Viņš neatzina skapjus un rādīja mēli policijas priekšniekam: izcilais mākslinieks Roze, kura piemiņai tapusi brīvdabas galerija

Izrādās, Jānis Staņislavs Roze bijis ļoti neparasta un interesanta personība. Lūk, viņa dzīvesstāsts, kas palīdzēs saprast, kāpēc šāda brīvdabas izstāde ir tik piemērota izcilā mākslinieka piemiņai.

Vecais Rīgas ceļš, kas vijas cauri Rubenei un tālāk kalnā gar Rubenes baznīcu, nogriezās pa labi pie Bērzkalniem un tad garām Caurumkrogam uz Valmieru. Krogiem pie lielceļiem bija regulāri ienākumi, kas ļāva krodzinieka ģimenei dzīvot pārticībā. 1821. gadā par jauno īpašnieku Caurumkrogā kļuva Jānis Roset, Rozit Dāvja dēls (1790) un viņa sieva Marina (1804), kas tur pārcēlās īsi pēc kāzām. Kaimiņu mājas Bokās kā kalpi strādāja krodzinieka vecāki Dāvis un Maže Rozītes, kuri vēlāk pārcēlās uz dzīvi Caurumkrogā pie dēla. 1823. gada 3. aprīlī pirtiņā, netālu no kroga ēkas, ģimenē piedzima pirmais dēls – Jānis, kurš vēlāk pazīstams kā mākslinieks Jānis Staņislavs Roze.

Garā un zemā pelēko akmeņu kroga ēka solīja drošu pajumti lietū un salā. Pašā lielceļa malā – ceļinieku te droši vien netrūka, mazā Jāņa bērnība varēja būt bezrūpīga, bagāta ar iespaidiem par dzimto pusi un krogus raibo sabiedrību. Mākslinieka tēvs Jānis Roze un viņa krustvecāki bija pārtikuši cilvēki. Viņi vēlējās zēnā ieraudzīt nākamo skolotāju, tāpēc tēvs nopirka harmonijas (ērģelītes), lai Jānis varētu vingrināties spēlēšanā, bet viņu šī nodarbe neaizrāva. Jānim skolā bija labas sekmes zīmēšanā. Tomēr spēcīgu impulsu dzīvi veltīt mākslai devis nejaušs gadījums. Apkārtceļojošs mākslinieks staigāja apvidū šurp un turp un par lētu maksu uzzīmēja jebkuru cilvēku attēlos ar vieglu humora devu. Mūsu mākslinieks, proti, mazais Jānis, nostājās pret to un ātri vien ar visvienkāršākajiem līdzekļiem radīja zīmēta cilvēka portretu, kas bijis kliedzoši līdzīgs, par ko bija pārsteigti gan citi, gan viņš pats.

Vecāki dēlu Jāni varēja atļauties skolot, taču mācības zēns neuzsāka Rubenes draudzes skolā, bet gan Palsmanes draudzes skolā, kas atradās 80 kilometrus no tēva mājām. Palsmanē par skolotāju strādāja Caurumkroga bijušā saimnieka dēls Kristaps Birkens. Jānis Kalniņš rakstīja: "Ap tiem laikiem Birkena skola stāvējusi plašā apkārtnē labā slavā, ka uz turieni nākuši no tuvienes un tālienes".

Tas varētu būt ap 1830. gadu, kad Jānim palika septiņi gadi. Daba Palsmanē bija krāšņa, skola atradās Gaujas pietekas Palsas krastā. Upītes ēnainā grava puslokā apvija muižas centru, netālu atradās arī skolas ēka. Mācības zēnam grūtības nesagādāja, un tēvs vēlējās Jāni izskolot par skolotāju, bet pusaudzim tas nebija pa prātam. Tēva un dēla starpā izcēlās konflikts, kura rezultātā Jānis pameta vecāku mājas "Caurumkrogu" un devās uz Rīgu.

Dusmas un aizvainojums nebija labi padomdevēji tālākajai dzīvei, bet Jānis neapmulsa un meklēja nodarbošanos, lai varētu lielpilsētā uzsākt patstāvīgu dzīvi. Pirmā darba vieta Rīgā topošajam māksliniekam bija pie kariešu lakotāja. Darbs nebija viegls, bet varēja radoši darboties, krāsotāja un lakotāja prasmes māceklis apguva ātri, veiksmīgi izpildīja pasūtījumus, bet darba biedri, kas šo amatu apguva agrāk, uz jauno censoni raudzījās ar zināmu skaudību, jo jaunais kolēģis neprata izturēties pazemīgi. Vēlāk, kad darbnīcu slēdza, Jānis atgriezās pie tēva.

