Iespaidīgi un pamesti: 7 cietokšņi un pilis, kuru varenība sen pagājusi

Kā raksta Konolijs, tad pamestas vietas cilvēkus fascinē. "Mūs interesē pasaule, kas zudusi, aizmirstie senie laiki."

Lūk, dažas šādas iespaidīgas būves, kas savus ziedu laikus piedzīvojušas jau sen, bet mūsdienās ceļotājiem, kas māk ieklausīties un meklēt, atklāj interesantus stāstus un pagātnes noslēpumus.

Šī iespaidīgā celtne Francijas Alpos būvēta 1889. gadā. Divstāvīgo fortu šeit būvējusi Itālijas karalistes armija, un tas varējis uzņemt līdz 200 karavīrus. Līdz mūsdienām saglabājušās drupas gandrīz trīs kilometrus augstā kalna virsotnē.

Pirmā pasaules kara laikā te notikušas cīņas. Vēlāk, Musolīni Alpu nocietinājumu celtniecības laikā 20. gadsimta 30. gados, cietoksnis tika modernizēts un vēl vairāk nocietināts. Uz to ved viens no augstākajiem izbraucamajiem ceļiem Eiropā, teikts "Dangerousroads.org". Ziemas laikā tas ir pārāk bīstams un netiek izmantots.

Šeit esot arī iespaidīga tuneļu sistēma, kas ļāvusi kareivjiem nonākt fortā, ienaidnieku nepamanītiem. Šis kādreiz bijis praktiski neieņemams cietoksnis, jo, lai arī pretinieki varēja pietuvoties un uzbrukt, artilērija no augšas tos gluži vai noslaucīja no zemes virsas. Tomēr aviācijas attīstība cietoksni tā iemītniekiem padarīja par lamatām, jo tajā esošie paši kļuva par cietokšņa gūstekņiem.

No forta drupām paveras skats uz Mončeniso skaisto ezeru.

Slovākijas austrumu daļā esošās pilsdrupas ir vienas no lielākajām Eiropā. Spišas pils (Spišský hrad) ir ap 12. gadsimtu celta romāņu stila akmens pils, kas kopš 1993. gada ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Šīs pils mūros redzamas vairākas "vēstures kārtas", jo tā bieži pārbūvēta, atbilstoši attiecīgā laika arhitektūras tendencēm – romānikas, gotikas un citos stilos. 16. un 17. gadsimtā pils atkal tika pārbūvēta par tam laikam komfortablu renesanses laika ģimenes rezidenci. Tomēr pēc simts gadiem pils īpašnieki Čakī (Csaky) dzimta pameta pili, uzskatot, ka tā tomēr vairs nav piemērota dzīvošanai, un pārcēlās uz Hodkovcē jaunuzcelto pili.

1780. gadā Spišas pils cieta ugunsgrēkā. Uguns izcelšanās iemesli nav zināmi, bet viena no versijām ir, ka paši īpašnieki to aizdedzinājuši, lai samazinātu nodokļu slogu.

Viss, kas no tās palicis, ir šodien apskatāmās iespaidīgās drupas.

Spišas pils uzcelta uz 200 metrus augstas dolomīta klints, tādēļ tā ir pamanāma jau pa lielu gabalu. Šī ir arī populāra filmu uzņemšanas vieta.

Interesants ir arī stāsts par dženoviešu torni Korsikas salā. To uzbūvēja 16. gadsimtā, kad Korsika bija Dženovas republikas daļa. Tam vajadzēja salu sargāt no pirātiem. To tas arī sekmīgi darīja, bet torni uzspridzināja briti Napoleona kara laikā. Tomēr tā forma un arhitektūra ļoti iespaidoja britus. Tas bija cilindriskas formas tornis ar plakanu jumtu – ideāla militāra būve artilērijas aizsardzībai. Tā nu angļi nošpikoja šo modeli, ko paši bija izpostījuši, un uzbūvēja šādus torņus (Martello Tower) visā Britu impērijā. Tā par vienu no aprakstītajām vietām savā grāmatā "CNN Travel" stāstīja Konolijs.

Mūsdienās dženoviešu tornis ir Korsikas atpazīstamības zīme.

Belogradčikas jeb Kaleto cietoksnis ir viena no skaistākajām un interesantākajām vietām Bulgārijā ar gandrīz divus tūkstošus gadu senu vēsturi un fantastiskiem dabas skatiem, ko veido klinšu pīlāri, kas atgādina mītisku milžu pilinātas smilšu pilis.

Belogradčikas cietoksnis atrodas pusotra kilometra attālumā no pilsētiņas ar tādu pašu nosaukumu, starp Belogradčikas klintīm. Šis cietoksnis bijis nozīmīgs jau senajos romiešu laikos, ap 1. līdz 3. gadsimtu, kad romieši šeit izbūvējuši arī ceļus, veidojot jaunās provinces Balkānu pussalā. Protams, tām bija nepieciešama aizsardzība – tā tapa Belogradčkas cietoksnis.

Cietokšņa misija bija kontrolēt un aizsargāt ceļu no Ratsiārijas pilsētas (tā atradusies netālu no tagadējā Arkaras ciema), teikts oficiālajā Bulgārijas tūrisma portālā "Bulgariatravel". Romieši uzbūvējuši forta augšējo daļu, ko dēvē arī par citadeli. Dažu metru attālumā saglabājušās arī liecības par Latīņu cietoksni, kas kalpojis kā papildu nocietinājums.

