Ceļojums laikā: Viļānu baznīcas brīnumainais izdzīvošanas stāsts  (1)

Viļānu kā apdzīvotas vietas dibināšanas gads nav precīzi zināms. Pirmo reizi Viļāni vēstures materiālos minēti 1495. gadā nomas līgumā ar nosaukumu "Wielony", ko ar savu parakstu un zīmogu apstiprinājis pats Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs, slēdzot līgumu par lēņa tiesībām par Viļāniem ar feodāli J. de Loe.

Maz saglabājušās drošas ziņas kā izskatījās Viļāni līdz 1725. gadam, nav arī daudz materiālu kā izskatījās pirmā koka baznīca Viļānos sv. Krusta godam, zināms gan, ka tā atradās ciema centrā senās kapsētas teritorijā (netālu no tagadējā pilsētas stadiona).
2016. gada rudenī, kārtojot senos Viļānu klostera arhīva materiālus, izdevies atrast pirmās koka baznīcas Viļānos plānu. Baznīca bija celta krusta formā, tādā veidā atgādinot baznīcas patronālos svētkus. Diemžēl līdz mūsdienām gandrīz nekas nav saglabājies no senās koka baznīcas sakrālā mantojuma vai inventāra.

1752. gadā Viļānus mantojumā ieguva muižkungs Miķelis Riks, kas vienlaicīgi bija Polijas karaļa ieceltais visas Inflantijas vietvaldis. Jau 1753.gadā ar Rika atbalstu sāka celt pašreizējo Viļānu mūra baznīcas un klostera ansambli, līdz ar to Viļāni kļuva par pastāvīgu katoļu draudzi. Līdz mūsdienām ir saglabājies muižkunga Miķeļa Rika 1775. gada 18. novembrī sastādītā un parakstītā Viļānu baznīcas un klostera fundācijas dokumenta noraksts. Viļānu baznīcas un klostera ansamblis bija ievērojams 18. gadsimta baroka stila arhitektūras piemineklis visā Ziemeļeiropā. Baznīcas centrālais joms nedaudz augstāks par sānu jomiem. Galveno fasādi rotā divi slaidi torņi, kuru apjoms kāpņveidīgi sadalīts četrās daļās. To augstums sasniedz 24 metrus, un tos grezno barokālās smailes. Starp torņiem – dekoratīvs frontons ar volūtām.

Viļānu baznīcas klostera un bernardīņu mūku uzturēšanai Miķelis Riks piešķīra daļu no saviem īpašumiem – Juriņu foļvarku (pusmuižu) un skaistu priežu mežu, lielus zemes gabalus apkārt baznīcai un klosterim, vairākas saimniecības ēkas un citas celtnes. Baznīcu un klosteri cēla vienlaicīgi vairāku gadu garumā. Klosteris un baznīca bija savienoti ar pāreju, kura līdz mūsdienām ir pilnībā saglabājusies. Bernardīnu klosteris Viļānos bija vienstāva kvadrātveida celtne ar iekšpagalmu, kurš līdz mūsdienām diemžēl saglabājies tikai daļēji (1944. gadā vācu karaspēks, atkāpjoties no Viļāniem, daļu klostera nopostīja). Turpretī līdz mūsdienām saglabājies senais klostera ieejas portāls, virs kura redzams uzraksts latīņu valodā PAX – tātad "Miers" (senais klostera ieejas portāls pilnībā tika restaurēts laika posmā no 2014. gada novembra līdz 2015. gada aprīlim).

Viļānos bernardiņi no 1779. gada uzturēja arī draudzes skolu, viņiem bija sava bibliotēka ar 336 (citos avotos 463) garīga satura grāmatām latīņu un poļu valodā, divas bijušas arī latviešu valodā.

1777. gadā Mogiļevas arhibīskaps Staņislavs Sestžencevičs – Bohušs (1731 – 1826) konsekrēja Viļānu baznīcu sv. Erceņģeļa Miķeļa godam. Viļānu katoļu baznīcā bija deviņi koka altāri, un tā bija viena no skaistākajām un greznākajām baznīcām Latgalē.

Kreisajā navā mūsdienās atrodas Jēzus sirds altāris, labajā navā – Jēzus Kristus ciešanu altāris. Tā centrā 18. gadsimtā izgatavots koka krucifikss, kuram piedēvētas brīnumdarītāja spējas. Neskatoties uz 1922. gada 13. maija izcēlušos ugunsgrēku, līdz mūsdienām saglabājušās pateicības liecības, kas norāda par daudzām un medicīniski neizskaidrojamām dziedināšanām un brīnumiem. Katra mēneša pirmajā piektdienā un katrā Lielā gavēņa piektdienā draudzes locekļi un svētceļnieki pulcējas pie Brīnumainā krusta altāra, lai Krusta pakājē piedalītos svētajā misē. Arvien jaunas pateicības liecina par, ticīgoprāt, šeit notiekošiem brīnumiem.

