Smuku muiža atrodas Kurzemē, netālu no Saldus. To ieskauj gleznaini dīķi un skaists parks, bet senās ēkas te atdzimušas gluži kā Fēnikss no pelniem un drupām. Ne velti pat pats muižas nosaukums saistīts ar smukumu – tās apkaime spēj iedvesmot. Reiz šeit gadu strādājis arī rakstnieks, lauku dzīves pazinējs Jānis Jaunsudrabiņš, un leģenda vēsta, ka tieši šeit viņš sācis rakstīt un gleznot. Šoreiz rubrikā "Ceļojums laikā" Smuku muižas stāsts.
Smuku muiža atrodas Smukās, Remtes pagastā, Brocēnu novadā, 20 kilometrus no Saldus, 90 kilometru attālumā no Rīgas un 122 kilometrus no Liepājas.
Vārds "Schmücke" no vācu valodas būtu tulkojams kā greznumlieta vai rota. Latviski muižas nosaukumu pareizi būtu tulkot kā skaists, daiļš, bet labi iederas arī tautā lietotais – smuks. Atsevišķos vēstures avotos tam gan ir dažādas modifikācijas (Smukas, Smuķu, Smukās, Skaistas). Savukārt krievu valodas versijā tiek izmantots tiešs vāciskā nosaukuma pārlikums krievu alfabētā.
Precīzs Smuku muižas izveidošanas gads nav zināms, bet tā rakstos pirmo reizi minēta 1576. gadā kā Jaunpils muižas pusmuiža, kuru savā īpašumā pēc Dobeles komtūrijas sadalīšanas un 16 gadus ilga konflikta ar tā laika komturu, pirmo Kurzemes hercogu Gothardu Ketleru ieguvis Matiass (Tīss) fon der Reke (von der Recke).
Reku dzimtai, kura ir viena no Latvijas vecākajām un slavenākajām baltvācu ģimenēm ar saknēm dažādos Eiropas galmos, Smuku muiža piederējusi divas reizes, pirmo reizi – 172 gadus (no 1560. līdz 1732. gadam) un pēc tam īsu brīdi 19. gadsimta sākumā. Fon der Reku laikā tika radīta muižas infrastruktūra, uzbūvēti ceļi, iekopti lauki, ganības, kā arī pakāpeniski būvētas mūra ēkas, kūtis, staļļi, kas pakāpeniski nomainīja sākotnējās, agrākos laikos būvētās koka celtnes, pastāstīja Smuku muižas pārstāve Jūlija Aleksandroviča-Kulibaba.
Muižai bijusi arī sava baznīca, kas būvēta pat trīs reizes, bet katru reizi tajā iespēris zibens un tā nodegusi. Tā kā tā ir bijusi katoļu baznīca, tad luterāņu ticībā esošie muižkungi to vēlāk vairs neatjaunoja.
Lai gan finansiālu problēmu dēļ Reku dzimtas pārstāvju īpašumi tika ieķīlāti ik pa laikam, kreditora īpašumā lielākā daļa no tiem nonākusi tikai Ditriha fon der Rekes laikā, kad vislielāko postu un finansiālos zaudējumus radīja Lielais Ziemeļu karš un mēris. Vēlākajos gados gan īpašumi tikuši izpirkti un nodoti viņa dēla Georga fon der Rekes rokās, kurš bija pēdējais Smuku muižkungs no šīs dzimtas.
1732. gadā Smukas tika pārdotas par 20 tūkstošiem florīnu un 100 reihām pulkvedim un muižkungam no Lietuvas – Johanam Ernstam fon Tīzenhauzenam. Viņš gan te ilgi nevaldījis. Savukārt nākamais muižas barons Grothuss izdeva muižas likumu. Tas sastāvēja no 15 pantiem, no kuriem 11 bija par meža apsaimniekošanu un aizsardzību, bet pārējie panti noteica tieslietas.
Laikā no 1895. līdz 1896. gadam (citos datos 1898.-1899.) muižā par rakstvedi, klētnieku un lopu uzraugu strādā latviešu literatūras klasiķis un mākslinieks Jānis Jaunsudrabiņš, kurš šeit ieradies tradicionālajā pārcelšanās un darba devēju maiņas laikā – Jurģos – no Laukmuižas. Te viņš sastapis un iemācījies daudz jauna, un zinātāji stāsta, ka Jānis Jaunsudrabiņš tieši šeit sācis gleznot un dzejot. Dzejot viņu pamudinājis Fricis Hunhens, kas tajā laikā dzīvoja Smukās. Nostrādājis mazāk nekā gadu, Jaunsudrabiņš padevās mūzai un devās uz Blūma gleznošanas skolu Rīgā. Tomēr Smuku muižas notikumi esot pamatā vairākiem viņa turpmākajiem darbiem: "Nāve un dzīvība", "Mežkungs Laucis", "Ziemas baltumā" u.c., bet netālo Vītiņu kapu stūris ir attēlots Rasmas un Spodra mīlestības stāstā "Vēja ziedi". Leģenda vēsta, ka pirms emigrācijas, 1943. gadā, Jaunsudrabiņš kājām atnācis līdz Smukām, lai vēlreiz izstaigātu sev tuvas vietas. Jāpiebilst, ka blakus esošajā parkā mūsdienās aug un augļus nes ābele, ko iestādījis pats rakstnieks.
Latvijas laikā, agrārās reformas rezultātā muiža sadalīta vairāk nekā 20 daļās – nodalīti gan plašie dīķi, gan parks un dažādas ēkas. Drīz vien veiktas dažādas pārbūves un pārplānošana. Padomju laikos šī tendence turpinājusies, muižas vērtīgie īpašumi nacionalizēti. Visi šie notikumi noveda pie tā, ka līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai bija saglabājušas vairs tikai divas ēkas – kalpu klēts un dzīvojamā māja, bet no pārējām bija palikušas vien drupas, kurās jau lekni auga zāle un krūmi.
Mūsdienās atdzimusi no drupām
Tomēr šai muižai veicies vairāk nekā dažai citai, un tā atdzimusi. 90. gados dīķsaimniecību atjaunoja Raļļu ģimene, bet 2004. gadā Smuku muižas vēsturisko centru iegādājas Valērijs Igaunis un Aleksejs Gogunovs. Atjaunot un pielāgojot viesu vajadzībām abas veselās ēkas, 2005. gadā atvērts viesu nams "Smuku muiža", kur varēja izmitināt vairāk nekā 30 personām, seminārzāle un kamīnzāle, bet jau pēc gada izveidots atpūtas komplekss "Smuku muiža" ar vairāk nekā 80 gultasvietām, lielu svinību zāli un aktīvās atpūtas iespējām, stāsta Jūlija Aleksandroviča-Kulibaba.
Tagad no nelielā viesu nama ir attīstījusies viena no lielākajām muižām Kurzemē, kas spēj nodrošināt pasākumus ar vairāk nekā 1000 dalībnieku piedalīšanos. Atjaunojot muižas kompleksu, izmantotas un saudzētas vecās ēkas – tagad ceļotāji var izmantot gan stalli, gan Ērberģi (veco kalpu māju), kalpu klēti, dārznieka māju un citas vecās celtnes. Savukārt ratnīcā iekārtots restorāns, kur var baudīt kurzemnieku ēdienus.
Aktīvās atpūtas cienītājiem izveidota šķēršļu trase mežiņā. Savukārt muižas dīķos var makšķerēt, bet turpat netālu ir iespēja arī uzspēlēt golfu speciālajā laukumā.
Smuku īpašnieki:
1576.–1732. Reku dzimta
1732.–1775. Tīzenhauzenu dzimta
1775.–1804. Grothusu dzimta
1804.–1896. Reku dzimta
1896.–1913. Budbergu dzimta
1913.–1920. Oskars Seislers
Pašreizējs muižas īpašnieks – SIA "Smuku Muiža".
Arī Smuku muiža piedalās akcijā "Apceļo Latvijas pilis un muižas". Vairāk lasiet šeit.
Avots: "Karšu izdevniecība Jāņa sēta"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
