Harmonijā starp cilvēku un dabu: Kristīnes Makas sajūtu dārzs Brocēnos

Apciemojot Kristīnes Makas daiļdārzu, var droši teikt, ka šāda pieeja dārza izveidē nav tā tradicionālākā, bet tieši tas piešķir tam pievienoto vērtību un oriģinalitāti. Saimniece arī atklāj, ka nesen viesojusies kāda ainavu arhitektūras pasniedzēja, kura, novērtējot Kristīnes veikumu, atzinusi, ka šī ir vieta, kur studentus vest atrādīt demonstrējumu ''Secret garden'' apgūšanai. Tieši tā Kristīne ir uzzinājusi sava dārza stila nosaukumu. Lai arī dārza saimniece pati nav apzināti veidojusi dārzu kā šī stila ikonu, panākts tieši tas, kas raksturīgs šāda tipa dārziem – harmoniska vide ar nesamākslotiem paņēmieniem. Saņemtajam komplimentam nevaru nepiekrist arī es – apstaigājot dārzu, tā vien šķiet, ka esmu nonākusi kādā angļu dārzā. Pasakaina noskaņa!

Ceļš līdz sapņu piepildījumam ir sācies vien pirms četriem gadiem. Savulaik dārzs izskatījies pavisam citādāk. Lielas pārmaiņas piedzīvojis dārza sākums pie pašas mājas un iebrauktuves. Kristīne atklāj, ka tur bija mūžzaļo augu dobi robežojošs akmens mūris pusmetru augstumā, taču tā kā tas vairāk izskatījās kā atsevišķs elements, kurš ''lec ārā", nevis papildina ainavas kompozīciju, tika pieņemts lēmums to transformēt. Tādējādi vecie mūžzaļie augi un jaunizveidotās dobes izveidoja saskaņu savā starpā. Un akmeņi izvietojās pa dārzu, papildinot dobju apmales, stūrus, kā arī izveidojot krāvumus puķupodiem. ''Galvenais nosacījums bija saglabāt augus un kokus, kas jau bija dārzā un papildināt tos, savienojot ar dažādiem augiem – hostām, rasaskrēsliņiem, heihērām, segliņiem un citiem augiem, kas ar savām lapu formām un krāsām izpludina kopējo dobi krāsu mākonī,'' stāsta Kristīne.

Ar stādu izvēli Kristīnei ir īpašas attiecības. Visbiežāk Kristīne izvēlas augus apzināti, taču nereti kāds augs iepatīkas un tam tiek mājās atrasta vieta. Tā pēdējās dārzā ienāca oranžās cīnijas. It kā jau viss bijis sastādīts, taču tās bija tik skaistas, ka nevarēja nepaņemt. Kā jau daudzām sievietēm – vienas nepaies garām smukai kleitai, cita – labām smaržām, bet Kristīne – stādiem, kas patīk. Esot pat bijis tā, ka kādā stādaudzētavā Kristīne noskatījusi kādu egli, taču nav bijusi skaidrība, kur to stādīt, tad nu tā arī palika neiegādāta. Egle ilgu laiku nelikusi mieru un pēc krietna laika, kad atbrīvojusies vieta dobē, devusies atkal uz to pašu stādaudzētavu, kur pacietīgi Kristīnes gādīgās rokas joprojām gaidījusi tieši tā pati egle. Tā nu satikušās kā labas draudzenes.

Kristīne gan atzīst, ka pašai patīkot dažādība. ''Līdzīgi kā dzīvē, kur rītu nomaina diena un tad vakars, arī dārza dzīve ar to ir interesanta, ka tas katru dienu izskatās citādāk. Kaut kur ir uzziedējušas puķes un tas kopainā dod citu akcentu un nokrāsu. Tāpat mainās puķu mākoņu reljefi – piemēram, uzzied Preževaļska mēlene un tās dzeltenās vālītes izslejas dobēs pāri pa metru, pēc laika uzzied lilijas, tad izstiepjas lauvmutītes. Kad tās nozied, tiek nogrieztas, un tā vietā jau ir nelieli, zaļi lapu ceri, uz kuru fona var sākt uzstāties citas puķes.''

