Ceļojuma stāsts: Četras draiskules dodas iekarot Grieķijas salas  (6)

Arī tev pūrā noteikti ir kāds stāsts par izbraucienu tepat pa Latviju vai izcilu atvaļinājumu ārzemēs. Atsūti savu ceļojuma stāstu līdz 15. oktobrim mums, un varbūt tieši tu saņemsi stāstu konkursa balvu – apmaksātu ceļojumu divām personām uz Abū Dabī, Taizemi vai Šrilanku no tūrisma aģentūras "Kolumbs". Vairāk par konkursu un tā noteikumiem lasiet šeit.

Lūk, Daces Ivanes stāsts par ceļojumu uz skaisto Krētu.

"Ātri tika sameklēts izdevīgs piedāvājums – trīs zvaigžņu viesnīca netālu no Retimnonas, noorganizēta kompānija – es, mana meita un vēl divas draudzenes, ar kurām ir būts nevienā vien ceļojumā, un ceļojuma plānošana varēja sākties. Nolemjam uz pāris dienām izīrēt mašīnu, jo mana meita Madara ir gatava braucieniem pa kalnu ceļiem. Kaut arī uz vietas ir ļoti daudz auto nomu piedāvājumu, mēs auto rezervējām iepriekš, piemeklējot izdevīgāko. Rezultātā mašīna tika noīrēta AVIS par patiešām izdevīgu cenu. Un, lūk, ceļojums var sākties.

Pulksten 5 no rīta lidmašīna no Rīgas, ap 9.00 jau esam Iraklijā, ap 11.00 autobuss mūs izsēdina pie viesnīcas. To gaidām ar nelielām bažām, jo par viesnīcu internetā tika lasītas sliktas un ļoti sliktas atsauksmes... Mēs ceram, ka varbūt tik slikti nebūs, bet reālitāte pārspēj visas mūsu cerības. Esam viesnīcas pirmie viesi šajā sezonā (ieradāmies 15. maijā), nedēļas sākumā viesnīcā, kurā ir 113 numuriņi, esam 10 viesi, katra mūsu vēlme tiek gandrīz nolasīta no acīm un ēdinātas tiekam vairāk nekā bagātīgi. Iekārtojamies viesnīcā un, būdamas visnotaļ aktīvas, dodamies izpētīt tuvējo apkārtni. Tiek noskaidrots autobusu saraksts, un pirmo reizi dodamies uz Retimnonu, kas atrodas sešus kilometrus no mūsu viesnīcas. Pirmais loks pa jaukās pilsētiņas vecāko daļu, pirmie grieķu vīna malki un pirmie dienvidu saules stari!

Sākas nopietna ceļojuma plāna realizēšana. Visas neesam īpašas saulē gulēšanas piekritējas, gribas redzēt un izbaudīt pēc iespējas vairāk, tāpēc ceļojums ir jāplāno. Noskaidrojam, ka kuģis no Retimnonas uz Santorini, kuru noteikti gribas apskatīt, dodas otrdienās un sestdienās, tad tiek nolemts uz Santorini braukt otrdienā. Lai to izdarītu, vajag par dienu pārcelt mašīnas īres rezervāciju. Grieķijā izrādās, daudz kas ir vienkārši, atrodam mūsu autonomas kantori, "oncītis" nomā kaut ko ar zīmuli atķeksē sarakstā un saka, ka viss ir kārtībā. Pēc tam iegādājam biļetes uz Santorini, vēl nelielas pastaigas pa pilsētu, sīki iepirkumi, atmosfēras un grieķu vīna baudīšana.

Atklājam, ka Krētā cieņā ir ne tikai vīni un ouzo (anīsa šņabis), bet arī vietējā kandža – raki. Veikalos bieži var ieraudzīt lielus bunduļus ar mājas kandžu, kuru katrs, kas vēlas, var nogaršot un, ja iegaršojas, iegādāties jebkurā daudzumā. Kādā veikaliņā mēs arī uzķeramies uz īpašnieka viesmīlību, piedāvājumiem visu nogaršot, un bez tradicionālā vīna iegādājam arī vairākas pudeles raki, dažāda stipruma un ar dažādu ogu garšām.

