Ceļojuma stāsts: Itālija nesteidzoties – Činkve Terre, Ferrāra, Venēcija, vīns, saule un randiņi  (1)

Ceļojuma aprakstus konkursam var iesniegt līdz 28. jūlijam. Laimīgais uzvarētājs tiks paziņots 18. augustā. Vairāk lasiet šeit.

Lūk, Lindas Veidemanes konkursam iesniegtais stāsts par saulaino Itāliju oktobrī.

"Tā, saliekot idejas, kur vēl nav būts un ko atkal gribas apskatīt, izvēlējāmies trīs vietas – Činkve Terre, Ferrāru un Venēciju.

Činkve Terre tulkojumā nozīmē Piecas zemes. Kas pēc savas būtības tā arī ir: tie ir pieci mazmazītiņi un gleznaini zvejnieku ciematiņi klinšainajā Ligūrijas jūras krastā (Riomaggiore – Manarola – Corniglia – Vernazza – Monterosso). Kopā šie gleznainie ciematiņi veido nacionālo parku ar daudzām pastaigu takām kalnos un slavenāko – Zilo taku (Sentiero Azzurro), kas šos piecus ciematiņus savieno gar pašu jūras krastu.

Izmantojot perfekto Itālijas vilcienu satiksmi, pēcpusdienā esam jau Riomadžore ciematā un varam pa īstam sākt baudīt mūsu atvaļinājumu. Nesezonas jaukums ir arī tas, ka mūsu apartaments atrodas pašā ciemata centrā. Cik nu par tādu var nosaukt centrālo ielu un visblīvāk esošo (dažu) kafejnīcu izvēli. Ciems tiešām ir salīdzinoši mazs, tāpēc saimnieces piebilde, ka tuvumā ir (veseli) divi pārtikas veikali mani pārsteidza. Viens dārgāks, otrs lētāks. Loģiski, ka mazā ciemā arī veikali ir mazi. Un izvēle tajos maza. Lētākajā nebija pat kāda laba vīna pie vakariņām, tāpēc cerīgi devāmies dārgākā veikala virzienā, un dažreiz dārgāks arī nozīmē labāks. Vismaz šoreiz noteikti. Sapirkām visu gan brokastīm, gan vakariņām, pat prosecco varējām izvēlēties gan marku, gan tilpumu.

Taču, ja ir divas meitenes ar lieliem fotoaparātiem mazā Itālijas ciemā, mājās nesēžas. Devāmies vakara klejojumā pa ciemu. Tā bija patiešām bauda: silts vakars, gleznains vakara gaismu apspīdēts ciematiņš, tūristu čalošana restorānos un pat daudzās kāpnes (pagaidām) neuztrauca. Ciemata patīkamo izmēru dēļ ir itin viegli atrast labākos nakts bilžu skatu punktus. Bet, ja pienāk beigas vēlmei tikt pie kāda skatukartītes cienīga kadra, tad ir vērts apmeklēt kādu no nedaudzajiem mūsu miesta bāriem. Kā secinājām, oktobra nesezonā tādu ir veseli četri. Izvēlējāmies pēc skata dzīvīgāko, kas nozīmēja, ka tur sēž vairāk par četriem cilvēkiem. Es patiešām ticu, ka sezonā centrālā iela dun no dzīvības līdz agram rītam, taču oktobrī ap 22 iestājas naktsmiers un pat mūsu optimisms par interesantu vakaru noplok.

Nekas nespēj sabojāt manu omu, pat neparasti klusais vakars ne. Es atkal esmu Itālijā, spīd saule, apkārt ir kalni un zila jūra – esmu laimīga!

Šodien plānā ir noiet visus iespējamos gabalus no slavenās Zilās takas, sākot ar posmu, ko sauc "Via del Amore". Tā sākas tieši mūsu ciematā un ir līdz nākamajam ciematam – Manarola, jo esam informētas, ka posms pēc tā ir slēgts zemes noslīdējumu dēļ. Diemžēl slēgts izrādās arī šis. Tas nozīmē, ka posms no Riomadžores līdz pat Cornigliai ir slēgts, un tāds paliks līdz 2018. gada pavasarim. Žēl. Patiešām žēl. Tāpēc dodamies uz vilciena staciju, lai dotos uz otru malējo ciematu Monterosso al Mare un tālāk atpakaļvirzienā uz mājām. Jārēķinās tikai ar to, ka par vēlmi pastaigāties pa Zilo taku būs jāšķiras no 7,50 eiro, neskatoties pat uz to, ka puse no šīs takas iz slēgta. Atlaižu nav. Pat nesezonā.