Vienveidība noteikti nav iecienīta šī dārza apzaļumošanā. Lai arī dārzs jau apzaļumots gana krāšņs, joprojām ir dažādas idejas, ko īstenot tuvākā un tālākā nākotnē. Ir svarīgi novērtēt un priecāties par to, kas ir, jo tas dod gandarījumu un sava veida benzīnu turpināt dārzam veidoties. Nesteigšanās – viens no nosacījumiem, veidojot noslēpumu dārzu. Jo tādā veidā dārzs pats parāda, kur un kas ir jāpapildina vai jāpārveido. Gadās arī tā, ka Kristīne iestāda augus, taču pēc kāda laika rodas apskaidrība, ka tam tomēr vieta ir citā dobē. ''Veidojot noslēpumu dārzu, noteikti nevajag baidīties augus stādīt tuvāk un pēc laika pārnest citur. Ir augi, kuriem ir svarīgi palikt savā vietā uz mūžu – skujeņi, koki, krūmi, taču visu pārējo noteikti var mainīt," pieredzē dalās Kristīne.

Lielu lomu Kristīne pievērš krāsām puķudobēs – dažkārt tieši krāsai ir izšķirošā loma tīkamam kopskatam. Vēl Kristīne iesaka spēlēties ar augu izmēriem – izmanto gan augstākus, gan vidēja auguma, gan pavisam zemus augus. Aizpildot ainavu dažādos līmeņos, panāksi harmonisku kopainu. Tāpat var nebaidīties dobē starp puķēm dot vietu ēdamiem augiem – krokainiem kāpostiem, puraviem, pētersīļiem, mangoldiem, timiānam, piparmētrām vai ziemas lokiem, kā to veiksmīgi īstenojusi arī pati Kristīne.

Taujājot par dārza aprūpēšanu ikdienā, Kristīne stāsta, ka tiešām ļoti svarīgi esot aprunāties ar augiem. Ne reizi vien tas attaisnojies pašas pieredzē. Tā bijis ar vairākiem augiem, kas nīkuļojuši un nespējuši saņemties savas dailes atrādīšanā, mudinājuši Kristīnei noteikt – ''vai nu jūs saņematies vai arī mums jāatvadās vienam no otra!'' Un patiesi – pēc neilga laika augs saņēmis spēkus un pierādījis sevi kā palicēju Kristīnes dārzā.

Vēl viens Kristīnes ieteikums – ''katru reizi, ejot garām dobēm, norauj kādu noziedējušu puķi, izrauj kādu parādījušos nezāli. Tādējādi būs sajūta, ka dobes neesi ravējusi, bet tās pašas par sevi vienkārši aug. Dažkārt ejot ikdienas pastaigā pa dārzu, var paņemt šķēres un pa ceļam šo to piegriezt vai izgriezt. Dārzs prasīs maz piepūles un paliks vairāk laika par savu dārzu priecāties, ja nedarīsi visu dārza apkopšanu vienā reizē. Atļaut dārzam pašam dzīvot – kā krāsojot ar akvareļiem, kad tu uzpilini krāsu un ļauj tai saplūst ar citām krāsām.'' Kristīne stāsta, ka dārzs pats sevi veido un viņa tikai tam palīdz. Kristīnei patīk, ka dārzs ir dzīvs – daudzajos krūmos dzīvo putni, kuri priecē ar savām dziesmām, lido taureņi un san bites. Šogad ābelē pat iemājojis baložu pāris.

Īpaša vieta Kristīnes daiļdārzā ir rozēm, kas aug kā no pārpilnības raga pie pašas mājas. Rožu dobē novērojamas visdažādāko krāsu, ziedu formu un šķirņu karalienes, kas arī no viesiem visbiežāk saņem komplimentus. Kristīnei ir jauka tradīcija – draudzenēm, kas ciemojas, iedot līdzi saujiņu rožu ziedlapiņu. Arī es pie tādas tiku, un nu tās, kaltējoties stikla šķīvītī, atgādina sirsnīgo uzņemšanu Kristīnes mājās un iedvesmojošo dārza pastaigu.

Sarunā Kristīne atzina, ka katram pašam ir jāpaļaujas uz savām iekšējām sajūtām un ja ir priekšnojauta, ka dārzam jābūt tādam, jādara viss, lai tas tāds arī būtu. Neviens ainavu arhitekts, daiļdārznieks nespēs tik trāpīgi īstenot tavu vīziju. ''Uzklausi padomus, jo dažkārt citi palīdz pārkāpt pāri kādām savām iekšējām barjerām, kuras traucē ieraudzīt iespējas. Taču viens no nosacījumiem – nemēģini kopēt, atdarināt, bet uzdrošinies radīt nevis pareizi, nepareizi līmenī, bet ieklausoties sevī un dārza telpā,'' ar ieteikumiem dalās dārza saimniece.

Foto no Kristīnes dārza: