Ceļojuma stāsts: Mītiskās Kiklādu salas Grieķijā – Mikona, Dēla, Naksa un Santorini

Ceļojuma aprakstus konkursam var iesniegt līdz 28. jūlijam. Laimīgais uzvarētājs tiks paziņots 18. augustā. Vairāk lasiet šeit.

"Patiesībā doma par Kiklādu salu apmeklējumu man radās pirms vairākiem gadiem, Atēnās aplūkojot senos, savdabīgos artefaktus, kas uz galvaspilsētas muzejiem bija atceļojuši no leģendām apvītajām salām. Neparastās, no marmora veidotās cilvēku figūriņas, plakanie keramikas izstrādājumi cepešpannu veidolā un daudzi citi, kas pat mūsdienās mēdzot iedvesmot mākslinieku prātus, lika aizdomāties – kādas gan bijušas šīs tautas, kas to visu radījušas pirms četriem līdz pieciem tūkstošiem gadu, un kādā vidē tās mitušas – jo tieši apkārtējās dabas skaistums visbiežāk rosina cilvēku radīt skaistas lietas ar sava prāta un roku darbu. Turklāt gandrīz ikviena no Kiklādu salām ir seniem nostāstiem apvīta, un tās visas esot radušās, bargajam jūras dievam Poseidonam metot savu trijžuburi pret kalniem – no spēcīgā trieciena atšķēlušās daudzas atlūzas, no kurām radušās Kiklādas.

Plānojot maršrutu, iegādājāmies biļetes uz maija beigām, kad laiks bija samērā silts un arī "airBaltic" piedāvāja visai kārdinošas atlaides. Kā pirmo pieturvietu izvēlējāmies Mikonas (Mykonos) salu, kas savu vārdu esot guvusi no mītiskā varoņa – tās pirmā valdnieka, Apollona mazdēla Mikona. Taču ar to vien leģendas nebeidzas – saskaņā ar senajiem vēstījumiem Mikonā esot norisinājusies cīņa starp Hēraklu un gigantiem, milzīgiem kā kalni. Hērakls milžus esot pieveicis, un akmens grēdas, kas veido salu, neesot nekas cits kā pārakmeņojušies gigantu ķermeņi.

Kad agri no rīta ieradāmies Mikonā, pūta stiprs vējš, un šķita, ka veltīgi esam mērojušas garo ceļu – pie mums, Latvijā, taču bija krietni siltāk! Apmetāmies netālu no jaunās ostas, lai nebūtu tālu jābrauc līdz kuģim. Tur piestāj gan lieli kruīza kuģi, no kuriem ikdienas "izbirst" simtiem tūristu, gan prāmji, kas kursē starp Kiklādu salām, gan arī mazāka izmēra jahtas. Osta atrodas 20 minūšu gājienā no vecpilsētas, līdz kurai var arī aizbraukt ar nelielu kuģīti vai autobusu.

Pēc iekārtošanās viesnīcā, uzreiz devāmies apskatīt pilsētu. Laiks bija palicis daudz siltāks, spīdēja saule, un garastāvoklis bija krietni vien uzlabojies. Vispirms nolēmām iestiprināties kādā tavernā, jo abām ļoti garšo jūras veltes, un Egejas piekraste ir īstā vieta, kur tās baudīt. Tavernas vecpilsētā, protams, ir ik uz soļa, taču kuru no visām lai izvēlas? Kāda kleitu tirgotāja sacīja, ka jādodas uz Nikos tavernu (tur esot vislabākā vieta cenas un kvalitātes ziņā), taču to mēs uzgājām vien nākamajā dienā. Vispirms, protams, izvēlējāmies to ēstuvi, kuras saimnieks bija visdaiļrunīgākais. Taču grilētie astoņkāji un garneles bija visnotaļ gardi, neatkarīgi no saimnieka un viņa darbinieku runas spējām.

Mikonā nolēmām noteikti apskatīt vismaz trīs objektus – skaisto baznīcu "Panagia paraportiani", kuras attēls rotā neskaitāmus ceļvežus, slavenās vējdzirnavas un, ja izdosies, salas talismanu pelikānu Petrosu (laikam Petrosu XVI – šo pelikānu dinastija aizsākās pirms gadiem septiņdesmit), kas mēdz iegriezties vietējās kafejnīcās vai pastaigāties gar mazo veikaliņu skatlogiem.

