Ceļojums laikā: Elegantā Ungurmuiža, kur jau 18. gadsimtā auguši lauru, citronu un apelsīnu koki

Ungurmuiža, kas atrodas vien 80 kilometrus no Rīgas, Raiskuma pagastā, būvēta, nevis lai ārišķīgi lepotos ar tās greznību, bet gan, lai muiža īpaši iekļautos apkārtējā vidē, ievērojot senas tradīcijas un praktiskumu. Tieši elegants askētiskums bijis svarīgs ģenerālleitnantam Baltazaram fon Kampenhauzenam un viņa sievai, kad viņi sāk būvēt šo muižu.

Ungurmuižas kungu māja bija viena no pirmajām vērienīgajām baroka būvēm, kas tika uzcelta Vidzemē pēc postošā Ziemeļu kara. Ēkas arhitektūra ar tās mansarda jumtu un mezonīna izbūvi kļuva par pirmo būvparaugu, kāds atrodams Vidzemē līdz pat 18. gadsimta beigām. Limbažu gleznotājs Georgs Dītrihs Hinšs pārvērtis mājas iekšpusi, bēniņus ieskaitot, par bezgalīgu un visaptverošu gleznojumu pasauli, kurā viss ir mērens, saskaņots un harmonisks.

Kā stāsta muižā, te saglabātas daudz kultūrvēstures bagātības no seniem laikiem – dokumenti, ģimenes relikvijas, senču portreti, mēbeles un mākslas priekšmeti. Visi šie priekšmeti pārcietuši divus pasaules karus un joprojām pieder Kampenhauzenu ģimenei Vācijā.

Ungurmuižas vēsture ir ļoti sena. Tās vāciskais nosaukums "Orellen" ir lībiskas izcelsmes, un līdz 15. gadsimta sākumam muiža piederēja Rozulas pilij, kas bija fon Rozenu ģimenes lēņu muiža. 1385. gadā Rozulas pils īpašnieks bija Rīgas tiesas priekšsēdētājs Voldemārs Rozens, kurš nomira, neatstājot likumīgus mantiniekus, un Rozula nonāca Rīgas virsbīskapa īpašumā. Muiža savus varenos īpašniekus mainījusi visai bieži, un viena no tās mantiniecēm 15. gadsimta otrajā pusē ieprecējusies Ungernu dzimtā – no tās arī īpašums ieguvis savu latvisko nosaukumu Ungurmuiža.

1728. gadā ģenerālleitnants Baltazars fon Kampenhauzens muižu nopirka no Magdalēnas Elizabetes Hallartes par 7700 Alberta dālderiem. Turpmāk līdz pat 1939. gadam muižā dzīvoja fon Kampenhauzenu dzimtas locekļi – senatori, ģenerālgubernatori, tiesneši, landrāti un citi ietekmīgi cilvēki. 1877. gadā mantojums palika atraitnei Marijai fon Kampenhauzenai un tālāk tika nodots vienīgajam dēlam – apriņķa tiesnesim Baltazaram fon Kampenhauzenam, kurš to pārvaldīja līdz nāvei 1905. gadā. Turpmākais Ungurmuižas īpašnieks bija Baltazars Armīns fon Kampenhauzens, bet pēc tam, kad viņu 1919. gadā Cēsīs nošāva boļševiki, muiža līdz 1939. gadam palika atraitnes Lilijas fon Kampenhauzenas rīcībā.

Mūsdienās fon Kampenhauzenu ģimene vairākkārt palīdzējusi Ungurmuižai ar dzimtas vēsturiskajiem materiāliem, kas ir nenovērtējami, stāsta muižā. Arī tagad vasarās Ungurmuižā joprojām viesojas Kampenhauzenu dzimtas pēcteči.

Vislielākā kultūrvēsturiskā vērtība, kas saglabājusies Ungurmuižā, ir pašas ēkas. Muižas koka ēku ansamblis pārcietis dažādas nelaimes, sākot ar ugunsgrēkiem, un beidzot ar pilnīgu modernizāciju, tādēļ šīs ēkas pirms vairākiem gadiem atradušās kritiskā stāvoklī. Šobrīd notiek restaurācijas darbi, lai muižas ēkas tiktu saglabātas.

No 1728. gada, kad muižu nopirka ģenerālleitnants Baltazars fon Kampenhauzens, saglabājušās senākās rakstīto avotu ziņas par muižas pārbūvi. Jaunā īpašnieka rīcībā nonāca astoņu celtņu komplekss, kas neapmierinājis jauno īpašnieku, un viņš Ziemeļu kara izpostītajā Vidzemē sācis veidot savai gaumei atbilstošu ēku kopumu.

