Ceļojuma stāsts: brīnišķīgs ģimenes brauciens ar kemperi cauri Skandināvijai  (5)

Jau rakstījām, ka jūlijā blogā "Sapņumedniece" varēja iesūtīt savus ceļojumu stāstus un piedalīties konkursā, kura balva ir nedēļas nogales ceļojums diviem šoruden uz pārsteiguma galamērķi Eiropā kopā ar ceļojumu blogeriem Alīnu un Jēkabu Andrušaitiem. Vairāk lasiet šeit.

Šis ir Sabīnes stāsts, kas iesūtīts konkursam, – par skaistu ģimenes ceļojumu pa Skandināviju.

"Viss sākās apmēram pirms gada ar kārtējo ģimenes sanākšanu, svinībām un nevainīgu pļāpāšanu. Svēti solījāmies apciemot radus Norvēģijā. Mums tā šķita kā parasta pieklājības frāze un, iespējams, kārtējais nekad nepiepildītais solījums, bet manu tēti šī doma sāka urdīt arvien biežāk un biežāk, līdz beidzot visiem nācās piekrist un sākt plānot ceļu. Pieminēšu vien, ka tas bija visai liels pārsteigums gan man, gan arī pārējiem, jo mans nu jau piektajā gadu desmitā esošais tētis nekad mūžā nebija ceļojis un ar nekādiem līdzekļiem līdz šim nebija pierunājams ceļot.

Par gatavošanos ceļam varētu stāstīt daudz un dikti, jo plānošanas laikā notika vairākas sagadīšanās, kas beigu beigās pārvērsa ceļojumu krietni citādi, nekā sākumā bijām domājuši. Šķiet, ka lielākā sakritība notika mēnesi pirms braukšanas – neskatoties uz to, ka bijām cieši apņēmušies braukt ar savu auto, vienas dienas laikā nonācām pie lēmuma īrēt kemperi. Tās pašas dienas vakarā noslēdzām arī līgumu par nomu. Cik gan interesanti lietas iegrozās, un liktenis nospēlē savu lomu.

Beidzot pienāca diena pēc Jāņiem jeb TĀ diena, kad beidzot devāmies ilgi gaidītajā ceļā. Pusotra nedēļa, pieci cilvēki, trīs valstis un pilnīga atpūta no realitātes. Mūsu maršruts sākās Igaunijā (prāmis Tallina-Helsinki) un beidzās Zviedrijā (prāmis Stokholma-Rīga).

Pirmās dienas pavadījām Somijas dienvidos, krustu šķērsu izbraukājot Helsinkus un apskatot Turku. Teiksim tā – esam miksēts ceļotāju variants. Nesmādējam visādas "tūristu" vietas (muzeji, pieminekļi utt.), bet laikam viena no mīļākajām lietām tomēr ir apmaldīšanās svešā vietā, došanās tur, kur acis rāda un ļaušanās ceļam.

Šķiet, ka jau pirmajā reizē, kad uzkāpām uz līdzi paņemtajiem riteņiem (tie gan bija tikai trīs), pēc nedaudz vairāk nekā stundas sajūsmas pilna paziņoju, ka riteņu paņemšana, iespējams, bijusi vislabākā izvēle, ko esam izdarījuši. Tā nebeidzu domāt arī visu atlikušo ceļojuma laiku.

Tā kā ceļojuma laiks sakrita ar manu dzimšanas dienu, 28. jūniju pavadījām, pilnībā atpūšoties un atslēdzoties no "ātri jātiek uz priekšu, lai visu paspētu apskatīt". Pamostoties mīļais man austiņā jau klusi dudināja "Happy Birthday" dziesmiņu, sejā spīdēja saulīte un dzimšanas diena ārzemēs varēja sākties! Līdz lielajai atpūtai gan nācās vēl nedaudz pabraukt (ceļa posms Parkano – Vāsa), bet pēc visai īsa mirkļa bijām jau klāt. Plānā bija izklaidēties ūdens atrakciju parkā "Tropiclandia".

