'Delfi' izmēģina: 97 kilometri uz SUP jeb visa Salaca vienā dienā  (8)

Tieši šādā piedzīvojumā – eksperimentā vienā dienā izbraukt Salacu visā garumā – saulainā vasaras pēdējā dienā, 31. augustā, piedalījās portāls "Delfi". Turklāt par peldlīdzekli tradicionālo laivu vietā izvēloties SUP (jeb stāvus airēšanas) dēļus.

Salaca ir viena no īsākajām lielajām upēm – no iztekas Burtnieku ezerā līdz jūrai ir aptuveni 96 kilometri. Ūdenstilpnē pieejami dažādi laivošanas maršruti, bet vidēji visas upes izbraukšanai iesaka četras dienas.

Taču šo laiku var ievērojami samazināt, ja piepūšamās laivas vietā izvēlas ātrākus peldlīdzekļus un laiskas zvilnēšanas braucienu aizstāj ar aktīvu airēšanu bez garām pauzēm.

Braucienā divi Anši un Dmitrijs devās ar piepūšamajiem SUP dēļiem, kas satilpst vienā vieglajā automašīnā ar četriem pasažieriem. Izvēlēti ir šaurāki dēļi, kas, lai arī ne tik stabili kā platie, rada mazāku ūdens pretestību, vieglāk slīd un sasniedz lielāku ātrumu, kas garā braucienā nāks tikai par labu.

Starts ir pie Salacas iztekas Vecatē, kur nakti pārlaižam zem miljons zvaigžņu klātajām debesīm, lai agri no rīta jau piepumpētu dēļus, ūdensdrošā somā sapakotu maizītes un ūdeni, un ap pusastoņiem rītā dotos ceļā.

Salacas sākums ir mierīgs un lēns, bet, tā kā spēka vēl ir daudz, var izbaudīt dēļa slīdēšanu pa gludo ūdeni. Pēc pirmajiem padsmit kilometriem ir klāt Mazsalaca ar smilšakmens klinšu atsegumiem, veco dzelzceļa tiltu, Eņģeļu alām un Skaņokalnu.

Drīz arī sasniedzam Dauģēnu klintis ar Latvijā garāko alu, kuras izpēte apvienojumā ar sviestmaižu uzkošanu faktiski ir vienīgā vērā ņemamā apstāšanās mūsu maršrutā, ja neskaita pavisam īsas pauzes. Turpmāk ēdam tāpat uz dēļiem, dreifējot lēnajā straumē.

Jau pirms pusceļa sasniegšanas Staicelē pamazām sāk uzmākties pārdomas par to, kam gan tas ir vajadzīgs un vai mērķis maz ir sasniedzams pirms pusnakts. Diezgan spēcīgais pretvējš situāciju nepadara cerīgāku. Staicelē dēļus pa sauszemi pārnesam gar koku aizsprostoto bijušās papīrfabrikas aizsprostu un turpinām ceļu cauri mežiem.

Tuvāk upes lejtecei biežāk parādās krāces un straume kļūst stiprāka. Ūdens līmenis ir visai zems un uzmanīgi jāizvēlas trajektorija starp akmeņiem un gar niedru saliņām, lai ar dēļa aizmugures spuru neaizķertos aiz kāda zemūdens šķēršļa. Tad var gadīties atdurties kā mietam un krist uz priekšu uz dēļa, vai ūdenī.

Šim iemeslam dēļiem esam uzlikuši elastīga materiāla nomaināmās spuras, kas mazina triecienu un samazina pašas spuras nolaušanas iespējamību. Tomēr seklas krāces tik un tā drošāk izbraukt stabili tupot uz ceļiem, lai iespējamais kritiens nesanāk augsts un traumējošs.

Saulē un airējot kļūst karsts, tāpēc abi Anši ātri nopeldas tāpat blakus dēļiem vēsajā ūdenī. Tas atspirdzina, bet kopumā nogurums jau ir tik liels, ka negribot ik pa brīdim jānodarbojas ar atlikušo kilometru skaitīšanu un laiku rēķināšanu.

Prognozes rāda, ka tempu nedrīkst palēnināt, ja gribam paspēt pirms pusnakts, un būtu pat jāpalielina, ja gribam tikt galā vēl gaismā. Airēšana par spīti no irkļa turēšanas jau smeldzošajiem pirkstiem un sāpošajiem muskuļiem ieiet rutīnā, uzturot samērā intensīvu tempu. Šai ziņā laba atpūta ir krāces, kurās straumes ātrums ir nosacīti liels un atliek tikai piestūrēt.

Kad sasniedzam Sarkanās klintis, top skaidrs, ka līdz saulrietam īsti vairs nepaspēt. Gaismekļi, protams, ir palikuši automašīnā, jo kurš gan septiņos no rīta iedomāsies, ka brauciens ieilgs līdz tumsai.

Toties negaidītu pārsteigumu sagādā Salacgrīvas Tūrisma informācijas centrs. Pie rīta agrumā "Facebook" publicētā paziņojuma, ka tūlīt dodamies ceļā un mēģināsim sasniegt jūru, centra darbinieki paziņojuši, ka pie Salacgrīvas bākas mūs gaida vēstule un pārsteigums. Tas rada nelielu intrigu un papildu motivāciju tikt līdz galam.

Tuvojoties Salacgrīvai, paliek arvien tumšāks un pati upe, domājams, lauksaimniecības izraisītas eitrofikācijas rezultātā aizaugusi ar zemūdens zālēm, kas lokās straumē. Tumsā arī vairs nav īsti saprotams, kur ir skaidrāki ūdeņi un nākas ar airi bakstīties pa ūdens veģetāciju, ar spēku kustinot dēli caur biezo biomasu.

Ik pa brīdim arī jāguļas uz dēļa, lai noņemtu parāvos zemūdens augu kušķus, kas, saķērušies aiz spuras, pamatīgi bremzē kustību. Līdzi gan ir arī īsāka spura, bet šis nešķiet piemērots brīdis, lai gāztu dēli riņķī un to mainītu, kad līdz finālam ir atlicis tik maz.

Pilnīgo bezspēku un traģiskuma sajūtu, ko cenšos glābt, ķeroties pie šokolādes batoniņa, vēl vairāk pastiprina pēkšņi sācies spēcīgais lietus. Tādā padrūmā noskaņojumā ir sasniegti nēģu tači, caur kuriem tumsā vēl jāatrod izeja. Pēc pirmo šķērsošanas atklājas, ka priekšā ir vēl divi.

Bet tad jau upes krastā ir redzamas pilsētas gaismas un priekšā saskatāms Salacas tilts. Lietus arī ir mitējies un izmisumu strauji nomaina prieks – pacilātā noskaņojumā pēdējo gabalu līdz bākai, pie kuras arī ērta laipa izkāpšanai, noairējam cienījamā ātrumā, it kā aiz muguras nemaz nebūtu visa diena un teju 100 kilometri.

Tur jau sagaida atbalsta komanda – Liene ar pārvesto auto. Un pie bākas patiešām ir vēstule pudelē un vietējā ražojuma šprotes no Salacgrīvas tūrisma informācijas centra.

Pulkstenis rāda 10 vakarā un ir noairēti 97 kilometri 14 ar pusi stundās (kustības laiks), liecina mobilās sporta lietotnes dati. Pirms aizmigšanas siltā mašīnā ceļā uz Rīgu galvā pārcilāju secinājumus un rezultātus. Uz katras rokas ir pa dažām jaunām tulznām, sāp pleci, mugura rokas, ir nogurums, no rīta jābūt darbā, bet ir arī prieks un gandarījums, ka tas ir iespējams un ir izdarīts – Salaca ir nosupojama vienā dienā!