Nākamā darba vieta jaunajam cilvēkam bija pie Palsmanes muižas pārvaldnieka Rozenberga. Rozes raksturs un intereses šim ierēdnieciskajam amatam nebija piemērotas, apmēram pēc gada viņu iecēla par Sinoles muižas pārvaldnieku. Par Rozes darba gaitām muižas pārvaldnieka amatā saglabājušās šādas ziņas: "Bet drīz vien viņš izrādījies par ne visai teicamu muižas kunga amata kandidātu, jo viņam ne labprāt patika sēdēt muižas kantorī pie grāmatām vai gaidīt un katru acumirkli būt gatavam, kur principāls to sūtīs. Viņš labāk gāja pa muižu uzmeklēt jautrus biedrus un to sabiedrībā pavadīja laiku. Ja tas neizdevās, tad gāja uz brandavīna pagrabu, kura pārzinātājs viņš bija, pagrabā malkoja grādīgos dzērienus, bet par darba pienākumiem bieži piemirsa. Muižas kungs savu palīgu nevarēja atrast, jo arī Sinolē Roze maz rūpējās par muižas darbiem un savu labo slavu. Muižā notika nelaimes gadījums, kurā bojā aizgāja jaunais pārvaldnieks. Pēc šī negadījuma Jānis laukus pameta un devās uz Rīgu."

Sākumā Rīgā klājās grūti. Līdzšinējās neveiksmes varēja cilvēku novest līdz izmisumam, varēja zust ticība savām spējām. Līdzekļi dzīves nodrošināšanai viņam bija pavisam pieticīgi. Jānis Roze atkal uzmeklēja savus amata brāļus – krāsotājus, jo šis darbs vienmēr vilināja visvairāk. Topošais mākslinieks tīrīja dzīvokļu sienas, mala krāsas, tās sajauca noteiktos toņos. Mazpamazām tika ievērota un novērtēta viņa neparastā smalkā krāsu izjūta. Rīgā jauneklis ieguva "mācīta māldera tiesības". Topošajam mālderim bija jānokārto eksāmens, kuru pieņēma nopietni vērtētāji. Roze uz pārbaudījumu ieradās tērpies melnos goda svārkos un cilindrā. Vērtētāju klātbūtnē bija jāsagatavo krāsa un ar āža ragā iestiprinātu sareni jānokrāso griesti tā, lai ne piliens baltās krāsas nepaliktu uz svētku drānām. Lai nu kā tas notika, bet Roze pārbaudi izturēja sekmīgi. Ap šo laiku Jānis uzsāka gleznot portretus. Savu pašportretu viņš zīmēja, spogulī skatīdamies, un darbs izdevās cienīgs.

Amata prasmi viņš varēja apliecināt dzimtajā pusē, jo Palsmanes muižas īpašnieks grāfs K.Fr. fon Kālens Rozi uzaicināja izkrāsot pili. "Uzticētos darbus viņš tagad izvedis ļoti glīti un rūpīgi, ka darba devēji nevarējuši vien diezgan aplūkot krāsotāja smalko garšu, kāda bijusi izjūtama krāsu saskaņojumā. Sevišķi skaisti bijuši izpildīti glezniecības darbi zālē, pie griestiem. Ne mazāk valdzinājusi arī daiļi izkrāsotā rozete zāles vidū pār kroņa lukturi," tā savā rakstā pieminēja Kalniņš. Māldermeistars pārsteidzis Kālenus gan ar amata prasmi un zināšanām, gan labām manierēm un patīkamu izskatu – "zilganmelniem matiem, tumši zilām acīm, slaiku un skaistu augumu".

Algu par pils krāsošanu lielkungs samaksāja tik lielu, lai apdāvinātais jauneklis varētu mācīties tālāk. Turpmākos gados līdzekļus iztikai sūtīja krusttēvs grāfs Koskils un Kālena meita Elīza. Uz Elīzi Rozes personība atstājusi dziļu iespaidu, bet viņa bija spiesta tēvam apsolīt neiet par sievu pie latviešu krodzinieka dēla, viņa visu mūžu nodzīvoja viena.

19. gadsimta 60. gados par mākslinieka Jāņa Rozes pastāvīgo dzīves un darba vietu kļuva Rīga, kur viņš portretēja turīgos tās pilsoņus un varas pārstāvjus. Portretista produkcija, cik var spriest, bija plaša. Augsto profesionālo līmeni un lieliskās novērotāja spējas pierāda Jāņa Baloža, Jāņa Cimzes, Jāņa Baumaņa, Kaspara Biezbārža, Riharda Tomsona, Krišjāņa Valdemāra un citu izcilu latviešu vīru uzgleznotie portreti.