Ar labi padarīta darba apziņu atgriežamies viesnīcā.

Agra celšanās, agras brokastis, osta, kuģis un ceļš uz Santorini. Tā kā maijs Grieķijā vēl nav īsti tūrisma sezona, tad kuģis ir praktiski tukšs. Es gan īsti to nesaprotu, jo, manuprāt, maijs ir pats labākais laiks, kad doties uz Grieķiju – ir silts, bet nav karsts, jūra ir pavēsa, bet peldēties jau var, tūristu nav īpaši daudz, un apkalpojošais personāls nav vēl burzmas nomocīts, arī cenas zemākas nekā vasarā. 2,5 stundas un esam Santorini.

Ir ļoti grūti aprakstīt šīs salas skaistumu un savdabību, arī fotogrāfijas tikai daļēji atspoguļo salas burvību. Ar autobusu mūs nogādā Ijā, pilsētiņā, kurā ir tapušas lielākā daļa no balti zilajām bildēm, kuras bieži vien ir redzamas saistībā ar Grieķiju. Tā patiešām ir tik apžilbinoši balti zila, un skati fantastiski. Grūti visu to aprakstīt, varat vien mēģināt gūt priekšstatu manā foto galerijā.

Pagājušajā gadā, kad biju Grieķijā, Hidras salā bija ļoti daudz kaķu, kuri tika baroti, un salā bija atvērts konts, kurā tika vākti ziedojumi Hidras kaķu barošanai. Savukārt Santorini uz katra stūra pusdienas saulē laiski gulēja kāds bezšķirnes suns, un arī suņiem bija publiskā barotava. Tas ir tik mīļi, un pieliek vēl vienu punktiņu tajā garajā sarakstā, kāpēc man tik ļoti patīk Grieķija. Pēc pastaigas pa salu vēl brauciens ar jauku kuģīti apkārt vulkāniskai saliņai pie Santorini, un pēc tam kuģis dodas atpakaļ uz Krētu. Vēlu vakarā, nogurušas, bet apmierinātas, atgriežamies viesnīcā. Viesnīcas oficiants uzticīgi mūs ir sagaidījis, un bez vakariņām nepaliekam.

Dodamies uz autonomu, saņemam savu sudraboto "Opel" Astru, un brauciens sākās. Mūsu šoferītei Madarai sākumā gan ir neliels stress, un braukšana pa šaurajām pilsētas ieliņām ir nedaudz nedroša, bet drīz vien viņa aprod ar viegli savdabīgo Grieķijas braukšanas kultūru. Ceļa zīmes īpaši neviens neievēro, piesprādzēšanās arī nav cieņā, auto tiek apstādināti jebkurā vietā, tikai ieslēdzot avārijas gaismas signālus, un nevienu nepiemērotās vietās novietotie auto neuztrauc, jo var taču apbraukt.

Mūsu pirmais mērķis ir Knosa – valdnieka Mīnoja laika pils drupas. Es neesmu liela seno "drupaču" piekritēja, vēl jo vairāk, ja tās pa daļai ir uzceltas no jauna, bet tas nu ir vēstures objekts, kuru pieklājas apskatīt, un jāsaka, ka, visā visumā, ir interesanti. Tālāk dodamies uz otru salas pusi – uz kūrortpilsētiņu Matalu. Tās pludmalē klintīs ir alas, kuras savulaik romieši ir izcirtuši kā kapenes, bet vēlāk tajās dzīvoja pirmie kristieši, aitu gani un arī hipiji. Lībijas jūras ūdens izrādās gana silts, lai tajā gribētos nopeldēties, meitenes metās viļņos, drīz vien ir pilnas acis ar sālsūdeni un pilnas "apenes" ar pludmales oļiem, bet tas taču nemazina prieku.

