zvanīju, rakstīju. Jāsaskaņo mašīnu dizains, jāapdrukā krekli. Pasakiet taču – jā vai nē. Klusums, klausuli neceļ, uz epastiem neatbild pat tie, kas iepriekš bija savu atbalstu solījuši. Prātā iezogas sliktas domas, varbūt cerēja, ka reklāma būs, bet atbalstīt nevajadzēs. Līguma taču nav... Ceru, ka maldos.

Tāpēc vēlreiz aicinu – iemācieties pateikt "nē". Ātri un nekaunoties. Jūs nevienam neesat parādā un, pasakot "nē", jūs arī palīdzēsiet. Bet, ja nu esat pateikuši "jā", pildiet solījumus un nelieciet vairāk lūgties.

Ekspedīcijas mērķis ir atkārtot 1977. gada ekspedīciju "No okeāna līdz okeānam", kad ar Latvijā ražotajiem mikroautobusiem "RAF 2203" notika auto izmēģinājuma brauciens no Liepājas līdz Vladivostokai. Vairāk lasiet šeit.

Ceļš līdz Vladivostokai tika veikts pa maršrutu: Sanktpēterburga – Maskava – Ņižņijnovgoroda – Kazaņa – Naberežnije Čelni – Ufa – Čeļabinska – Petropavlovska – Omska – Novosibirska – Irkutska – Baikaļska – Ulan Ude – Čita, Habarovska – Vladivostoka. Atšķirībā no 1977. gada, kad daļu maršruta mašīnas bija spiestas veikt uz dzelzceļa vagonu platformām, šoreiz plānots pašiem nobraukt visu ceļu.

Toreiz, 1977. gada maija beigās, no Liepājas uz Vladivostoku devās trīs mikroautobusi "RAF 2203″ autovadītāja izmēģinātāja Valda Branta vadībā. Braucienā piedalījās arī Rīgas kinostudijas dokumentālo filmu radošā komanda, divi žurnālisti un ārsts.

Par godu šīs ekspedīcijas 40 gadu jubilejai un Latvijas Antīko automobiļu kluba (AAK) 45 gadu jubilejai šogad leģendārā ekspedīcija līdz Vladivostokai tiks atkārtota, ar trim restaurētiem "RAF 2203" mikroautobusiem veicot šo pašu maršrutu.