Pateicoties manam pirmajam "CouchSurfing" namatēvam Diego, kas mani izmitināja Ekvadoras galvaspilsētā Kito, man bija iespēja nobaudīt mājās gatavotu jūrascūciņu. Ko lai saka? Kā mana labākā draudzene un šī ceļojuma biedrene mēdz sacīt: "Tā ir gaļa, to ēd!" Lai gan "cuy" bija specifiska garša, kopumā jāsaka, ka garšoja tīri labi. Tajā pašā laikā, ja man ir izvēle, es priekšroku dodu cita veida gaļai, jo droši varu apgalvot, ka jūrascūciņas gaļa nekļūs par manu iecienītāko.
Interesanti vēlāk bija dzirdēt komentāru no vairākiem ne-vietējiem par to, kādēļ Ekvadoras iedzīvotāji ēd "cuy", ja tur ir tik maz gaļas? Man personīgi bija pietiekami, tādēļ, atbildot uz šo cilvēku jautājumu, es teiktu, ka liela daļa cilvēku ir pieraduši ēst nevis tik daudz, cik viņiem ir nepieciešams, bet tik, cik gribas. Nav jau nepieciešams sevi piebāzt kā Pateicības dienas tītaru. Ēdiens ir kā degviela mūsu ķermenim. Ja mēs ēdam par daudz, ķermenis nespēj funkcionēt visaugstākajā līmenī. Viena no atbildēm šim ir balanss.
Atgriežoties pie jūrascūciņām un Ekvadoras virtuves, vērts saprast, kādēļ Ekvadoras iedzīvotāji tās ēd. "Cuy" agrāk bija galvenais gaļas avots, līdz liellopu ievešanai Ekvadorā. Ja tev bija nauda, tu varēji ēst gaļu – tādējādi "cuy" kļuva par statusa simbolu. Tā nekad nav bijusi ikdienas maltīte, bet gan greznība. Šķiet, ka joprojām tas tā arī ir, jo vesela "cuy" Kito maksā vidēji 20 ASV dolārus jeb ap 17 eiro. Pēcāk, esot otrajā Ekvadoras UNESCO pilsētā, Kvenkā, gan izdevās atrast veselu "cuy", kas maksā 14 dolārus jeb 11,85 eiro.
Bez jūrascūciņas, protams, ir vairāki citi ēdieni Ekvadorā, ko noteikti ir vērts nogaršot.
Viena no manām pirmajām un arīdzan mīļākajām maltītēm šajā valstī ir kādā no Kito centra ēstuvēm baudītais ēdiens – vārīti "mote" (kukurūzas graudu šķirne Dienvidamerikā) ar ceptām banānu šķēlēm, ceptu kukurūzu (Eiropiešiem ierastā), vārītām kartupeļu šķēlītēm, bekonu, tomātu un sīpolu salātiem ar avokado – mmm... Šāda un līdzīgas vietējās maltītes Kito centra mazajās ēstuvēs maksā vidēji piecus līdz septiņus dolārus jeb četrus līdz septiņus eiro. Nebūt ne lēti (skatoties no letiņa viedokļa), taču viennozīmīgi ir tā vērts, lai vismaz kādu reizi nobaudītu!
Protams, ir arīdzan lētākas opcijas ēšanai ārpus mājām. Vietējās kafejnīcās, kas atrodas ārpus centra (kaut kas līdzīgs mūsu Latvijas bistro u.tml.), ir iespējams nobaudīt kārtīgu ēdienreizi (sula, zupa un pamatporcija (piem., rīsi vai kartupeļi ar gaļu vai zivi un salātiem)), kas maksā vidēji 2,5 līdz 3 dolārus (2,11 līdz 2,55 eiro).
Vislētākā iespēja neapšaubāmi ir iegādāties pārtiku tirgū un veikalā, ko pēc tam pašam pagatavot. Augļi un dārzeņi Ekvadoras tirgos ir salīdzinoši lēti, jo liela daļa no produkcijas tiek audzēta uz vietas. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka veikalos pārtikas cenas nebūt nav lētas, kā varētu stereotipiski šķist par Dienvidamerikas "lētumu". Piemēram, litrs piena maksā vidēji 0,8-1,3 dolārus (0,67 līdz 1,10 eiro), baltmaizes klaips sākot ar 0,7 dolāriem jeb 60 centiem, 5 līdz 6 litrus negāzēta ūdens lētākais var iegādāties par 1,1 dolāriem jeb 93 centiem. Jāuzsver, ka šīs cenas ir Ekvadoras pilsētu lielajos ietriekšanās centros. Pamanīju, ka šo un to no pārtikas mazākos miestos var atrast par lētākām cenām.
Lai kāda būtu izvēle – baudīt dārgus restorānos, ēst ārpus centra kafejnīcās vai gatavot mājās pašam – jāsaka, ka Ekvadorā var izbaudīt svaigu, veselīgu un garšīgu ēdienu.
Labu apetīti!
Iedvesmu un motivāciju ceļošanai un fitnesam, kā arī šo abu aspektu apvienošanai smelies, sekojot līdz Sandris Brawn piedzīvojumiem, apceļojot pasauli. "Facebook", "Instagram" un "Youtube" - Sandris Brawn.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
