Stiklotas verandiņas un greznas sanatorijas: Jūrmalas arhitektūras pērles un vasarnīcu stāstiņi

Jūrmalas attīstība, nenoliedzami, saistīta ar peldu viesiem no Rīgas, tāpēc likumsakarīgi sāksim ekskursiju no dzelzceļa tilta pāri Lielupei, kam lielā mērā jāpateicas par to, ka šajā vietā izveidojusies pilsēta. Pašlaik izmantotais tilts ir jau trešais, jo pirmo dzelzceļa tiltu izbūvēja 1877. gadā, lai tvaika vilciens varētu nokļūt no Torņakalna līdz Tukumam. Bet Pirmais pasaules karš to nesaudzēja. Tāpat savas pēdas atstāja arī 1919. gada brīvības cīņu smagās kaujas, kad vācu algotņu armija tika padzīta no Jūrmalas – tam par godu pavisam netālu novietots Gļeba Panteļejeva veidots piemineklis, kas arī atgādina tiltu. Arī 1944. gadā karš vēlreiz izpostīja tiltu, un bija laiks, kad jūrmalnieki uz Rīgu bija spiesti doties kājām vai zirgu pajūgā, jo vilciens nevarēja te kursēt.

Mūsdienu tilts atrodas nedaudz tālāk nekā viņa senči, tāpēc arī līdz vēsturiskajai Lielupes koka stacijai no perona jāpaiet neliels gabaliņš.

Ja runa ir par arhitektūru, tad jūrmalnieku māju pirmsākumus var labi iepazīt un apskatīt Brīvdabas muzejā Lielupē. Tur redzamas nelielās zvejnieku mājiņas, kas, pieaugot turīgo Rīgas tirgotāju, kā arī Kurzemes un Krievijas muižniecības pārstāvju interesei par atpūtu pie jūras, baudot svaigo priežu gaisu, arvien vairāk tika pielāgotas peldu viesu vajadzībām.

Sākotnēji viesiem izdeva istabiņas mājās, bet paši pārcēlās uz saimniecības ēkām vai klētiņu, tad mājiņām tika piebūvētas arī verandas, kur taču viesiem patīkamāk dzert tēju vai ieturēt maltīti, jo kā jau visiem zināms, klimats pie mums nekad nav bijis pastāvīgs, un aukstais jūras vējš mēdz saldēt pat vēl vēlā pavasarī – šādā reizē tāda veranda lieti noder. Muzejā apskatāmas arī nelielās istabiņas un mazgāšanās telpas, kādas bija paredzētas atpūtniekiem 19. gadsimta pirmajā pusē. Vairāk par šo un citiem Jūrmalas muzejiem lasiet šeit.

Atpūtnieku interese par atpūtu Rīgas jūrmalā arvien pieauga, turīgie rīdzinieki, līdzīgi kā tas ir arī tagad, 19. gadsimtā sāka būvēt greznas vasarnīcas tolaik modernajā neogotikas un vēlāk arī jūgendstilā, un ap 19. un 20. gadsimta miju Jūrmalā tapa ne mazums greznu ēku. Daudzas no tām nepārcieta abus pasaules karus, bet, ejot pa Bulduru un Dzintaru prospektu, var atrast ne vienu vien interesantu arhitektūras pērli no šī laika posma. Izcelsim, piemēra, mecenāta un būvuzņēmēja Kristapa Morberga tirkīzzilo neogotikas stila vasarnīcu ar tornīšiem un skaisto dārzu vai arhitekta Vilhelma Bokslafa namu tai iepretim. Morberga vasarnīca Dzintaru prospektā 52/54 pieder Latvijas Universitātei, kam to kopā ar visu savu īpašumu novēlēja pats uzņēmējs. Šo namu par neogotikas spilgtāko paraugu Jūrmalā sauc rakstnieks, jūrmalnieks un ceļveža "Jūrmala kājāmgājējiem" autors Andris Kolbergs. "To sev projektējis un cēlis Kristaps Morbergs (1844 – 1928), trūcīgs lauku zēns, kas kājām ierodas Rīgā strādāt uz būvēm, bet vēlāk aizsoļo tālāk uz Berlīni, lai izmācītos par arhitektu. Mūža otrajā pusē viņš kļūst par ļoti turīgu cilvēku un viņam pieder īpašumi Rīgas centrā un vasarnīca Jūrmalā, kur pulcējas Edinburgas peldu biedrība. Vasarnīca līdzinās feodāļa pilij, kompleksā līdzās divstāvu pamatēkai ir arī saimniecības ēka un oranžērija, ratnīca un pagrabs. Romantiskajā parkā eksotiski augi, baseins, skulptūras un pat mākslīgas pilsdrupas." Vairāk informācijas par iespējām to apmeklēt atradīsiet šeit.