Tūlīt pēc atgriešanās Rīgā laikrakstā "Rigasche Zeitung" varēja izlasīt sludinājumu, kas aicināja pasūtīt portretus pie Johanna Staņislava Rozena. Šķiet, ka darba māksliniekam netrūka. Kā liecina saglabājušies dokumenti, pasūtītāji bija valdošās šķiras pārstāvji. Viens no labākajiem šī laika darbiem – 1861. gadā gleznotais landrāta Filipa Johana Šulca portrets, kas vēlāk atradās muzeja krātuvē katastrofālā tehniskā stāvoklī, bet 1984. gadā tika restaurēts. To paveica restaurētājs Jāzeps Viļļa. Mākslas zinātnieks Visvaldis Peņģerots atzīmēja, ka bija "... rets nams turīgo Rīgas iedzīvotāju starpā, kur neatrastos Rozes ražojumi. Mākslinieks kļuva par ļoti populāru gleznotāju, pie kura pasūtīt portretus centās turpat vai visa tā laika baltvācu aristokrātija un birģeriskā pilsonība, un viņa slava īsā laikā aizskanēja pāri Baltijas robežām." Sākotnēji ienākumu bija pietiekami daudz, un 1874. gadā Roze pat uzcēla Rīgas centrā namu (tagadējā Aspazijas bulvārī), kura apakšējos stāvos iekārtoja viesnīcu un restorānu, bet augšējā stāvā atradās mākslinieka dzīvoklis un darbnīca. Tur valdīja īsta "mākslinieciska" nekārtība, jo gleznotājs neatzina ne skapjus, ne kumodes un izmētāja apģērba gabalus, grāmatas un gleznas pa visiem istabas kaktiem.

Mākslinieks Artūrs Baumanis aprakstīja savus iespaidus no Rozes darbnīcas: "Ienākot istabā, dūrās acīs milzīga nevīžība. Gleznotājs Rose'e pats stāvēja pie molberta un strādāja. Viņš bija tērpies apakšbiksēs, tupelēs un vecā mētelī." Nama celtniecība, kā arī tā uzturēšana prasīja aizvien jaunus izdevumus un Roze laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" ielika sludinājumu: "Portreju mālderis taisa portrejas ar eļļas pervēm no 10 – 100 rbļ. gabalā, mazā Fūrmaņu ielā Nr. 3, netālu no Suvorova ielas." 1878. gadā Rīgas Latviešu biedrība uzdeva Rozem uzgleznot bijušos biedrības priekšniekus. 80. gadu sākumā Roze gleznoja vienīgās mums zināmās daudzfigūru kompozīcijas – trīs nelielas gleznas par Latvijas vēstures tēmām – "Bīskaps Alberts liek Rīgai pamatakmeni", "Pirmā pagānu kristīšana Ikšķiles baznīcā" un "Pirmie Brēmenes tirgotāji Daugavmalā". Visas kompozīcijas darinātas pēc mazāka formāta Frīdriha Ludviga Maideļa (1795 – 1846) vara grebumiem. Gleznošanas tehnika laika gaitā mainījās, jo Rīgā ienāca foto saloni, kuros tika izgatavotas fotogrāfijas. To izgatavošana prasīja neilgu laika brīdi, bet zīmēt portretu darbnīcā bija darbietilpīgs process. Saglabājušās gleznas un biogrāfiskās ziņas liecina, ka mākslinieks paralēli gleznoja gan pēc modeļa, gan fotoattēla. Ar fotogrāfiju sasaucas Rozes precīzā, gleznieciskā maniere, jo tika radīti patīkami, izteiksmīgi 19. gadsimta pārstāvju tēli.

Mākslinieks iztiku pelnīja, pasniedzot privātstundas topošajiem māksliniekiem, savā pedagoga darbā viņš sava rakstura dēļ bija neiecietīgs, skarbs un prasīgs. Apraksti liecina, ka Roze saviem audzēkņiem ne tikai sniedza pirmās iemaņas zīmēšanā un gleznošanā, bet arī prata viņiem iemācīt vienu no savas daiļrades vērtīgākajiem principiem – patiesību mākslā. 1879. gadā viņš zaudēja savu namu un nokļuva finansiālās grūtībās. Jānis Roze pameta savu ar pabeigtām un uzsāktām gleznām pārpildīto dzīvokli, pa pusei slepus kopā ar māsasmeitu Karlīni atstāja Rīgu un devās uz Romu. 1884. vai 1885. gadā devās uz Nicu, kur gleznojis Krievijas galma locekļus.