Lai gan – kāda nesezona, ārā zilas debesis, spoža saule un grādi tā ap 22 C. Vārdu sakot, ideāla diena pastaigai gar jūru. Taču – kā gan mēs maldījāmies! Posms no Monterosso pārsvarā sastāvēja no stāviem kāpumiem augšā un lejā. Labums bija tas, ka taka nebija pārpildīta, tāpēc ik pa laikam varējām atvilkt elpu, ķerot kādus skaistus fotokadrus, kas pavērās vai ik pēc katra nākamā līkuma. Vai papriecāties par vecum vecu itāļu vectētiņu, kurš lieliski piepelnās, takas malā pārdodams svaigi spiestu apelsīnu sulu pa diviem eiro glazē.

Tā ar slapjām mugurām un mēreni nogurušas pēc kādas pusotras stundas bijām nākamajā miestā – Vernazā, kur atvilkām elpu pie glāzes auksta dzēriena un milzīgas porcijas lieliska itāļu dželato. Šīs takas burvība slēpjas tieši pašā takā. Ciemati ir ļoti līdzīgi, taču cik gan skaisti tie izskatās, kad tiem tuvojies no kāda takas līkuma un cik skaisti skati paveras uz visu klinšaino Ligūrijas jūras piekrasti.

Tā, baudot olīvkoku ēnu, Cornigliā nonācām ap pulksten 16, kas nozīmēja, ka ēst mēs varējām dabūt tikai kādas uzkodas pie dzērieniem, jo pilnvērtīgu maltīšu laiku esam nokavējušas. Tāpēc es aprobežojos ar tunča brušetām un glāzi kastaņu alus (dīvains padzēriens). Un tik vien atlika, kā nokāpt lejā līdz dzelzceļa stacijai, jo domu par līkuma izmešanu pa kādu kalnu taku bijām jau atmetušas.

Bet pēcpusdienas saule sildīja, vakariņu restorāns bija atrasts, un viss acīmredzot notika tieši tā, kā tam bija jānotiek – mēs baudījām šo skaisto mirkli šajā brīnumainajā vietā un vienkārši bijām. Šķita, ka mūsu Itālijas mieru nevar iztraucēt nekas un neviens. Bijām nogurušas un laimīgas!

Šodienas plāns bija tikt līdz Ferrārai. Tā atrodas 40 kilometrus no lielpilsētas Boloņas. Vilcieni ir ideāls ceļošanas veids. Vismaz Itālijā. Viss ir saprotams un sakārtots, lai arī cik dīvaini itāļu temperamentam tas neskanētu. Vilciena dunoņa nomierina, grāmatas lasās labi, un laiks paskrien vēja spārniem.

Agrā pēcpusdienā jau bijām Ferrārā. Pilsēta mūs sagaidīja ļoti atturīgi, un tas vēl būtu pieklājīgi sacīts. Ceļš līdz apartamentam bija vientulīgi tukšs, mazliet smidzināja lietus un mums garām pabrauca tikai dažas mašīnas. Vismaz mūsu apartaments bija lielisks ar labu interneta ātrumu, ko zibenīgi izmantojām, liekot lietā tinderi un mēģinot kaut kā uzlabot šīs pilsētas tēlu, jo sestdienas vakaru nevarēja vienkārši tāpat laist garām.

Kamēr pļāpāju ar potenciālo vakara randiņa partneri Kristiano, nolēmām vēlreiz izstaigāt pilsētas centru, lai saprastu, ko vispār šī pilsēta no sevis izsaka, jo pirmais iespaids noteikti nebija spīdošs. Pēcpusdiena jau rādīja gluži citu ainu. Pilsēta bija atdzīvojusies, ielas pilnas mašīnām un mūsu nejauši uzietais vecpilsētas galvenais laukums pilns cilvēkiem, jo tieši tur, izrādās, bija vietējo gardumu tirdziņš. Dažādi sieri, gaļas, fokačas un saldumi, eļļas un, protams, dažāda kalibra vietējie vīni.

Labi, ka mūsu mājvieta nebija tālu no centra, tāpēc paspējām vēl pirkumus aiznest uz mājām, pirms doties uz mūsu pirmo dubultrandiņu, jo, pačukstot, ka esmu ar draudzeni, Kristiano pieteicās paņemt līdzi arī kādu draugu.