Savukārt iepretim, Dzintaru prospektā 53, esošais Bokslafa ēku komplekss ir pilnīgi citāds it visā. To veido Jūrmalai tik raksturīgā koka dzīvojamā ēka jūgendstilā ar daļēji stiklotu, daļēji atvērtu verandu, mūsu laika apstākļiem daudz praktiskāko slīpo jumtu, kas ziemā ļauj sniegam vieglāk noslīdēt, sīkrūšu logiem un elegantu proporcionālismu it visā. Ne velti – tās autors bija viens no Rīgas tā laika labākajiem arhitektiem Vilhelms Bokslafs. Viņš bija baltvācietis, kas prata latviešu valodu un labi pārzināja vietējo kultūras mantojumu. Dubultos slejas arī viņa projektētā luterāņu baznīca, kas arī izceļas ar jūgendstila elementiem.

Ja dodas tālāk uz koncertzāles pusi, tad Dzintaru prospektā 39 var uzmest aci arī mājai, kurā reiz dzīvojis Maksims Gorkijs.

Bet turpat jau ir arī pati Dzintaru koncertzāle. Tās stāsts aizsākas jau 19. gadsimta beigās, un līdz pat 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem tā bija pazīstama kā Edinburgas kūrmājas koncertdārzs (1922. gadā Edinburga tika pārdēvēta par Dzintariem). Toreiz vasaras koncertzāles bija Mellužos, Dubultos, Majoros un Bulduros. Tomēr tieši Dzintaru kāpās esošais koncertdārzs līdz mūsdienām attīstījies visveiksmīgāk. Sākotnēji tas izskatījās līdzīgi kā vēl tagad apskatāmā Mellužu estrāde, kurā pašlaik tiek veikti remontdarbi.

Savukārt 1936. gada 25. jūlijā Dzintaru kāpās atklāta pēc arhitekta Viktora Mellenberga un Aleksandra Birzenieka projekta celtā slēgtā koncertzāle. Pirmajā koncertā slēgtajā koncertzālē Radiofona simfonisko orķestri diriģējis Leonīds Vīgners. Nesen šī ēka ir atjaunota, un koncertzāles Mazajā zālē ar vēsturiskajiem, Anša Cīruļa radītajiem nacionālā romantisma stila elementiem tagad atkal notiek koncerti visu gadu. Jāpiebilst, ka šajā ēkā ir izcila akustika. Savukārt 1962. gadā arhitekta Modra Ģelža vadībā tika uzcelta atklātā zāle, kas tolaik kļuva par ievērojamāko un iecienītāko kūrortu koncertzāli Padomju Savienībā. Pēc neatkarības atgūšanas te realizēti daudzi nozīmīgi kultūras projekti un festivāli. Vairāk šeit.

Savukārt iepretim koncertzālei, Turaidas ielas galā, paceļot acis uz kāpām, ieraudzīsiet romantiski balto rotondu. Tā ir lapene klasicisma stilā, kādas Jūrmalas vasarnīcām bijušas raksturīgas. "Ja vasarnīca atrodas priežu meža teritorijā, tad grota, tiltiņš vai lapene ir gandrīz obligāts pielikums," par šo modi kūrortpilsētā raksta Andris Kolbergs.

Kā vēl vienu ļoti veiksmīgu un mūsdienīgu arhitektonisku risinājumu, kas palīdz ieraudzīt Jūrmalu no cita skatu punkta, var minēt Dzintaru mežaparka skatu torni. Tas atrodas pavisam netālu no koncertzāles, un arī to var iekļaut pastaigas maršrutā. Torņa skatu platforma atrodas 33,5 metru augstumā, un tam ir 12 balkoniņi. Tornis pieejams ikvienam bez maksas mežaparka darba laikā.

Vieta, ko nevar nepieminēt gan arhitektonisko risinājumu, gan vēsturiskās nozīmības dēļ, ir Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros, kur tagad atrodas muzejs latviešu literatūras karaļpārim.

Šis muzejs patiesībā ir trīs savienotas, īsti jūrmaliskas mājas ar sīkām rūtiņām verandu logos, tornīti un sajūtu, ka šeit vasarā pa atvērtu logu vienmēr iepūš jūras un priežu smaržas piesātinātas, siltas vēsmas. Rainis te pavadījis pēdējās trīs vasaras. Jā, no šejienes viņš savā slavenajā peldkostīmā gājis arī uz jūru peldēties. Aspazija savukārt gājusi garās pastaigās gar jūru, lai justu savu tik mīļo vēju matos. Arī Pēteris Strubergs savā grāmatā piemin Raini, atceroties, ka radi Majoros viņu dēvējuši par "Aspazijas otro pusi" (bez ironijas jāpiemin, ka muzejā apskatāmo ekspozīciju caurvij tieši ideja par Jāņa un Elzas mīlas stāstu – kā ābola divām pusēm).