Dievmātei veltīto baznīcu, kas būvēta viduslaiku cietokšņa sānu vārtu (paraporti) vietā un kas it kā esot veidota no piecām kapelām, atradām uzreiz – turpat aiz tavernas. Protams, nebija viegli sagaidīt savu kārtu fotografēšanai, jo tūristi šo objektu vēlas iemūžināt savos viedtāruņos no katra stūra. Tomēr gaidīšana atmaksājās – arī mums izdevās "noķert" savu kadru. Dienas vidū bildēta, tā bija tik spoži balta, ka izskatījās kā tumsas ieskauta.

Paveikušas iecerēto, devāmies tālāk pa šaurajām, gaišajām ieliņām, gar kurām izvietotās baltās mājas ar spilgtajām durvīm un sētām, cerībā satikt slaveno pelikānu. Pelikānus, protams, var apskatīt arī zoodārzā, bet draudzīgi "aprunāties" ar kādu no tiem kafejnīcā varētu būt daudz interesantāk. Tomēr Petros nebija redzams, varbūt šajā gadalaikā viņš nevēlējās komunicēt ar tūristiem vai vienkārši bija noguris no lielās uzmanības devas.

Nesatikušas pelikānu, devāmies tālāk pastaigā, līdz nokļuvām līdz vējdzirnavām, ko savulaik droši vien izmantoja graudu malšanai. Tagad tām ir pavisam cita funkcija – iekļauties kā fonam dažāda izmēra, tautības un vecuma tūristu fotogrāfijās. Mēs, protams, izpildījām savu tūrista pienākumu līdz ar visiem citiem, un atlikušo dienas daļu pavadījām pastaigā pa vecpilsētu un peldoties "Platys Gialos" pludmalē, bet vakariņas baudījām viesnīcā, vērojot saulrietu.

Nākamajā dienā devāmies izbraucienā uz neapdzīvoto Dēlos salu. Tūristus turp nogādā nelieli kuģīši no vecās ostas, turklāt ir iespējams izvēlēties vai nu ekskursiju gida pavadībā, vai aplūkot senatnes liecības individuāli. Mēs izvēlējāmies apskatīt Dēlu bez pavadoņa, un steidzām kuģītī ieņemt labākās vietas priekšgalā, lai pa ceļam varētu vērot daudzās salas. Ekskursantu lielais vairums šoreiz bija korejieši, no kuriem viens kopā ar mums uztrausās uz sēdekļa, atdalījies no pārējās grupas. Korejietis visu ceļu taisīja selfijus un piedāvāja fotografēt arī mūs. Pēc kādas stundas nokļuvām teiksmainajā Dēlas salā.

Stāvot rindā pēc biļetēm, man kā doktorantei pusmūžā pietika nekaunības pavaicāt, vai studentiem nedod atlaides. Liels bija mans pārsteigums, ka mani salā ielaida pilnīgi par velti! Sīkums, bet patīkami – ieekonomēt 12 eiro par ieeju, ko var veiksmīgi iztērēt arheoloģijas muzeja kafejnīcā. Kasiere gan drošības labad pavaicāja, vai Latvija atrodas Eiropas Savienībā, un, kad atbildēju apstiprinoši, vairāk jautājumu viņai nebija. Tā nu mēs, svelmainās saules apņemtas, devāmies aplūkot slaveno Dēlas salu, kas senatnē bija īsts reliģiskais centrs.

Dēlas salā izjūtas patiešām bija kā nokļūstot citā realitātē – visapkārt tempļu un citu ēku drupas, apkārt skraidīja palielas ķirzakas, spilgtiem ziediem ziedēja puķes un pāri visam spīdēja spoža saule. "Zini," ieminējos māsai, "mani neizbrīna, ka senajiem grieķiem šādā karstumā varēja rādīties dažādi brīnumaini tēli, ieskaitot satīrus un selēnus! Ja te pavadītu ilgāku laiku, ne tas vien sāktu rādīties!"

Tā nu devāmies garām aizaugušajam svētajam ezeram, kurā Zeva iemīļotā Lēto esot kādreiz laidusi pasaulē Apollonu, uz arheoloģijas muzeju. Tas, neskatoties uz lielo apmeklētību, bija visai noplucis, taču sevī glabāja vērtīgus eksponātus. Tomēr šķiet, ka lielais vairums artefaktu ir izvesti uz kontinentālās Grieķijas muzejiem, jo te nebija ne miņas no savdabīgajām, senajām marmora skulptūriņām, kas diezgan lielā daudzumā izstādītas Atēnās. Taču muzejā uz laiku paglābāmies no karstuma, vērojot senās mozaīkas, rotaslietas un jaunāku laiku skulptūras. Nez kādēļ salā izvietoti uzraksti, ka peldēties aizliegts – varbūt tāpēc, ka te neviens nedzīvo, un glābēju arī nav.