1922. gada 13. maijā Viļānu baznīcā izcēlās ugunsgrēks, kā rezultātā sadega gan koka altāri, gan svēto skulptūras, tāpat ļoti lielā mērā cieta baznīcas interjers. Liels bija ticīgo pārsteigums, ka, nākamajā rītā, ierodoties izdegušajā baznīcā, viņi ieraudzīja 169 gadus veco koka krustu ar Jēzus Kristus tēlu uguns liesmu neskartu. No visām tā laika pateicības zīmēm (votām) līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai viena – skaista sudraba sirds (pārējās ugunsgrēka laikā sadega vai izkusa). Tieši no šī brīža paši ticīgie sāka piedēvēt šim krustam titulu "brīnumainais".

Auglīgo klostera darbību pārtrauca notikumi, kuri saistās ar Otro pasaules karu. Vispirms 1941. gadā krievu karaspēks klosteri uz laiku slēdz, tad vācu karaspēks, atriebjoties par to, ka mariāņi klosterī no drošas nāves slēpa ebreju, 1944. gada 27. jūlijā, atkāpjoties no Viļāniem, uzspridzina vairāk nekā pusi no klostera, vienlaicīgi neveiksmīgi centās uzspridzināt arī baznīcu (sadega baznīcas ērģeles, lielā mērā cieta abi baznīcas torņi). 1949. gada 12. februārī komunistiskā vara klosteri atsavināja un tajā izveidoja Viļānu skolas internātu, traktoristu mācības kabinetus, dzīvokļus skolotājiem, pat šautuvi. Sākumā klostera vajadzībām vēl tika atstātas dažas telpas, līdz 1957. gada rudenī klosteri pilnībā slēdza. Līdz klostera darbības atjaunošanai bija jāgaida 32 gadus.

Situācija uzlabojās, kad Latvija atguva savu politisko un arī reliģisko brīvību. 1989. gadā klosteri un tai pieguļošās ēkas atdeva mariāņiem, kuri šeit atgriezās jau 1987. gadā. Tad arī sākās lēna klosterdzīves atjaunošana un īpašumu sakārtošana. Šo gadu laikā daudz paveikts pie Viļānu baznīcas un klostera atjaunošanas.

1999. gadā plaši svinēta 75. gadu jubileja kopš Viļānos ieradās un sāka kalpot Mariāņu kongregācijas tēvi un brāļi. Svinību laikā Mariāņu kongregācijas ģenerālpriekšnieks t. Marks Garovs (Roma) Viļānu klostera dārzā svētīja jauno koka krustu, bet Jelgavas diecēzes bīskaps Antons Justs baznīcas dārzā svētīja Dievmātes skulptūru.

2004. gada 31. oktobrī pie Viļānu baznīcas mariāņi izveidoja Dieva žēlsirdības sveču kapelu. Šajā kapelā jebkurš var novietot sveci ar lūgumu, kura deg trīs, sešas vai vai diennaktis (atkarībā no tās lieluma), un, kamēr svece deg, tikmēr šajā lūgumā lūdzas kāda no 24 Mariāņu palīgu apvienības lūgšanu grupām.

2009. gada pavasarī sākās Viļānu baznīcas remontdarbi, kuru laikā tika restaurēti baznīcas centrālais un sānu altāri, arī t.s. mazie altāri, atgūstos savu sākotnējo izskatu un greznību. Par ziedojumiem sakārtoti baznīcas pagrabi, atjaunota Miķeļa Rika apbedījuma vieta, izgatavota jauna piemiņas plāksne, kā arī apskatei novietota Miķeļa Rika portreta kopija. 2011. gada 29. septembrī baznīcas dārzā tika svētīta Viļānu baznīcas un draudzes aizbildņa sv. Erceņģeļa Miķeļa skulptūra.

2014. gada 18. aprīlī pirmo reizi no baznīcas tika iznests Brīnumainais krusts.
2015. gada 12. aprīlī atklāta atjaunotā klostera kapela ar griestu gleznojumiem.

Svētdienās svētās mises 9.00 un 12.00,
Darbadienās svētās mises 7.30 un 16.00.

Viļānu Sv. Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca
Viļāni, Kultūras laukums 6a
www.mariani.lv

Lai iegūtu plašāku informāciju, rakstiet uz vilanubaznica@inbox.lv. Lai apskatītu baznīcu, jāpiesakās pie baznīcas gida, teikts Viļānu mājaslapā.

Šīs raksts tapis sadarbībā ar "Rietumu Bankas labdarības fondu", kas kopā ar "Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju" jau sesto gadu pēc kārtas rīko projektu konkursu "Latvijas sakrālais mantojums". Šogad šī projekta ietvaros finansiālo atbalstu 25 000 eiro apjomā dažādiem restaurācijas projektiem saņems septiņas dažādu konfesiju baznīcas: Piltenes evaņģēliski luteriskā baznīca, Viļānu Sv. Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca (18. gadsimta senā ceļmalas krusta restaurācijai), Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca, Rūjienas Svētā Bērtuļa evaņģēliski luteriskā draudze, Jersikas Kristus apskaidrošanās pareizticīgo baznīca, Liepājas vecticībnieku draudze un Dignājas evaņģēliski luteriskā baznīca.