Mūsdienās brauciens vagoniņā ilgst aptuveni septiņas minūtes un no tā var nolūkoties, iespējams, skaistākajā ainavā Latvijā – pie kājām ir Turaidas pils, Gaujas gleznainā senleja, klintis, Bobsleja trase un meži kilometriem tālu. Teikt, ka vagoniņš brauc virs koku galotnēm, ir visai pieticīgi, jo tā augstums sasniedz pat iespaidīgus 45 metrus, rakstīts vagoniņa mājaslapā. Šajās dienās Siguldā tiek atklāts jaunais trošu brauciens "Zērglis", kas šos skatus ļauj izbaudīt lielākā ātrumā un bez vagoniņa (vairāk lasiet šeit), bet "TurismaGids" sadarbībā ar Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu piedāvā atskatu vēsturē – kā tapis un izskatījies šie iecienītais tūrisma objekts Siguldā.
Sigulda un Turaida jau izsenis bijusi viena no romantiskākajām vietām Latvijā. Izrādās, arī vagoniņa stāsts ir mīlestības pilns. Ideja par trošu ceļu ar vagoniņu radusies siguldietim Aivaram Janelsītim, teikts Siguldas novada tūrisma mājaslapā. Tie bijuši pēckara gadi, kad tilts pār Gauju vēl nav bijis atjaunots, kad Aivars sēdējis Gaujas kreisajā krastā, Siguldas pusē, un domājis, kaut varētu ātri, gluži kā putns pārlaisties pāri Gaujai un biezajiem mežiem uz Krimuldu, kur sanatorijā par medmāsiņu strādājusi viņa mīļotā Genoveva. Dažus gadus vēlāk, kad Aivars ar Genovevu jau bija precējušies, kādā žurnālā publicēts raksts par pasažieru trošu ceļiem Gruzijas kalnu pilsētā Čiatūrā. Aivars tolaik strādājis par Rīgas rajona izpildu komitejas Komunālās saimniecības nodaļas vadītāju un nolēmis, ka šo ideju vajadzētu tomēr beidzot īstenot arī Latvijā, tāpēc sarakstījies ar gruzīnu inženieri un trošu ceļu autoru Georgiju Panculaju. Sagatavots pat projekts trošu ceļa izbūvei pār Gaujas senleju, kas jau iesniegts ierēdņiem apstiprināšanai, kad uz Siguldas 750 gadu jubileju viesos ieradusies gruzīnu delegācija, un gruzīni augstsirdīgi paziņojuši, ka dāvinās Siguldai tehnisko projektu un iekārtas, lai vagoniņš varētu tapt. Nu vairs nevarējuši atkāpties, un ideja tika īstenota, lai arī ne bez aizķeršanās – darbā pagāja gandrīz 10 gadi. Trošu ceļa mehānisms ticis izgatavots Ļeņingradā, Krievijā, bet slavenais vagoniņš, kurā vienlaikus varēja atrasties 22 cilvēki – Rīgas Vagonu rūpnīcā, teikts "Tourism.sigulda".
1969. gada 3. janvārī, spēlējot orķestrim, 1025 metrus garais piekarceļš pār Gaujas senleju tika svinīgi atklāts, savienojot krastus starp Siguldu un Krimuldu apmēram 40 metru augstumā virs upes. To dienu, kad vagoniņš nodots ekspluatācijā, tā idejas ierosinātājs un realizētājs Aivars Janelsītis raksturojis šādi: "Bija ļoti auksts, vismaz mīnus 15 grādu sals, dziļš sniegs." Vairāk par bijušo darbinieku un vagoniņa idejas īstenotāju atmiņām lasiet šeit.
Sākumā vagoniņu mehāniski vadījis mašīnists, taču mūsdienās ieviesta automātiska vadības sistēma un braukšana kļuvusi līganāka.
Līdz pat 20. gadsimta 80. gadu vidum, kad maršrutā Sigulda–Krimulda–Ragana vēl nekursēja pasažieru autobusi, vagoniņš bijis arī nozīmīgs sabiedriskā transporta līdzeklis, un līdz pat 2002. gadam vietējie iedzīvotāji iegādājušies mēnešbiļetes.
Gadu gaitā vagoniņš vairākkārt piedzīvojis rekonstrukciju, nesen atjaunotas arī tā stacijas. Interesanti, ka drošības apsvērumu dēļ mūsdienās tā ātrums ir samazināts – kādreizējo triju ar pusi minūšu vietā tagad brauciens no Siguldas līdz Krimuldai ilgst septiņas ar pusi minūtes ar ātrumu 6,5 metri sekundē.
Vagoniņš kursē visu gadu, arī svētku dienās. Ik dienu tas jau pulksten 10.00 izbrauc no Siguldas, bet 10.10 no Krimuldas. Vasarā tas kursē līdz pulksten 18.30, bet ziemā līdz 17.00. Precīzu kursēšanas grafiku atradīsiet šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