Nākamajā dienā sakravājām čemodānus un devāmies uz ostu, kur mūs laipni nogādāja viesnīcas saimnieki. "Mums ir svarīgas labas atsauksmes, jo mūsu viesnīca ir pavisam jauna!" neņemot nekādu samaksu, noteica saimniece. Pēc neilga laika sagaidījām kuģi, ar kuru aizbraucām līdz lielākajai no Kiklādu salām – Naksai.

Brauciens ilga vien stundu, un ceļotāju nebija daudz, jo pašlaik šī sala nav populārākais tūristu galamērķis, lai gan savulaik tā bijusi senās Kiklādu salu kultūras centrs. Protams, ka senie mīti skāruši arī Naksu. Nostāsti vēstī, ka Mīnoja meitu Ariadni – to pašu, kas palīdzēja varonim Tēsējam nogalināt Mīnotauru, iedodot labirintā dzijas pavedienus, saticis Naksas toreizējais aizbildnis Dionīss un viņā ieskatījies vai pat apprecējis. Taču Ariadne, nespējot pārdzīvot šķiršanos ar Tēsēju (kurš viņu nelietīgi pametis), padarījusi sev galu. Katrā ziņā, šim mīts tiek aprakstīts dažādās versijās, bet tam ir veltītas vairākas operas, kas liecina par neizsīkstošo interesi attiecībā uz šo dīvaino mīlas stāstu.

Iebraucot Naksā, bijām nolēmušas īrēt mašīnu, tādēļ turpat ostā iegājām pirmajā autonomas kantorī, kur izvēlējāmies mazu braucamrīku zaļas dīķa vardes krāsā. Īpašniekam skaidrojām, ka vēlamies pilnu apdrošināšanu, jo neesam pa šo apvidu nekad braukušas. "Jūs taču maksāsiet par neko, šeit ir tik labi ceļi!" noteica miermīlīgais grieķis. "Labi, katram gadījuma samaksāsim par neko!" nodomājām mēs, bet katram gadījumam pavaicājām, vai mašīnā ir navigācija."Navigācija Naksas salā nav vajadzīga! " atteica īpašnieks, un mēs, viņā ieklausoties, paņēmām mašīnu bez tās.

Vien neilgu laiku braucot, nokļuvām izvēlētajā zvejnieku ciematiņā Agia Anna, kur mūs sagaidīja ļoti viesmīlīga saimnieku ģimene. Viņiem pieder gan viesnīca jūras krastā, gan arī taverna pašā ciematiņa centrā. Par apkalpošanu varu sacīt tikai to labāko – sagaidot tika pasniegta kafija un uz vietas gatavots saldējums, saimnieku meita un dēls izstāstīja visu, ko vēlējāmies uzzināt. Turpmāk vakariņojām viņu vecāku tavernā, kur tēvs pie durvīm sagaidīja ar vīna glāzi, bet māte steidza palīgā izvēlēties labāko zivi.

Neilgi pēc ierašanās devāmies aplūkot Naksas salu. Neskatoties uz to, ka autonomas īpašniekam šķita, ka navigācija nav vajadzīga (viņam droši vien arī nav), mums tā būtu visai noderējusi. Vēlējāmies doties uz marmora raktuvēm, taču aizbraucām pavisam citā virzienā, līdz nokļuvām otrā salas pusē. Tomēr, kā saka, nav ļaunuma bez labuma – mēs varējām izbaudīt pludmali, kurā nebija neviena cilvēka, un līdz vakaram tomēr nokļuvām savā viesnīcā.

Nākamajā rītā noteikti gribēju aplūkot Naksas marmoru, no kura laikam veidoti gan senie tempļi Dēlas salā, gan arī skulptūras. Pa ceļam apskatījām Dionīsa templi, kam blakus ganījās govis un citi lopi, bet tas arī bija vienīgais viegli atrodamais objekts. Tālāk kalnos ceļi bija ļoti līkumoti un neizprotami. Uz ceļa bija norāde par senajām marmora lauztuvēm. Izkāpām no mašīnas un prasījām kādai ļoti vecai kundzei un jaunākam kungam, vai šeit ir atrodams marmors, rādot marmora oli (viņi, protams, runāja tikai grieķiski). Vīrietis attrauca: "Ā, kouros!" un rādīja mums kartē vietu, kur atrodas slavenā marmora statuja, ar pārlauztu kāju – laikam tieši tādēļ tā nebija savulaik nogādāta līdz Dēlas templim. Nolēmām vispirms doties turp, un iekāpām savā zaļajā mašīnā. Pēc vairākiem ceļa līkumiem piestājām pamestā benzīntankā.