Roze, sasniedzot pusmūžu, bija neatkarīgs gan uzskatu, gan līdzekļu ziņā, mākslinieks dzīvoja pēc saviem ētiskiem likumiem. Brīvā laika viņam bija diezgan, rīdzinieki bieži satika jaunajos centra bulvāros iespaidīgu, frakā tērptu stāvu ar titulārpadomnieka goda zīmēm. Jānis Roze bija īpatnējs gan savā ārienē, gan rīcībā. Jūliuss Zīgmunda savā saržā viņu attēloja kā staltu vīru ar kuplu, sirmu bārdu, pēc modes šūtā uzvalkā ar gariem svārkiem un šaurām biksēm, cilindru galvā, platu pulksteņa ķēdi pār krūtīm un ordeni. Roze mēdza pastaigāties Rīgas ielās titulārpadomnieka formas tērpā, rokas salicis aiz muguras.

Reiz veikala izsūtāmais zēns viņam parādījis mēli. Par to mākslinieks sadusmojies un pieprasījis, lai policija sastāda protokolu un mēles rādītāju soda. Policijas iecirknī viņam paskaidroja, ka par mēles rādīšanu likumā sods nav paredzēts. Jānis Roze par to palūdza rakstisku izziņu un aizgāja. Saticis uz ielas policijas prefektu, viņš nostājās pretī, aizlika rokas aiz muguras un parādīja tam mēli. Saniknotais prefekts gribēja mākslinieku nogādāt policijas iecirknī, bet pēc izziņas parādīšanas aizvainotais nomierinājās un mēles rādītāju atbrīvoja.

1895. gada pavasarī mākslinieks, slims un nevarīgs, atgriezās Rīgā un dzīvoja trūcīgos apstākļos Grīziņkalnā, kādas mājas pagrabstāvā. Viņa 72 mūža gadi to padarīja nevarīgu, mākslinieks vēl mēģināja gleznot, bet roka vairs neklausīja.

Par dižā un staltā mākslinieka pēdējo dzīves posmu uzticamāko draugu kļuva uzņēmējs Kristaps Morbergs. Roze viņu vienīgo apmeklēja līdz pat sava mūža norietam. Ierodoties pie Morberga Romas viesnīcas kantorī, allaž mēģināja atdarināt agrāko neatkarību un dzīvesprieku. Tikai ar piespiešanos Morbergam nācās noslēpt smīnu, uzlūkojot šo impozanto figūru. 1897. gada 22. novembra laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" varēja izlasīt nekrologa tekstu: "Otrdien, 18. novembrī 1897. gadā, pulksten 8 vakarā pēc īsas, grūtas ciešanas šķīrās no šīs pasaules savā 75. dzīvības gadā mūsu labais brālis un mīļais onkulis, akadēmiķis, titulārpadomnieks Johann Stanislavs Rose'e. Mīļo aizgājēju paglabās svētdien, 23. novembrī, taisni pulksten 2 pēc pusdienas iz vecās kapelles Lielajos kapos. Apbēdinātie pakaļpalicēji."

Kocēnu novada iniciatīvas grupa "Savam novadam" kopā ar ainavu dizaineri Vinetu Radziņu ieskicēja labiekārtošanas darbus Rozes dzimtajās mājās Kocēnu novada "Saulītēs". Praktisko realizāciju iniciatīvas grupa vēlējās balstīt uz vēsturisko informāciju par teritoriju, ņemot vērā vietas īpatnības, radīt vidi, kur apmeklētāji var iegūt informāciju. Agrākajā krogā šobrīd pie sienām izvietoti Rozes attēli, starp tiem arī viņa pašportrets. Pie šīs brīvdabas galerijas tapusi velo novietne, kas atgādina zirgu slitu. Novietni veidojuši Kocēnu pamatskolas skolēni no novadpētniecības pulciņa, kopā ar vecākiem un skolotājām. Nākotnē Caurumkrogu vēlas papildināt ar vēl dažādiem tā laika priekšmetiem, nokrāsot logu vietas un papildināt ar dabas objektiem.

Caurumkrogs atrodas Rīga – Valmiera (A3) lielceļa tuvumā, nogriežoties pa labi uz vecā Rīga – Valmiera ceļa 2,6 km pēc Rubenes ciema Valmieras virzienā. GPS: 57.47797, 25.29918

Rakstā izmantoti materiāli no grāmatām: Ineta Amoliņa "Likteņi, mājas un cilvēki, Kocēnu novada personības" un Aivars Leitis "Leģendas Hipotēze – Jānis Staņislavs Roze".