Ignalinas atomelektrostacija slēgta jau kopš 2009. gada, tomēr par to, ka vieta nav gluži pamesta, liecina ne vien dūkoņa, kas dzirdama no milzīgās angārveida ēkas gluži kā fantoms no laikiem, kad te vēl ražoja elektrību, bet arī diezgan daudz vieglo automašīnu, kas novietotas laukumā pie kādas no tuvējām administratīvajām ēkām. Tomēr neviena dzīva dvēsele nekur nav redzama, un tāpēc nepazūd sajūta, ka kuru katru brīdi sāks gāzties tālumā redzamās augstsprieguma elektrolīnijas, ierodoties Stīvena Kinga "langolieriem", lai šo padomijas industriālās varenības pagātnes palieku apēstu līdz ar zemi, tūrisma un foto portālā Photoriga.com raksta fotogrāfs Ikars Kubliņš.
Šie ir Ikara vērojumi un pārdomas, esot šajās Lietuvas pilsētās. Citas viņa fotogrāfijas un tūrisma objektu aprakstus var atrast Photoriga.com "Facebook" lapā.
"Bijību iedvesošajai vietai braucu klāt lēnām, uzmanīgi – esmu paslinkojis jebko pirms tam palasīt, tāpēc nezinu, vai maz te drīkst nesaskaņoti uzturēties, kur nu vēl vilkt ārā profesionālās klases fotokameru un kaut ko bildēt, jo vismaz Latvijā pēc pēdējiem pieņemtajiem likumprojektiem šķiet, ka cilvēks ar fotoaparātu pie infrastruktūras objekta ir viena no skaidrākajām terorista pazīmēm.
Mierinādams sevi ar domu, ka tuvumā nav redzama ne kāda apsardze, ne novērošanas kameras, ne fotografēšanas aizlieguma zīmes, un katram gadījumam sagatavojies parādīt sevi kā naivu tūristu, uzņemu dažas fotogrāfijas no pieejamajiem rakursiem. Tos nākas pameklēt, iebraucot te vienā, te otrā celiņā, kas ved tuvāk atomelektrostacijas (AES) ēkai, jo kopskatu diemžēl aizklāj saaugušie koki. Kad nonāku līdz kādai sliežu pārbrauktuvei, aiz kuras paveras jau mazliet detalizētāks skats uz ēku, tad ieraugu arī pirmo fotografēšanas aizlieguma zīmi. Negrasos to pārkāpt, jo nav arī nekādas dižās motivācijas – AES ēka ir tikai pelēks, vienmuļš betona monstrs, kuru mazliet impozantāku dara vien divi trīsdaļīgie skursteņi.
Parasti atomelektrostacijām raksturīgie milzīgie, resnie dzesēšanas skursteņi te nav, Ignalinas atomreaktoru dzesēšanai izmantots blakus esošā, lielākā Lietuvas ezera Drūkšiai ūdens. Paša ezera krastos nekas neliecina, ka tas asistējis tik potenciāli bīstamam radioaktīvā piesārņojuma objektam – pretējā malā Tilžes ciematā ezera ūdeņi ir dzidri, aug šķietami normāli ūdensaugi, makšķerē makšķernieki... Tiesa gan, kā informē "Vikipēdija", atomelektrostacija ezera ūdeni apgrozījusi ne pa jokam – gadā deviņus ezera tilpumus, un tas esot piesārņojis ezeru gan termiski – uzsildot ūdeni un veicinot eitrofikāciju, gan arī ar ķīmiskām vielām.
Interesanta noskaņa valda arī septiņus kilometrus attālajā AES bijušo strādnieku pilsētiņā Visaginā (varētu domāt, ka Ignalinas AES atrodas pie Ignalinas, taču nē – pati Ignalina no šejienes ir vairākus desmitus kilometru uz dienvidrietumiem). Visagina, iekārtojusies priežu apaugušā apvidū, ir pati jaunākā Lietuvas pilsēta, kas celta septiņdesmitajos gados līdz ar AES būvniecību. Līdzīgi kā Pļaviņu HES citadele Aizkraukle, kas sākotnēji bija Stučka, arī Visagina vispirms ieguva padomju funkcionāra vārdu un saucās Sņečkus.
Visaginā redzams, ka padomju plānotāji un celtnieki Lekorbizjē funkcionālisma ideālus šeit centušies realizēt nopietnāk nekā kurā katrā vietā (kaut vai, ja salīdzina ar to pašu Aizkraukli) – plašas, kokiem apstādītas avēnijas, ietves ar rožukrūmu stādījumiem, augsts īpatsvars ar daudzdzīvokļu ēkām, kas celtas interesantāk un kvalitatīvāk (no ķieģeļiem, kaut netrūkst, protams, arī blokmāju), utt. Tas viss kopumā tiešām brīžiem uzvēdī tādu kā "ārzemnieciskuma" sajūtu, atgādinot par Rietumeiropas daudzdzīvokļu kvartālu kvalitātēm. Protams, ja vien laika zobs nebūtu darījis savu – ietves koku sakņu caurvītas un uzburbušas, ēku balkonu dzelzs margas sarūsējušas.
Vienīgā modernās attīstības liecība, ja neskaita visuresošo mūsdienu bruģīti un kādu lielveikalu, ir jaunuzcelta pareizticīgo baznīca. Kāpēc tieši pareizticīgo? Protams, tāpēc, ka Visaginā vairāk nekā puse iedzīvotāju ir krievi, lietuviešu te ir tikai 15 procenti, baltkrievu – 10 procenti.
Lai gan Visaginas iedzīvotāju skaits no ziedu laikiem astoņdesmito gadu beigās, kad tas sasniedza 33 tūkstošus, šobrīd nokritis līdz apmēram 20 tūkstošiem, nekāda krievu propagandas medija "Sputnik" nodēvētā "spoku pilsēta" tā vēl nav, lai gan kopumā, protams, gana klusa un mierīga, tomēr arī pietiekami dzīvīga, turklāt negadījās sastapt kādus nodzērušos, piekasīties kārus vai citādi aizdomīgus "kadrus", kādi diemžēl nereti defilē vienas otras Latvijas mazpilsētas ielās. Nav ne jausmas, ko Visaginas iedzīvotāji dara pēc AES slēgšanas, kā pelna dienišķo iztiku, taču vismaz pagaidām nekāds pagrimums un bēdu ieleja te neatklājas.
Kopumā Ignalinas AES un Visaginas apmeklējums ir interesanta, savdabīga pieredze. Protams, ja vispār ir vēlme redzēt arī ko atšķirīgu no vēsturiskām vecpilsētām vai dabas smukumskatiem."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