Samaksājām noteikto summu (23 eiro par cilvēku) un devāmies iekšā. Izbaudījām visas parkā esošās iespējas – baseini, džakuzi, trubas, slidkalniņi un pirtis. Jāsaka gan, ka mūsu pašu Līvu akvaparks palicis atmiņā kā krietni daudzveidīgāks, bet tas netraucēja atpūsties un izbaudīt (par laimi) saulaino dienu gan iekštelpās, gan ārpusē.

Pēc kārtīgām izklaidēm un pirmā kārtīgā dušas apmeklējuma beidzot devāmies arī tālāk. Tā kā nebija kur steigties, vienkārši braucām uz priekšu un ceļa malā meklējām kādu patīkamu kempingu, kurā izbaudīt vakaru un pārlaist nakti. Nonācām kādā skaistā vietā, ko sauc par "Tapion Tupa". Samaksājām 30 eiro (tajos iekļauta gan vieta kemperim, gan elektrība, gan tualete, gan duša, gan virtuvīte, gan arī viss pārējais, ko tā arī nepaspējām izmantot – pirtis, ūdens parks un citas lietas) un novietojāmies uz palikšanu.

Vakarā kārtīgi nosvinējām svētkus - uzēdām kūku, iedzērām vīnu un baudījām dzīvi. Tā kā šajā rajonā esot vēl daudz ko apskatīt, nolēmām arī izbraukt loku ar velosipēdiem. Sacīts – darīts! Iemetām somā sieru, ielējām pudelītē vīnu un devāmies ceļā. Nonācām skaistā pludmalē, kur apkārt vien vasarnīcas, smilšu kalni un priekšā viens varen skaists saulriets. Šī bija pirmā reize, kad izbaudīju tādu dabas brīnumu kā smilšu "mols" – pēc skata tas radies pilnīgi dabīgi. Visai sirreāla sajūta stāvēt jūras vidū, bet zināt, ka esi tur nonācis ar sausām kājām pa smiltīm, kur vietām ik pa laikam pārskalojas pāri ūdens. Izbaudījām neticami skaistu saulrietu un, apmetot vēl dažus līkumus, devāmies uz mūsu ceļojošo mājiņu.

Pulksten pusdivos naktī mazgājām zobus un šķita, ka ārā ir dienas vidus – lai arī bijām tikai Somijas vidienē, ārā jau bija gaišs. Te arī aizsākās mūsu ceļojuma tradīcija – mēs divi neaizejam gulēt ātrāk par vismaz vieniem naktī.

Piekopām vēl vienu tradīciju – katru rītu modāmies ar mūziku. Arī šī diena nebija izņēmums, un visi tika modināti ar dziesmām. Steidzīgi bija jādodas tālāk, jo dažiem bija bailes, ka citādāk visu nepaspēsim laikā. Pa ceļam gan apmeklējām "Tietomaa" zinātnes centru un kārtīgi izskatījām visas centra plašās telpas, kas noteikti ir interesantas pilnīgi visiem ģimenes locekļiem. Tā kā mēs, ceļotāji, bijām vecumā no 7 līdz 49 gadiem, šeit tika pavadītas vairākas stundas, un beigu beigās iznācām visai pārguruši gan no lielās staigāšanas, gan no centrā veiktajām interaktīvajām aktivitātēm, gan arī no jaunās informācijas plūsmas.

Atkal kāpām kemperī, devāmies tālāk un – šeku reku, nemanot jau bijām iebraukuši arī Zviedrijā! Ceļa malā mums atkal uzsmaidīja veiksme – piestājam kempingā ar ārkārtīgi skaistu skatu. To gan vairāk varētu saukt par tādu treileristu dzīvesvietu, jo visi tur bija krietni nobāzējušies uz palikšanu. Neskatoties uz to, nedaudz izjaucām viņu dzīves ritmu un par 10 eiro uz nakti nobāzējāmies turpat.