Vienu no pirmajām sāka būvēt kungu māju. Tās priekšā izveidoja 18. gadsimta muižu plānojumam raksturīgo noslēgto saimniecības pagalmu, uzceļot jaunu klēti, stalli, putnu māju, ērberģi un citas saimniecības ēkas. Vēlākajos gadsimtos, kad saimniecības ēkas attālināja no dzīvojamās telpas, noslēgtais pagalms izzuda. Kā vienīgās šo seno laiku liecinieces saglabājušās vecā graudu klēts un Ungurmuižas kungu māja. Ieraksti ģenerālleitnanta dienasgrāmatās un citi tā laika dokumenti liecina, ka 1731. gadā jau bija gatavs mājas pirmais stāvs, vēl vajadzēja sagādāt kokmateriālus jumta spārēm, jumta stāva pārnesumam un pārsegumam abiem frontoniem. Būvdarbus veikuši meistari no Pēterburgas un Igaunijas.

Dažus gadus vēlāk uzcēla arī vēl šodien eksistējošo skolas ēku. Interesanti, ka 1763. gadā skolā mācījās jau 91 audzēknis, un, kā liecina seni dokumenti, bērnu uzturam katram zemniekam gadā bija jādod maiss graudu un nedaudz citas pārtikas, bet muiža deva nepieciešamos traukus un vienu kalponi, kura pārraudzīja saimniecību. Turklāt muiža algoja skolotājus un gādāja nepieciešamās mācību grāmatas. Skola darbojās līdz 19. gadsimta 90. gadiem, kad to, neatkarīgi no saimnieku vēlmēm, nācās slēgt.

18. gadsimta vidū muižas kungu mājā tika veikti apjomīgi pārbūves darbi, kas ilga četrus gadus, pēc tam 10 gadus notika sienu apgleznošana, ko veica mākslinieks Hinšs. Apliecinājums šī autora talantam ir gan divi grenadieri un skaistās ainavas ēkas otrajā stāvā, gan arī ornamentālie dekori dzīvojamajās istabās. Mākslinieka uzdevums bija arī apgleznot krāšņu podiņus un mācīt zīmēšanu muižas bērniem. Pēc būvdarbu pabeigšanas gadu Ungurmuižā strādāja pulksteņmeistars. Viņš izgatavoja lielo pulksteni, kura ciparnīca joprojām grezno kungu mājas fasādi.

1758. gadā, pēc ģenerālleitnanta nāves, tika uzcelta kapliča, kas turpmāk kalpoja par atdusas vietu Kampenhauzenu dzimtas locekļiem.

Ungurmuižas kungu māja paglābusies gandrīz no visa, kas apdraud koka celtni.

Pēc Otrā pasaules kara Ungurmuiža bija gaužām bēdīgā stāvoklī. Kā daudzviet Latvijā, arī šeit tika ierīkoti dārzeņu pagrabi un pat minerālmēslu noliktavas. No 1953. līdz 1989. gadam Ungurmuižā darbojās Kūduma pamatskola. Lai gan daudz no vēsturiskajām vērtībām un telpām tika pārbūvētas skolas vajadzībām, ēka neaizgāja bojā. Pēc skolas pārvietošanas uz Stalbi muižā sākās pētnieciskie un restaurācijas darbi.

70. gados restauratori atklāja kungu mājas kāpņu telpas skaistos gleznojumus – temperas tehnikā veidoto marmora imitāciju un grenadieru figūras. Muižā sākās izpētes darbi un atklājās lielākā daļa skaisto sienu gleznojumu, ko slēpa rupjš apmetums un tapetes (pat 1860. gada avīzes). Izrādās, sienu gleznojumi klājuši visas ēkas telpu sienas, bet tualetes un dušas iebūvētas bijušajā Kampenhauzenu dzimtas goda telpā, kuras sienas klāj sižetiskas ainas ar kokiem, ūdeņiem, ēkām, un eņģeļiem.

20. gadsimta 90. gadu vidū ar Imanta un Ievas Lancmaņu ieinteresētību sākās aktīvs izpētes process, atjaunojās arhīvu arhitektoniskie pētījumi dabā, lai ar laiku muiža atgūtu savu 18. gadsimta izskatu. Diemžēl darbi uz ilgu laiku apstājas, lai atsāktos tikai 2002. gadā. Lai nebojātu muižu, darbi veikti, izmantojot dabiskos materiālus. 50.–60. gados izjaukto sienu baļķi sanumurēti un novietoti agrākajās vietās.

Vēl viena skaista celtne ir Tējas namiņš – kvadrāta ēka statņu konstrukcijā ar barokāli izliektu jumtu, kura stūrus rotā notekas pūķu galvu formā. Tas muižas parku grezno kopš 18. gadsimta vidus. To cēlis namdaris Kristofs Gerverts. Īpaši skaista bijusi namiņa pret kungu māju vērstā fasāde ar apgleznotām lielo vārtu vērtnēm un uz diviem vairogiem gleznotiem grenadieriem. Iekšpusē ved kāpnes uz 2. stāvu ar plašu telpu. No 1974. līdz 1979. gadam noritēja Tējas namiņa restaurācija.