"Divstāvu koka vasarnīcu Rainis iegādājās 1926. gada rudenī pirms pasaules lielās ekonomiskās krīzes. Šis īpašums viņam kalpoja par mājvietu vien trīs vasaras sezonas. Visbiežāk dzejnieks esot bijis sastopams pastaigājamies pa pludmali vai Jomas ielu. Savukārt uz dzelzceļa staciju Dzintaros Rainis gājis pa Aleksandra un Lienes ielu garām onkuļa rezidencei. Saklausot ar metāla uzgali aprīkotā spieķa klaudzēšanu pret ietves bruģi, onkuļa sieva Anna, acis no zemeņu dobes nepaceldama, varējusi nekļūdīgi noteikt, ka garāmgājējs ir neviens cits kā par "Aspazijas otru pusi dēvētais Rainis. [..]

Uzturēties Rainis mīlējis vasarnīcas otrajā stāvā slēgtā verandā, ar skatu uz Aleksandra ielu."

Tomēr māksliniekiem rocība nav bijusi liela, un vasarā arī dzejnieki izīrējuši atpūtniekiem galvenās mājas istabas un paši pārcēlušies uz vēl šaurākām telpām sētas mājā, kur tagad veiksmīgi izveidota memoriālā muzeja ekspozīcija.

Ja dosieties pāri Lienes ielai, šķērsosiet dzelzceļa sliedes un pa riteņbraucēju celiņu paiesieties uz Majoru pamatskolas pusi, aiz tās atradīsiet Rīgas ielu, un tieši pirms kuģīšu piestātnes ir ielas 4. nams. To šeit pieminu interesantās mozaīku sētas un fasādes dēļ. Mozaīku veido krāsaina stikla gabaliņi.

"Savukārt pagalma upes pusē samūrētas fantāzijas rosinātas figūras (nāras, pūķi utml.) un konstrukcijas. To autors ir būvinženieris Oļģerts Miķelsons, ko mēdz dēvēt arī par latviešu "Antonio Gaudi"," teikts ceļvedī "Another Travel Guide".

Dodoties gar upi līdz Dubultu stacijai, zemes strēle starp Lielupi un jūru ir tikai 310 metrus plata un kādreiz bija visblīvāk un visgreznāk apbūvēta. Pa ceļam no nedaudz neierasta skatu punkta redzēsiet Aspazijas māju, kur noteikti vērts ieiet paciemoties. Vairāk lasiet šeit.

Dubultu stacijas ēka ir būvēta 1977. gadā un pēc arhitekta Igora Javeina ieceres rada asociācijas ar bangojošu jūru. 2015. gadā stacijā tika veikta pilna rekonstrukcija, kas arī pavēra iespēju šeit ierīkot mākslas galeriju. Stacijas ēka organiski pārvērtusies izstāžu zālē, kur baudīt laikmetīgo mākslu ļoti modernā vidē. Šī ir Eiropā vienīgā laikmetīgās mākslas telpa, kas darbojas joprojām funkcionējošā dzelzceļa stacijas ēkā. Ienāc nopirkt vilciena biļeti un aizmirsti par to, kurp gribēji braukt, jo šeit bez maksas var apskatīt tiešām izcilus mākslas darbus, bet pie durvīm sagaida amizantā Olgas Šilovas skulptūra "Zēns ar zivi".

Pārejot pāri laukumam, kur reiz slējās Jūrmalas galvenais ļeņineklis, jau redzama baznīca. Kā raksta Kolbergs, šis laukums ir visai nelaimīga vieta, kur neviena māja vai iestāde ilgi nav pastāvējusi – nodegusi, nojaukta, kara nolīdzināta vai upes aizskalota.

Aiz laukuma ir Dubultu evaņģēliski luteriskā baznīca, kuras autors ir jau minētais Vilhelms Ludvigs Nikolajs Bokslafs. Tās pamati likti jau 1905. gadā, bet ēka pabeigta 1909. gadā. To cēla par ziedojumiem, un te pārcēlās daļa no Slokas draudzes. Interesants ir tās veidols – viduslaiku stila tornis ar Dienvidvācijas pildrežģu mājiņu motīvu augšgalā un smailu galu, kas piešķir jūgendstilam raksturīgo vieglumu. Baznīcas pulksteni dāvinājis kokrūpnieks un kuģu īpašnieks Jēkabs Puriņš, zvaniem un altārim naudu nav žēlojis Majoru barons Ernests fon Frikss, bet solu izgatavošanu apmaksājis varenais Rīgas aldaris Karls Kristofs fon Strickis, kura villa Rīgā pēdējos gados piedzīvojusi otro jaunību. Abi kari baznīcu (ar vietējo gādību un atbildīgo pierunāšanu) saudzējuši, bet padomju laikos te bijis Jūrmalas muzejs, kas tagad pārcēlies uz Tirgoņu ielu Majoros. Pirmais dievkalpojums pēc neatkarības atgūšanas te noticis ļoti zīmīgā datumā – 1990. gada 18. novembrī. Šajā baznīcā notiek ļoti skaisti un dvēseliski koncerti, kā arī ērģeļmūzikas festivāli.

