Nedēļas nogalē, kad Rīgā notika Rīgas svētki, devāmies uz Lietuvas pusi, cerot, ka pavadīsim brīvdienas mierā un klusumā, nez kāpēc domājām, ka Kuršu kāpā taču būsim vien pāris cilvēki. Teikšu uzreiz – mēs alojāmies, turklāt pamatīgi, jo ļoti daudziem bija tieši tāds pats plāns, turklāt tieši latviešiem - katra otrā mašīna bija ar Latvijas numurzīmi. Vēl vairāk latviešu varot sastapt tikai pie Rummu zemūdens cietuma.
Sākām ceļu no Rīgas pulksten septiņos no rīta, bruņojušies ar ūdeni un maizītēm, ceļš bija brīvs, tāpēc ātri vien nokļuvām Lietuvā un benzīntankā malkojām pirmo kafijas krūzi.
Otrā apstāšanās bija pie Bijote ezera, kur ir gan tualete, gan soliņi brokastu piknikam. Diemžēl informācija uz stenda rakstīta tikai lietuviski un par blakus esošo ezeru neko daudz uzzināt nevarējām. Tur izvietotas arī vairākas skulptūras, brauciena laikā pārliecinājāmies, ka kaimiņiem skulptūras dikti patīk - tās redzamas ik uz stūra, ir pat īpaši veidoti skulptūru parki.Diezgan ātri sasniedzām Klaipēdu un, nekur nepiestājot, devāmies uz prāmja pusi. Ērti ar karti samaksājām 11 eiro (un par katru cilvēku vēl 80 centus), piecu minūšu laikā tikām uz kuģīša un vēl pēc pāris minūtēm jau piestājām pie Kuršu kāpas. Kuģīši kursē ļoti bieži, auto rindas kustas raiti un bez aizķeršanās, tāpēc kāpt ārā no mašīnas brauciena laikā pat nav vērts, jo tūlīt jau būsiet galā.
Tiekot uz pussalas, griezāmies pa labi uz delfinārija pusi. Līdz kartē norādītajai stāvvietai netikām, jo policists māja ar rokām, ka brīvu vietu tur vairs nav, nācās atstāt mašīnu ceļmalā un doties tālāk kājām. Uz katra soļa – lietuvieši un latvieši, vien pāris igauņi, poļi un vācieši. Ceļš nav tāls, līdz delfinārijam jāiet apmēram 10 minūtes, protams, uz turieni var aizbraukt ar šādu košu vilcieniņu vai zirgu pajūgā, kas noteikti patiks bērniem.Tantiņas tirgo nokraukšķināmas "vafeļkas" un košus gliemežvākus, kas noteikti nenāk no Baltijas jūras. Ejot uz delfinārija pusi, paveras skats uz Klaipēdas ostu, apskatāmi zvejnieku kuģi, uz lielākā kuģa klāja var arī uzkāpt.
Delfināriju apmeklēju, kad vēl mācījos sākumskolā, tāpēc šoreiz tur neiegriezāmies. Ja vēlies noskatīties delfīnu un jūras lauvu priekšnesumus, jāšķiras no desmit eiro, bet bērniem, studentiem un senioriem no pieciem eiro. Delfinārijā vērts iegriezties Jūras muzejā, tā apmeklējums pieaugušajiem maksā četrus eiro, bērniem, studentiem un senioriem – uz pusi lētāk. Biļetes var iegādāties jau iepriekš šajā lapā.Pie delfinārija sastapām milzīgu cilvēku pūli, pagājām tam garām un pa mazu taciņu aizgājām līdz pašam pussalas galam, kur ir neliels mols, kas iestiepjas jūrā.
Sāka līņāt, tāpēc devāmies uz Nidas pusi. Pa ceļam piestājām vietā, kas ir kormorānu un pelēko gārņu ligzdošanas vieta netālu no Juodrkantes. Nereti šo kolonijas vietu sauc par mirušo mežu – uzkāpjot uz nelielās skatu platformas, var redzēt simtiem ligzdu nokaltušos kokos. Tiem nav lapu, jo putnu izkārnījumi ir tik spēcīgi, ka koki nespēj izdzīt lapas.
Lai nokļūtu Nidā, bija jāsamaksā 20 eiro par vieglo mašīnu, jo pilsētiņa atrodas aizsargājamā dabas parkā. Arī te ērti var norēķināties ar karti.Nida ir cilvēku pilna – uz katra stūra pa suvenīru bodei, velosipēdu nomai un kafejnīcai. Mājiņas ir košas un glītas, ir skaidrs, ka Nida ir kūrortpilsēta, kur neviens nesteidzas, bet laiski bauda dzīvi. Cilvēku burzma ir liela, tāpēc dodamies apskatīt Nidas bāku Urbo kalnā. Pēc tam uzēdām cepelīnus un nolēmām, ka jāpastaigā pa pašu kāpu.Šķiet, ka visērtāk te ir iznomāt velosipēdu, jo auto stāvvietu pilsētiņas centrā ir maz, bet veloceliņi ir visur. Netālu no bākas atrodas 13,6 metrus augsts saules pulkstenis, kas rotāts ar dažādām baltu zīmēm, atpazinām arī mūsu pašu zalkša zīmi. Pulkstenis parāda arī saulgriežus, diemžēl diena bija apmākusies un nevarējām vērot pulksteni darbībā. Apkārt ir gan koka laipas, gan takas, pa kurām izstaigāt kāpu.
Vietām paveras fantastisks skats – vienā pusē ir Baltijas jūra, otrā rāmā Kuršu joma, bet priekšā var manīt novērošanas torņus – tur jau ir Kaļiņingrada.Lūk, kaut kur tur, meža vidū, jau ir robeža, kas šķir Lietuvu no Krievijas.
Nakšņojām nevis Nidā, bet ievērojami lētākajā Juodkrantē. Šis ciemats bija daudz klusāks nekā tūristu pilnā Nida. Gar pašu krastu uzbūvēta skaista promenāde, tur arī izvietotas neparastas skulptūras. Mājiņas Juodrantē tā vien uzprasās uz bildēšanu – tās ir košas, ar lieliem logiem, pagalmos koši zied puķes.Gar promenādi ved arī veloceliņš. Ūdenī ir daudz pīļu un pāris gulbju, kurus ģimenes ar bērniem baroja ar maizi.Vērts ielūkoties arī Juodrantes baznīcā, pie tās ir smalki grebts koka krusts.
Nevar iztikt bez Raganu kalna apmeklējuma. Tas ir līdzīgs Tērvetes dabas takām, te pārsteidz koka pūķi, raganas, velni un kaķi. Jāatzīst, ka atrasties tur puskrēslā nebija īpaši patīkami, šķita, ka kāds mūs vēro.Svētdienas rītā devāmies atpakaļ uz Klaipēdu, pa ceļam uz prāmi jau Juodkrantē redzējām ekrānu, kur parādīti kuģīša atiešanas laiki. Par atpakaļceļu nebija jāmaksā, nobrīnījāmies, bet neuzdevām liekus jautājumus. Ideja pavadīt Klaipēdā tieši svētdienu bija pareiza, jo tāpat kā Rīgā, autostāvvietas lielākoties ir bez maksas, un varējām mašīnu atstāt pašā vecpilsētā.
Ja bildes jūs nav pārliecinājušas, ka kāda nedēļas nogale jāpavada Kuršu kāpā, šeit vari apskatīt to no putna lidojuma.Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi
šeit