Es uzrāpos nelielā uzkalnā, jo ieraudzīju sazāģētas marmora plāksnes, bet māsa pastaigājās gar ceļmalu. Tikmēr piestāja kāda mašīna, un mums palīgā steidzās kāds vīrietis, nolēmis, ka esam apmaldījušās, jo ko gan divas sievietes varot vienas pašas kalnos darīt. Viņš mums laipni piedāvāja izvadāt ekskursijā pa tuvāko apvidu. Kādu laiku apsvērām, vai precētām sievietēm piedien izmantot jauna un skaista grieķa palīdzību, bet tad nolēmām – ja jau viņš brauc ar savu mašīnu, un mēs – ar savu, tad nekā nepiedienīga tanī nav. Turklāt jau bijām nogurušas nepārtraukti meklēt pareizo ceļu.
Jāteic, ka šis lēmums izrādījās pareizs, jo mēs redzējām daudzas interesantas vietas, ko pašas noteikti tik īsā laikā nebūtu atradušas. Vispirms apskatījām to pašu kouros ar salauzto kāju, kas jau daudzus gadsimtus skumji guļ zemē. Vēlāk braucām uz kalnu pilsētiņu Potamia, kur bija saglabājušās daudzas senas mājas ar krāšņām, kaltām durvīm; nelielu ciematu Monē, kurā bija jārunā klusi, klusi, jo dienas vidū tā padzīvojušie iemītnieki saldi gulēja, kamēr jaunā paaudze mācījās vai strādāja. Aplūkojām arī nedaudz mežonīgu pludmali pavisam netālu no mūsu mītnes vietas Agia Annā. Pludmalē skats uz pretējo salu Paru, virs kuras savilkušies draudīgi mākoņi, radīja pavisam nereālu sajūtu – šķita, ka tūlīt no jūras viļņiem iznirs kādi teiksmaini nezvēri vai vismaz kāda saniknota nimfa. Vakarā atvadījāmies no sava gida, un devāmies pie miera, jo no rīta mūs gaidīja nākamā sala – Santorini

Nākamajā dienā, nedaudz uzkavējoties Naksas pilsētā, devāmies tālāk. Pēc pāris stundu brauciena ieraudzījām slaveno Santorini salu: tumšie kalni kontrastēja ar baltajām mājām, blakus Santorini zvilnēja pierimuša vulkāna krāteris – tas patiešām bija iespaidīgs skats! Senas leģendas vēstī, ka netālu no Santorini atradusies Atlandīda, kas gājusi bojā vulkāna izvirduma laikā.

Nokļuvušas ostā, ieraudzījām ārkārtīgi stāvu ceļu, tāpēc iekāpām kādā nelielā busā, kas mūs aizgādāja līdz viesnīcai netālu no Perisas, Agios Georgios ciematiņā, kur pludmali klāj tumšas vulkāniskās smiltis.

Pamostoties konstatējām, ka iepriekšējā vakarā pasūtītā mašīna jau bija piegādāta pie viesnīcas. Šajā salā pret mašīnas izīrēšanu attiecās nopietnāk nekā Naksā –– vēlāk gan sapratām, kādēļ, jo, braucot pa Santorini līkumotajiem un tūristu pilnajiem ceļiem, mašīnu var ne tikai saskrāpēt, bet arī sasist lupatās.

Vispirms devāmies uz Pirgas pilsētu – tā slejas visai augsta kalna galā, un tāpēc no abām pusēm ir redzama jūra. Jau šeit manījām neskaitāmus ķīniešu tūristus, kas vēlējās nobildēties ar katru kultūrvēsturisko objektu. Tālāk devāmies uz Sarkano pludmali – stāviem sarkanīgu iežu atsegumiem jūras krastā. Tā ir viena no slavenākajām Santorini vietām, kas pulcē jo daudzus apmeklētājus.