Mēs satikāmies ar diviem simpātiskiem, gara auguma (Itālijā tā ir veiksme) puišiem un lieliski pavadījām vakaru interesantās sarunās, klīstot no vienas Enotecas uz otru, ieskaitot Eiropā pašu vecāko! Reizēm, tiešām, pareizi saliekas zvaigznes un viss notiek bez jebkādas aiztures. Tā arī šovakar – viss bija gaužām vienkārši un patīkami, gribētos pat teikt, ka puiši izglāba savu pilsētu, jo lietainā laika dēļ bija neliela vilšanās sajūta, bet nu vakaru beidzām uz patiešām jaukas un sirsnīgas nots.

Plānojot šo ceļojumu, mēs nedomājām divas dienas klīst pa Ferrāru. Lietus un vēsā laika dēļ mums vienkārši nācās atlikt ieplānoto braucienu uz pludmali.

Lēnas brokastis un lēni plāni vienkārši iet pastaigāties pa pilsētu. Visiem Itālija asociējas ar motorolleriem, bet šajā pilsētā es nemanīju nevienu. Ferrāra ir riteņbraucēju pilsēta, un vēl te mīl suņus. Pastaigas laikā aizklīstot līdz tam pašam mājražotāju tirdziņam pilsētas laukumā, satikām neskaitāmus pilsētniekus, kas svētdienas pastaigā līdzi bija paņēmuši arī savus četrkājainos draugus.

Un nav ne vainas tādai bezmērķīgai klīšanai, jo netīšām uzskrien virsū kaut kādiem ražas svētkiem Ferrāras cietoksnī, atrod kādus neredzētus mazus romantisku nostūrus nepazīstamā pilsētā un vienkārši baudi mirkli, nekur nesteidzoties un neko neplānojot.

Tikai lietus pārtrauca šo mūsu lēno klejojumu un nācās doties mājās, jo, ja rokās ir liels fotoaparāts, tad lietussargam vairs nav vietas. Un vakarā tik un tā plānos bija vēl viena fotopastaiga, ķerot naksnīgus kadrus pilsētā, un bija jādodas arī vakariņās uz restorānu, ko mums rezervēja Kristiano. Vakariņojām mēs restorānā "Cusina e Butega". Ja būsiet Ferrārā, noteikti iesaku šo vietu, lai gan, iespējams, mūsu sajūsmu par šīm vakariņām radīja personīgā attieksme no saimnieka puses, jo, pat ņemot vērā, ka ieradāmies stundu par agru, mums atrada galdiņu, izdabāja visām mūsu specifiskajām gastronomiskajām vēlmēm un visu laiku bijām saimnieka uzmanības lokā, vai tikai mums kā netrūkst. Vakara noslēgumā uz mūsu galda parādījās arī saldumsalds zemeņu zapstūdens, kas man atgādināja tos viltīgos mammas ogu uzlējumus, no kuriem nemanot kājas paliek tādas pamīkstas.

Grūti aprakstīt to sajūsmas vilni, kas aizrauj elpu ik reiz, izejot no Venēcijas dzelzceļa stacijas. Lielais kanāls, vaporetto stacijas un tūristu mudžeklis. Ir kaut kas īpašs šajā pilsētā, par to pārliecinos ik reiz, šeit ierodoties. Tāds muļķīgs smaids parādās man sejā, un viss uzreiz ir labi. Mūsu dzīvesvietā Džudeka (Guidecca) salā bijām krietni pirms sarunātā laika, tāpēc tikai loģiska doma bija atrast kādu vietu, kur papusdienot. Izrādās, uz šīs salas tas nav tik viegli, jo tās iestādes, kas ir vaļā pirmdienā, īsti uzticību neieviesa, bet tās, kas varētu piedāvāt ko garšīgu, bija slēgtas. Tāpēc neatlika nekas cits, kā atrast kādu saulainu soliņu un notiesāt krājumus, ko bijām paņēmušas līdzi vēl no Ferrāras.

Mūsu dzīvesvieta bija lieliska – mājas pirmajā stāvā, gaumīgi iekārtots dzīvoklis ar terasi, kur pēcpusdienas saulītē iemalkot kādu glāzi dzirkstoša dzēriena un kādu gardumu no vietējā veikala. Un atkal radās sajūta, ka viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek, un mums atliek tikai baudīt šo mirkli.

Ar vakara saules pēdējiem stariem bijām jau uz galvenās Venēcijas salas. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka Venēcijā nevajag nekādus maršrutus, nevajag nekādas ekskursijas – vienkārši kaut kur klīst un baudīt šīs pilsētas šarmu. Jo aiz katra nākamā stūra paveras skatu kartītes cienīgi kadri vai atkal kāds romantisks tiltiņš.