Kā zināms, Balkānu vēsture ir visai raiba un kariem pārpilna, kā jau visām zemēm, kas atrodas lielvaru pierobežu zonā. 395. gadā Balkānu zemes atdalījās no Romas impērijas, bet daļēji robežojās ar Bizantiju, tā nu cietoksnis saglabājis savu nozīmību. 7. gadsimtā, nodibinot Bulgāru valsti, forts ietilpis tās teritorijā, bet vēlākie cari to nostiprinājuši un pārbūvējuši.

1396. gadā Osmaņu impērijas karapulks to tomēr iekaroja un pēc tam labās atrašanās vietas un jau iepriekšējo iestrāžu dēļ atzina par labu aizsardzības būvi, tādēļ vēl vairāk to uzlaboja un modernizēja. Vēlāk tur izvietots garnizons valsts rietumu daļas aizsardzībai un iespējamo bulgāru sacelšanos apspiešanai.

Tomēr Balkānos vienmēr mituši ugunīgi ļaudis, kas necieta uzkundzēšanos. 1850. gadā arī šajā cietoksnī notikusi sacelšanās, ko tomēr apspieda. Tās organizatori sagūstīti un aizvesti pa forta slepenajiem tuneļiem, bet pēc tam viņiem nocirstas galvas. Vietā, kur tas noticis, tagad uzstādīts piemineklis viņu varonībai. Pēdējo reizi cietoksnis militāriem mērķiem izmantots 1885. gadā, karā starp Serbiju un Bulgāriju, teikts "Bulgariatravel".

1965. gadā cietoksnis atzīts par valsts arhitektūras un būvniecības pieminekli. Mūsdienās Belogradčikas cietoksnī var apskatīt trīs nodalītus pagalmus, kuru kopējā platība ir visai iespaidīga – 10210 kvadrātmetri. Tāpat visai labi saglabājušies cietokšņa mūri, kuros var apskatīt spraugas lielgabaliem un dažāda veida nocietinājumu būvniecības paraugus.

Šo pili ar skatu uz Īrijas jūru 19. gadsimta sākumā uzcēlusi Bamfordu Hesketu ģimene, bet arī viduslaikos te atradusies pils. To mantojumā saņēma Dandonaldas grāfiene Vinfrīda, velsiešu mākslas un mūzikas patronese. Viņas vīrs Dandonaldas 12. grāfs pusi dzīves pavadījis dzimtenē Skotijā, ļaujot savai kundzei dzīvot viņas īpašumos un izklaidēt viesus lielajā pilī. Tajā bijušas 128 istabas un iespaidīgas marmora kāpnes.

1946. gadā pils tika pārdota un pēc tam vairākkārt mainīja īpašniekus. Bija laiks, kad te rīkoti viduslaiku festivāli, bet nu jau gadiem pils ir pamesta un daļēji izdemolēta. Pirms kāda laika to iegādājies amerikāņu biznesmenis, kas solījis te ieguldīt 10 miljonus mārciņu jeb 10,86 miljonus eiro, lai to pārvērstu luksusa viesnīcā, bet šie plāni nekad nav īstenoti.

Diemžēl 1998. gadā pils tika izdemolēta, tās griesti iegruva un lepnās grīdas sabojāja ugunsgrēks. Pašlaik pils nākotne nav īsti skaidra, teikts "Castlewales".

Interesanti, ka šajā pilī paranormālo parādību pētnieki pie kādreizējām ieejas durvīm konstatējuši augstu paranormālo aktivitāti. Tāpat vietējie zina stāstīt, ka pie tukšā loga nereti redzēt jauna dāma. Leģenda vēsta, ka tas ir jaunas kalpones gars, bet citi domā, ka tas ir pašas grāfienes spoks, kas gaida viesus, teikts "The Line up".

Šī ir viena no iespaidīgākajām pamestajām pilīm pasaulē. Tā bijusi Kutubas šahu dinastijas mājvieta. 16. / 17. gadsimta mijā Golkonda bija viņu galvaspilsēta.

Pils komplekss celts 16. gadsimtā, un reiz tajā bijis gan cietoksnis, gan tempļi, mošejas, karaliskie apartamenti un neticami krāšņi dārzi. Vēlāk, kad Indija kļuva par Britu koloniju, pils īpašniece bija karaliene Viktorija. Pašlaik no pils atlikušas vien drupas, kas ļauj nojaust seno varenību.

Šai mazajai, klinšainajai salai pie Krētas ir sena vēsture. Interesanti, ka tā nemaz vienmēr nav bijusi sala – kādreiz tā bijusi pussala Krētas salai, bet venēcieši novērtējusi, ka šī būtu izcila vieta aizsardzībai, tāpēc norakuši šauro zemes strēli un uz salas izveidojuši milzīgu cietoksni. Te iegūta arī vērtīgā garšviela – sāls, kas padarīja vietējos bagātus. Venēciešu un turku kara laikā 17. gadsimta vidū, šajā scietoksnī patvērumu guvuši kristieši, jo Krētu ieņēma osmaņu karaspēks. Tomēr vēlāk arī šī sala nonāca Osmaņu impērijas valdījumā, un visa fortifikācija un iedzīve tika pārcelta uz Krētu. Pēcāk juku dēļ Turcijā te slēpušās turku ģimenes, kas pameta šo vietu tikai 20. gadsimta sākumā.