Kā vēlāk izrādījās, šis kempings saucās "Kamlunge Camping", un šeit ir links uz video, kas, iespējams, vietu parāda skaistāk nekā manis piedāvātās bildes.

Šis kempings atrodas tieši Kaliksas (Kalix) upes krāčainajā posmā.

Klāt bija jau sestā ceļojuma diena, un mērķis bija nokļūt līdz pašai Norvēģijai, konkrēti Narvikai. Cēlāmies un nemaz nenojautām, cik daudz lietas var noiet greizi vienas dienas laikā. Kopumā visu dienu vienkārši braucām, bet tad maldījāmies kādus 150 kilometrus šurpu turpu, lai atrastu Madusa (Muddus) nacionālo parku, kurā tā arī netikām, tad kemperis sāka "bļaut" par problēmām ar motoru, tad pēkšņi kaut kas nebija riktīgi ar degvielas piedevu AdBlue, tad nākamais tuvākais benzīntanks bija vēl pēc 100 kilometriem (un, protams, pa ceļam vēl remonti), un, arī nokļūstot pašā Narvikā, mums neveicās īsti rožaini, bet galu galā viss tomēr atrisinājās.

Nokļūstot Norvēģijā sākās īstās ceļojuma fotosesijas – stājāmies pēc katriem pieciem kilometriem, lai nobildētu kādu ūdenskritumu, kalnu, sniegu vai ezeru. Pirmajā sniegā, protams, vajadzēja arī izpikoties un kārtīgi nosalt.

Pašu Narviku izpētījām tikai vakarā. Vēlējāmies doties uz tūrisma kartē redzamo Narvikas geizeru. Kad nonācām kalna augšā, priecājāmies ne par geizeru, bet gan par to, ka, pirmkārt, vairs nav jāstumj ritenis kalnā un lejā varēs braukt, otrkārt, saule spīd sejā vēl vienos naktī (kā nekā esam virs polārā loka!) un, treškārt, ir redzams skaists skats uz pilsētu.

Geizeru tā arī neatradām. Neliela piebilde pēc ceļojuma – "Google" rāda, ka šis geizers ir mākslīgi radīts un viss ūdens ar spiedienu tiek palaists katru vakaru pulksten 21. Tā nu mūsu piedzīvojumu pilnā un, kā paši to iesaucām – "melnā diena" – beidzās, kārtējo reizi aizejot gulēt tikai ap diviem naktī.

Ceļojuma laikā pavadījām vairākas dienas, ciemojoties arī pie citiem cilvēkiem. Tā dažas dienas pavadījām Trondheimā pie draugu draugiem, kurus bijām iepazinuši maijā (kārtējā veiksmīgā sagadīšanās!). Izbaudījām citādu pieredzi – nekas nebija jāplāno un jādomā. Nevajadzēja orientēties un satraukties par citām lietām, varējām vienkārši baudīt to, ka mūs izvadā pa apkārtni, visu parāda, pastāsta, sastāda kompāniju, un, pats labākais – ļauj pagulēt atsevišķās istabās, pagatavot maltīti īstā virtuvē, ieiet kārtīgā dušā un atpūsties vienam no otra. Dažādu iemeslu dēļ šīs bija vienas no labākajām dienām visa ceļojuma laikā (vēl labāka man bija tikai dzimšanas diena un vakars Oslo,) par kurām mēs visi pieci esam ārkārtīgi pateicīgi – par viesmīlību, par dāsnumu, par kompāniju, par padomiem turpmākajam ceļam un par visu citu.

Jau nākamajā dienā bijām sasnieguši vienu no populārākajiem Norvēģijas tūrisma objektiem – "Trollstigen" jeb Troļļu ceļu. Šo ceļu mēs izbraucām veselas divas reizes, jo mūsu maršruts gāja nedaudz citādi, bet šo vietu nedrīkstēja neapmeklēt. Braucām no lejas uz augšu un tad no augšas uz leju. Turpat augšā pie skatu torņa nodevāmies kalnu vilinājumam un pa takām rāpāmies arvien augstāk. Pašu kalna virsotni gan nesasniedzām, bet savas divas stundas gan neplānoti pavadījām kalnos.

