Baldones minerālūdens avots un tā ārstnieciskās īpašības zināmas jau kopš senseniem laikiem. Kā vēsta nostāsti, atpūsties un atgūt veselību uz Baldoni jau viduslaikos braucis Livonijas mestrs ar pavadoņiem, šeit palīdzību meklējuši un veselību atguvuši visdažādāko slimību nomocīti cilvēki un pat kara laikā ar mēri sirgstošu karavīru garnizoni. Skalojot actiņas Baldones sēravotā, redzi atguvusi aklā meitenīte Māra. Bet ziedu laikos, tāpat kā slavenākajiem Vācijas kūrortiem Bādenbādenei, Bādemsai un cietiem, arī Baldonei nosaukumam priekšā bijis "Bad" (Vanna) - "Bad-Baldohn" – kas norādījis uz veselīgajiem minerālūdeņiem, kas te atrodami. Piedāvājam sadarbībā ar Baldones muzeju centru tapušu kūrvietas vēstures līkloču stāstu.
Zinātniekus – ģeologus un mineralogus – Baldones teiksmainais avots piesaistīja 18. gadsimtā, kad, izpētot ūdens ķīmisko sastāvu, atklājies, ka tas patiešām satur daudz vērtīgu vielu, kas nepieciešamas cilvēka veselībai. Veselības meklētāju interesi par avotu ievēroja arī netālu esošās Mercendarbes muižas īpašnieks un Baldones muižas nomnieks Frīdrihs Georgs fon Līvens. Saprotot avota lielo vērtību, 1795. gadā fon Līvens lika netālu no sēravota uzbūvēt pirmo vannu māju, kur slimnieki varēja saņemt sērūdens peldes, kā arī paviljonu virs sēravota. Uz sēravota tika pielikts uzraksts vācu, latīņu un krievu valodā:
Baldones ainavu, kurā redzama vannu māja un sēravota paviljons, savā zīmējumā iemūžinājis pazīstamais mākslinieks Johans Kristofs Broce. Lai gan arī šis notikums viennozīmīgi ir ievērības cienīgs un starpkaru periodā nereti uzskatīts par Baldones kūrvietas aizsākumu, par kūrvietas dibināšanas gadadienu uzskatāms 1797. gada 25. septembris: šajā datumā Krievijas imperators Pāvils I izdeva pavēli Kurzemes gubernatoram Matvejam Lamzdorfam. Ar šo dokumentu tika sniegta atļauja privātpersonām, nemaksājot gruntsnaudu, veikt pie Baldones minerālūdens avota labiekārtošanas darbus, veidot dziedniecības iestādi, kā arī uzbūvēt aptieku un traktieri, lai slimnieki varētu braukt uz Baldoni ārstēties. Neilgi pēc tam Baldonē ieradās arī pirmais kūrvietas ārsts, uzbūvēta lielā aptieka tagadējā Rīgas ielā (1809. gadā), kā arī sākās vērienīgi kūrvietas paplašināšanas un labiekārtošanas darbi. Kūrvietas labiekārtošanā īpašu ieguldījumu sniedza ievērojamās fon Korfu dzimtas pārstāji – baroni Gerhards Heinrihs, Frīdrihs Gothards un Barbara fon Korfi. Baldone kļuva pazīstama ar nosaukumu "Bad-Baldohn" (no vācu valodas "Vannu Baldone"). Kūrvietas pirmā uzplaukuma periods ilga līdz pat Ķemeru kūrorta atklāšanai – tad Baldones kūrvietas apmeklētāju skaits apsīka, bet kūrvieta turpināja darbu. Baldones sausais un svaigais mežu gaiss bija īpaši labvēlīgs plaušu slimniekiem, turklāt allaž kā pluss tika norādītas zemās cenas, tā salīdzinot ar cenām Ķemeros.
Baldones kūrorts jaunā spozmē parādījās pēc Latvijas Republikas izveides, kad kūrortu pārņēma Latvijas valsts un Iekšlietu ministrijas pakļautībā tika izveidota Baldones sēravotu direkcija "Baldones sēravoti". Tika atjaunotas un paplašinātas ēkas, paplašināts sērūdens un dziedniecisko dūņu procedūru klāsts, kā arī izveidots ērts transports uz Baldoni – kursēja gan slavenais Baldones zirgu tramvajs "trulītis", gan regulāra autobusu satiksme pa jaunuzbūvēto šoseju Rīga-Baldone. Tāpat tika uzbūvēta moderna peldētava, jauna, kolonnām greznota vannu māja un slēpošanas komplekss ar skatu torni Riekstu kalnā.
Uz Baldoni regulāri devās gan slimnieki, gan vienkārši atpūtnieki, kuri tika izmitināti vairāk nekā 50 vasarnīcās-pansijās. Uzplauka arī kultūras dzīve un aktīvi darbojās dažādas biedrības.
Pēc Otrā pasaules kara Baldones kūrorts pārtapa par Padomju Savienības sanatoriju, kur ārstēties brauca kara veterāni. Ar laiku Baldones sanatorija kļuva par Vissavienības mēroga sanatoriju, kurā tika piedāvāts plašs procedūru klāsts.
Ārstēšana un viesu izmitināšana notika vairākos korpusos, kas bija pirms tam ievērojami arhitektūras objekti, piemēram, Baltā pils vai bijušās vasarnīcas. Kad 1980. gadā tika atvērts jaunais astoņu stāvu korpuss, viesi apmetās tajā.
Sanatorija lepojās arī ar pirmklasīgu ēdnīcu sanatorijas parkā un greznu kafejnīcu jaunā korpusa 8. stāvā, no kura pavērās krāšņs skats uz Baldoni. Sanatorija "Baldone" pārstāja darboties pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad pēc ieviestā vīzu režīma ar Latviju apsīka Krievijas Federācijas viesu plūsma – sanatorija ieslīga parādos, tika privatizēta un darbu tā arī vairs neatsāka.
Šobrīd Baldone ir skaista, zaļa un ģimenēm ar bērniem draudzīga pilsētiņa ar augošu infrastruktūru un dažādām brīvā laika pavadīšanas iespējām gan mierpilnas, gan aktīvas atpūtas cienītājiem. Baldone joprojām piesaista ar skaistiem apskates objektiem (piemēram, Mercendarbes muiža un Baltā pils), kā arī atjaunoto Ceriņu parku.
Parkā atgriezušās visu iemīļotās sēravota skulptūras "Māra" un "Vāverīte", kā arī jau sākti darbi pie senākā paviljona un skulptūras "Ķirzaciņa" atjaunošanas. Jebkurš Baldones viesis joprojām var nobaudīt minerālūdeni kādā no strūklakām, kā arī baudīt pastaigu vai izbraucienu ar velosipēdu Baldones apkārtnē. Vairāk par šiem avotiem lasiet šeit.
Savukārt par Baldones kūrvietas vēsturi iespējams izlasīt Baldones mājaslapā, sadaļā Kūrvietai 220.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