Tāpat interesants elements ir bērnu rotaļu namiņš – "Mazais Unguriņš" – celts 19. gadsimta 50. gadu otrajā pusē augļu dārza ziemeļrietumu pusē blakus "liepu dārza" lielajai alejai. Tas būvēts pildrežģa tehnikā. Šo mazo dārza namiņu zēna gados būvējis pats Baltazars Konrāds Maksimilians fon Kampenhauzens.

Kad ģenerālleitnants Baltazars fon Kampenhauzens iegādājās Ungurmuižu, apkārtnē jau bija seni lieli ozoli. Taču parks un mežs, ko redzam šodien, ir pašu Kampenhauzenu stādīts. Uzceļot dzīvojamo ēku, tika iekārtots liepu dārzs, ko noslēdza skaists dārza paviljons jeb Tējas namiņš, tika iekopts augļu dārzs.

Ir vērts izstaigāt Ungurmuižas apkārtni un ieraudzīt senās liepas, ošus un ozolus. Izkoptajā mežā pamanāma dīķu sistēma, kas kalpojusi gan praktisku meliorācijas apsvērumu dēļ, gan arī estētiski papildinājusi meža ainavu. Turpat mežā ir senais ozols, ko Imants Ziedonis ar domubiedriem nosaucis dižā ķīmiķa Paula Valdena vārdā. Dabas taka un Melnais tiltiņš aizved līdz pat muižas kapličai, kur apglabāti dzimtas piederīgie un tuvākie muižas ļaudis.

1736. gadā Ungurmuižas cēlājs ģenerālleitnants Baltazars fon Kampenhauzens apprecēja Helēni Juliāni, un līdz ar jaunās saimnieces ierašanos, uzplauka arī muižas saimniecība. Tieši Helēni te atceras kā pārticības laiku simbolu, kuras saimniecība bija līdzvērtīga ikvienai lepnai mājai Rietumeiropā. Tika smalki uzskaitīts it viss, kas notiek muižā. Reģistrā ierakstīti saimes ļaudis – 29 personas, kuras muižai jāapgādā ar ēdienu un apģērbu. Gandrīz visi saimes ļaudis saņēmuši arī dienā divus stopus alus.

Līdzās augļu kokiem bagātīgi audzētas un izmantotas garšvielas. Akmens podos auguši lauru, citronu un apelsīnu koki. Tikpat rūpīgi saimniece veda grāmatas par linu krājumiem, aitu vilnu un bitēm. Muižā tika gatavoti liķieri – zemeņu, pomeranču, ķimeņu un apelsīnu, un degvīna brūzī dzen degvīnu, ko kopā ar rudziem sūta uz Jūrmalu, lai iemainītu pret reņģēm.

Arī vēži netika aizmirsti: "Vēžot jāiet: Dupu Pēterim piektdienās, Enšu Miķelim pirmdienās, pasta krodziniekam otrdienās un piektdienās... Medniekam no saimniecības piešķirta viena bise, un jāsagādā seši medījumi nedēļā..." No dīķiem vilktas karpas un asari.

Kārtīgi pierakstīts viss, kas notiek muižā. Piemēram, ziemā Ungurmuižā patērētas 20 sveces dienā. Saimniecei bijusi arī sava liriskā puse – brīvajos brīžos viņa rakstījusi dzeju. Saimniece izdomājusi un pierakstījusi ēdienkartes ikdienai un svētku reizei, iekļaujot pat tādus ēdienus kā rīsi vīnā, vērša kājas, cepti āboli un piena krēms. Teļa gaļa angļu gaumē, cepetis, mandeļu kūka... to 18. gadsimta vidū baudījuši muižas ļaudis. Interesanti, ka šīs ēdienkartes iedvesmojušas arī muižas mūsdienu īpašniekus, un šie ēdieni viesiem tiek celti galdā arī tagad Ungurmuižas restorānā.

Arī mūsdienās Ungurmuižā kūsā dzīvība. Par tradīciju kļuvuši koncerti, pulcējot simtiem skatītājus, kas vasarās parka gaisotnē zem klajas debess vēlas izbaudīt klasiskās mūzikas skanējumu. Ziemas sezonā ciemos aicina Ungurmuižas tradicionālie mūzikas un vīna vakari. Izstāžu zālē apskatāmas latviešu mākslinieku darbu izstādes.

Ungurmuižas īpašo noskaņu izjūt ikviens – mākslas baudītāji, vēstures pētnieki un dabas mīļotāji. Šeit ir vieta romantiskām pastaigām, svinībām, atpūtai ar ģimeni, kur senie ozoli un liepas stāsta par dabas un cilvēka attiecībām gadsimtu garumā un nodod svētību nākamajām paaudzēm.
Kungu mājas svinību zāle, terase un parks tiek izmantoti arī kāzām un laulību ceremonijām.

Nakšņošanai Kungu mājā tiek piedāvātas divas viesu istabas, bet turpat blakus, "vecajā skolā" vēl trīs apartamenti ģimenēm.