Kā nākamais lielais galamērķis bija ciems "Brøttum", kurā tad arī dzīvoja šī ceļojuma vaininieki – mūsu radi. Šo ciemu sasniedzām jau nākamajā dienā. Pa ceļam paspējām apbrīnot trīs koka baznīcas (Norvēģijā kopumā ir 30 tā saucamās "stavkirke") un neplānoti iemaldījāmies brīvdabas muzejā "Maihaugen".

Turpmākās trīs dienas pavadījām ciemojoties, pļāpājot, apskatot tuvākās vietas un iepazīstot mūsu radu darbavietas. Šķiet, ka viena no unikālākajām pieredzēm bija cūku fermas apskate no A līdz Z. Šāda iespēja cilvēkiem no ārpuses tiek tikai retajam, līdz ar to mums bija vēl lielāks prieks, ka īpašnieki ļāva mums ielūkoties viņu fermas ikdienā.

Šī bija kārtējā patīkamā pieredze, kad mūs visur izvadāja, visu pastāstīja un varējām ieiet ne kopīgajā dušā un pagatavot visiem maltīti īstā virtuvē, kur var apgriezties un trauki nav jāmazgā mazā, neērtā izlietnē.

Nemanot mūsu ceļojums bija gandrīz beidzies – pamodāmies jau 15. ceļojuma dienā, un nācās doties tālāk nu jau uz māju pusi. Pavadījām pēdējās rīta stundas turpat pagalmā, baudot saulīti, runājoties un visbeidzot arī atvadoties.

Pēc visai neilga laika nonācām Oslo. Atlikusī diena tika pavadīta, izpētot pilsētu krustu šķērsu – apskatījām skulptūru parku (Vigeland), karalisko pili, cietoksni, pilsētas centru, industriālo rajonu utt.

Vakarā, pirms došanās uz kemperi, vēlējāmies pirmo reizi ceļojuma laikā iemalkot barā alu. Izvēlīgi un kritiski skatījāmies uz visiem bāriem, kam gājām garām, labi apzinoties, ka cenas Norvēģijas bāros, salīdzinājumā ar Latviju, būs astronomiski lielas. Kārtējās veiksmīgās sakritības pēc nonācām "Dr. Jekyll's Pub". Vārds pa vārdam un pēkšņi sapratām, ka bārmenis, no kura cenšamies izdibināt, kurš ir labākais un pēc iespējas lētākais aliņš, ir latvietis! Aiz lieliem priekiem un pārsteiguma nosēdējām tur vēl kādu laiku trijatā pļāpājot, kamēr bijām izdzēruši katrs pa vienam aliņam.

Pienāca pēdējā pilnā ceļojuma diena ārzemēs. No rīta, apspriežot visas iespējas, nolēmām mest ceļā mazu līkumu un doties uz Gēteborgu. Ceļš ir visai tāls, tāpēc piecos pēcpusdienā nonācām atrakciju parkā "Liseberg". Teikšu tā – šī nu bija kārtīga izklaide! Izbaudījām visas trakākās atrakcijas, sākot ar amerikāņu kalniņiem un beidzot ar brīvo kritienu. Esmu bijusi Disnejlendā Francijā, bet varu teikt, ka šis pilnīgi noteikti ir krietni labāks atrakciju parks!

Kārtīgi izklaidējušies, izbļāvušies un adrenalīna pilni devāmies uz Stokholmas pusi, lai jau nākamajā dienā kāptu uz prāmja un beigtu savu divas ar pusi nedēļas garo ceļojumu.

Pēc šī ceļojuma var teikt – arī tētis "saslima" ar ceļošanu. Cik zinu, viņš jau interesējies par kempera izmaksām un kaut kur sevī perina domu par jauna transportlīdzekļa iegādi, lai mestos arvien jaunos piedzīvojumos un piedzīvotu visu, ko sniedz plašā pasaule.