Dubultos atrodama vēl viena interesanta baznīca. Sv. Kņaza Vladimira Dubultu pareizticīgo baznīca (Strēlnieku prospekts 26). No ziliem ķieģeļiem celtā ēka visai spilgti izceļas ainavā, un ikviens, kas braucis pa Strēlnieku prospektu, to noteikti ir ievērojis. Ap 1860. gadu to uzbūvējusi pareizticīgo Pētera-Pāvila brālība. Interesanti, ka sākotnēji Jūrmalā pareizticīgo gandrīz nav bijis un līdz 1909. gadam baznīcā dievkalpojumi notikuši tikai vasarās, kad atbraukuši atpūtnieki. Baznīcā vērts ieiet un apskatīt skaistās ikonas, īpaši Nikolaja brīnumdarītāja ikonu, kas kalpojot kā Dieva auss pareizticīgajiem, teikts "Another Travel Guide". Jāpiebilst, ka Jūrmalā vēl viena ļoti skaista pareizticīgo baznīca atrodama romantiskajā Ķemeru sanatorijas parkā – Sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca.

Pabraucot garām Mellužu, Asaru, Vaivaru, Slokas un Kūdras stacijām, jāizkāpj Ķemeros. Šajā stacijā atrodams tūrisma informācijas centrs un var iznomāt velosipēdus.

Reiz te regulāri pienācis pat vilciens no Maskavas, bet uz jūru varēts aizbraukt ar tramvaju. Tagad "bānis" gan te ierodas retāk, tāpēc ieteicams izpētīt vilcienu kustības sarakstu, ja plānojat atgriezties mājās ar šo transportlīdzekli.

Stacijas arhitekts bijis Artūrs Mēdlingers, kas projektējis arī jau aprakstīto Jūras paviljonu Majoros.

Netālu atrodas vēl divi spilgti mazo arhitektūras formu piemēri. Mīlestības saliņas lapene, ko apskatot skaidrs, ka reiz te bijusi ļoti romantiska un interesanta būve, bet pagaidām tā nav labā stāvoklī. Starpkaru periodā šajā klasicisma stila rotondā atradies kafijas paviljons. Tuvāk ceļam ir vēl otra lapene, pie kuras ir arī Ķemeru simbols – sēravots "Ķirzaciņa". Paviljons tapis 19. un 20. gadsimta mijā, bet ķirzakas skulptūra pie avota uzstādīta 1949. gadā.

Pa meža celiņu no šejienes var aiziet līdz Ķemeru nacionālā parka mītnei – Meža mājai. Savulaik tajā atradies slavenais restorāns "Jautrais ods", kas reiz bija īsta leģenda. Spilgtā nacionālā romantisma ēka padomju laikos krietni cietusi, jo te atradies bērnu nams, bet tagad atkal atjaunota un bieži gaida viesus dažādu dabas izziņas pasākumu laikā.

Savukārt, ja ir vēlēšanās ieraudzīt pavisam cita tipa arhitektūru, kas arī ir sava laikmeta liecība, ekskursiju var beigt, ar 6. autobusu no Ķemeriem aizbraucot uz sanatoriju "Jantarnij Bereg". "Dintarkrasts" (Zvīņu iela 2) celts 1973. gadā, un milzīgā, stiklotā ēka Jaunķemeru kāpās viesus uzņem arī tagad. Te bez laika mašīnas palīdzības var nokļūt vairākus desmitus gadu senā pagātnē.

Sanatorijā ir jūras kūrorta vēsturei veltīta istaba, ko var apskatīt organizētās ekskursijās, bet vēl spilgtāks būs "Brežņeva dāčas" apmeklējums. To kādreiz dēvēja par "Valsts vasarnīcu nr. 2", un tā izmitināja padomju augstākās amatpersonas, bet tagad tā tiek izmantota saviesīgiem padomju tematikā veidotiem pasākumiem. "Bauhaus" stila mājas oficiālais nosaukums mūsdienās gan ir "Baltijas brīze", un vairāk par tās apskati var uzzināt šeit.

Pie sanatorijas ir autobusa pietura, no kurienes uz Rīgu kursē mikroautobusi un piestāj starppilsētu autobusi.

Materiāls tapis ar Jūrmalas pilsētas domes atbalstu