Taču galamērķis šajā dienā bija Oia (Ia), kur daudzi esot vērojuši skaistākos saulrietus Eiropā. Pa ceļam apstājāmies restorānā, no kura varējām vērot vulkāna krāteri, un, ieraugot ēdienkarti, kārtējo reizi nevarējām atteikties no mīdijām un citām jūras veltēm.

"Mums laikam jābrauc uz Oiu, lai paspētu uz saulrietu?" sacīju māsai. "Laikam gan, ir jau diezgan vēls!" viņa atbildēja, taču, iekāpjot mašīnā, devāmies pilnīgi pretējā virzienā, jo nolēmām vēl apskatīt Faru – bāku salas otrā galā. Tas bija pareizs lēmums, jo šeit paveras neaprakstāmi skaisti skati!

Pēc Firas tomēr devāmies uz Oiu. Labi, ka savulaik Madagaskarā ieguvu pieredzi, braucot pa kalniem, citādi laikam būtu apstājusies ceļa malā uz palikšanu. Taču līkumotais ceļš uz Oiu man vēl tagad, pēc mēneša, stāv acu priekšā!

Kad ieradāmies ap pusastoņiem Oiā, uzreiz nožēlojām, ka nebijām rezervējušas tur viesnīcu – pirmkārt, tādēļ, ka pilsētiņa ir ļoti skaista un naktī, tur staigājot, noteikti varētu pavadīt interesantāk laiku, nekā Agios Georgios pludmalē, un, otrkārt, tādēļ, ka pēc saulrieta skatīšanas, protams, atpakaļ jābrauc pa to pašu ceļu – tikai šoreiz pa tumsu. Visi galdiņi restorānos ar skatu uz jūru, protams, bija jau rezervēti, tāpēc nolēmām atrast vietu kaut kur mazajās ieliņās. Liela daļa no tām, protams, bija jau aizņemta, jo tūkstošiem ķīniešu un līdzīgi domājošo bija sagatavojušies fotografēt skaisto saulrietu. Tomēr iespraucāmies kādā vietā pretī baznīcu zvaniem, un veikalā vēl paguvām uzlādēt mobilo telefonu. Negaidot savilkās mākoņi, un sāka līt lietus, daži gaidītāji kļuva pavisam apbēdināti un posās prom. Taču lietus aprima, un notika brīnums – saule izlīda no mākoņa, ar spožu staru pāršķeļot debesis. Pūlis pārsteigumā noelsās, un sāka steidzīgi spaidīt savus viedtālruņus un fotoaparātus.

Saulrieta trakums pieņēmās spēkā, un mēs līdz ar citiem pārvietojāmies no vienas vietas uz otru, lai redzētu labākos skatus. Dažas meitenes bija uzvilkušas vakarkleitas, lai iegūtu pēc iespējas cēlāku bildi. Cilvēki fotografējās pa vienam, pa pāriem un veselām ģimenēm, un dīvainā kārtā visi bija ļoti saprotoši, kad bija jāapstājas, lai kāds varētu "noķert" labāku kadru.

Kad saule norietēja, cilvēki izklīda, piepildot Oias mazās ieliņas. Kad salu klāja pilnīga tumsa, kopā ar daudziem citiem devāmies prom. Jāsaka, paldies Dievam, ka bija tie daudzie citi, jo viņi kolonnā brauca mums pa priekšu, Tikai vēlu naktī nokļuvām savā viesnīcā, un pēdējo nakti Kiklādās pavadījām visai klusi.

Nākamajā dienā mūs pārsteidza negaidīts notikums – Santorini bija sākušās lietusgāzes. Dažas ielas bija pārvērtušās upēs, pa kurām ar straumi tika pārvietoti lieli akmeņi, taču parasti Santorini lietus parasti līst ļoti maz. "Santorini raud par to, ka jūs braucat prom!" noteica tavernas saimniece, pie kuras bijām ieturējušas garšīgu maltīti. Mēs smejoties teicām, ka sūtīsim bildes uz mājām, sakot, ka lietusgāžu dēļ uzkavēsimies Kiklādās vēl kādu nedēļu.

Taču lietus drīz vien pierima, un mēs pēdējo dienu pirms nakts lidojuma pavadījām galvaspilsētā Firā, vērojot skaisto saulrietu. Lēni apstaigājām veikaliņus, iepērkot gardumus tuviniekiem, un spriedām, ka šis bija patiešām labs ceļojums, un ka pats cilvēks izvēlas darīt savu dzīvi skaistāku, vērojot skaistumu pasaulē."