Kaut kur pa vidu mūsu klejojumiem bija arī tinderis, ko šoreiz kūrēja Arta un manā vietā sarunāja man randiņu uz Rialto tilta. Mans tinderrandiņš izrādījās ļoti noderīgs, jo puisis zināja mazas kafejnīcas, kur taisa lielisku "Aperol Spritz", krietni lētāku nekā vairumā Venēcijas bāru. Mēs ātri vien atradām kopīgu valodu, un, pavisam nemanot, bija pienākusi gandrīz pusnakts, un mēs riskējām nokavēt pēdējo vaporeto atpakaļ uz mūsu salu. Labi, ka ir kāds vietējais, kurš zina taisnākos ceļus šajā šauro ieliņu labirintā, un mēs veiksmīgi nonācām mājās.

Ja iepriekšējā Venēcijas apmeklējuma reizē es redzēju arī Murano salu, tad šoreiz Arta piekrita manai idejai apmeklēt nedaudz tālāk esošo Burano. Atšķirībā no Murano, kas ir slavena ar savām stikla pūšanas tradīcijām, Burano sala izsenis ir bijusi slavena ar savām smalkajām mežģīnēm. Mūsu skatus gan piesaistīja spilgti izkrāsotās mājiņas, kas uz zilās debess un zaļo ūdeņu fona izskatījās vēl divtik spilgti. Nu neesam mēs pieraduši redzēt dzīvojamās mājas tik spilgtās krāsās, tāpēc gribas nofotografēt vai katru stūri. Lai arī sala patiešām nav liela, kopā ar visām pusdienām pavadījām tur pusi dienas, pirms atgriezāmies uz galvenās salas.

Izmetam vēl pāris lokus pa Venēcijas tūristu pārpildītajām ielām, beidzot apskatot Sv. Marka baziliku un nosūtot kartītes mājās palicējiem, nolemjam par labu nelielai diendusai mājās.
Tomēr miera jau nav. Pierunāju Artu vēlreiz atgriezties Venēcijā, bet jau tā krietni vēlāk, kad satumsis. Un mēs ne mirkli to nenožēlojam, jo tūristu pūļi lielākoties ir prom, ieliņas ir patīkami tukšas un Venēcijas šarms viennozīmīgi ir atpakaļ. Un mēs to izbaudām līdz mielēm, vienkārši pļāpājot, pastaigājoties un baudot šo mirkli un šo vietu. Tas, mīlīši, ir tas, kā baudīt šo pilsētu – tiekot pēc iespējas tālāk no tūristiem un vienkārši nesteidzīgi klīstot.

Nekas nav mūžīgs, un, ja par to nedomā, tas nenozīmē, ka tas nenotiks. Arī mūsu ceļojuma beigas neizbēgami pienāca.

Lieliski, ka varu ceļot kopā ar labiem draugiem, kuru attieksme pret dzīvi ir līdzīga man. Kā jau visa ceļojuma laikā, arī šajā dienā viegli mainām savus plānus un nolemjam doties atpakaļ uz Bergamo pāris stundas vēlāk, lai vēl mazliet pabūtu Venēcijā, jo diena ir tik saulaina, bez vēja un ļoti slita.

Es nesaprotu tos cilvēkus, kuri apgalvo, ka viņiem Venēcija nepatīk. Jā, te ir miljons tūristu, kas dienas vidū patiešām krīt uz nerviem, jā, vasarā te ir karsts un sutīgs, bet es, šķiet, esmu bezcerīgi iemīlējusies šajā pilsētā. Kaut kā esmu iemācījusies redzēt pāri tam daudzgalvainajam tūristu pūlim, tās apdrupušās mājas man šķiet šarmanti skaistas un neviens tiltiņš man nešķiet vienāds. Venēcijā, šķiet, visspēcīgāk izjutu to, kā tas ir – vienkārši ļauties plūdumam, paļauties uz to, ka lietas notiek tieši tā, kā tām jānotiek, un nav jēgas spirināties pretī.

Tā, apsēžoties kanālmalas kafejnīcā, lai saulītē iedzertu pēdējo Venēcijas "Spritz", es esmu pilnīgi pārliecināta, ka atkal te atgriezīšos. Ka atkal un atkal atgriezīšos Itālijā, lai baidītu visu, ko šī daudzkrāsainā zeme sniedz!"