Agra celšanās, agras brokastis un ceļš uz Samarijas aizu. Tiek pieņemts lēmums uz turieni doties uz savu roku, bez organizētās ekskursijas. Madara negrib tik daudz staigāt, tādēļ viņa mūs nogādā kalnā, kur sākas gājiens pa aizu, un pēc tam ar mašīnu sagaida. Pa ceļam mūsu brašā šoferīte pārvar šauro kalnu ceļu serpentīnus. Man nav bail no augstuma, bet brīžiem paliek nedaudz neomulīgi, braucot pa šaurajiem ceļiem, bet Madara droši un stabili nogādā mūs galā. Pa ceļam gan gadās sastapties ar aitu baru, kas nekādi negrib dot ceļu mašīnai, bet tie tak sīkumi!

Drosmīgi sākam 15 kilometru garo ceļu pa aizu. Taka vijas uz leju, un iet nav grūti, bet uzmanīties vajag. To visu kompensē ļoti skaistie kalnu un aizas skati. Grūti to visu aprakstīt, to vajadzētu redzēt un izbaudīt katram pašam. Gājiens patiesībā nav tik ļoti smags, bet ceļš ir garš, un tā nav viegla pēcpusdienas pastaiga. Jābūt piemērotiem apaviem, ērtam apģērbam, līdzi ūdenim un ēdamajam. Mums skaistos skatus pabojāja lietus, kas sākās, kad bija pievarēta lielākā daļa ceļa.

Paspējam izmirkt, salīst mantas, man uz brīdi sabojājas fotoaparāts. Labi, ka nav auksts! Tomēr veiksmīgi nonākam galā! Tā kā līdz kuģim, kas vedīs mūs līdz kādam sauszemes ceļam un vietai, kur mūs gaida mašīnīte, vēl ir laiks, dodamies paēst un sasildīties ar kādu dzērienu pēc garā un grūtā ceļa. Burvīgā piekrastes tavernā paēdam ļoti garšīgu grilētu gaļu, sasildamies ar "metaksu", un tavernas īpašnieks pat sadzer ar nogurušajām un slapjajām draiskulēm.

Kuģis, Madara ar mašīnīti un ceļš uz viesnīcu, grūtā diena iet uz beigām.

Nākamās dienas plāni – Hanija un maksimāli tūristu neskartas vietas tās tuvumā. Apskatam Hanijas slēgto tirgu, tās vecpilsētu un ostas rajonu, patiešām gleznaina un jauka pilsēta. Pēc tam dodamies uz nelielu pussalu, meklējot pēc iespējas neskartākas vietas un izvēloties tikai "old roads" jeb "vecos ceļus". Atrodam nelielu, pilnīgi klusu pludmalīti, kurā bez mums ir vēl tikai pavecs pāris. Atpakaļceļā uzduramies vīna darītavai, pie kuras arī tūdaļ apstājamies. Puisis, kas mūs sagaida, ir nedaudz pārsteigts, bet varonīgi izrāda gan pagrabus ar vīna mucām, gan lielās vīnogu spiedes, gan arī ir gatavs iedot pagaršot visus vīnus, ko vien vēlamies. Paskatāmies, pagaršojam, par lētu naudu iepērkam 5 gadus izturētu vīnu. Vēl pusdienas ar jūras veltēm burvīgā ostas tavernā, ledus auksta kandža un deserts noslēgumā uz iestādes rēķina, bet tad ceļš atpakaļ.

Mašīnīti nododam bez nevienas jaunas skrambiņas, mūsu šoferīte bijusi uzdevumu augstumos.

Nu jau ceļojums tuvojas nobeigumam. Vēl tikai pāris svarīgas lietas – sestdienas rītā jāapskata Retimnonas cietoksnis un jāapmeklē tirgus. Cietoksnis kā jau cietoksnis, tirgus interesants. Arī tajā var iegādāties gan vīnu, gan kandžu, gan ouzo, gan olīveļļu. Visu to piedāvā nogaršot! Mēs iegādājamies svaigas zemenes un arbūzu tūlītējai lietošanai, eļļu un sieru vešanai mājās. Laiska pēcpusdiena pie baseina ar vīnu, zemenēm un arbūzu. Rezultātā tiek apdedzinātas dažādas ķermeņa daļas, jo Grieķijas saule tomēr nav tik nevainīga.

Neskatoties uz apdegumiem, vakarā jāizpilda vēl viena ceļojuma plāna daļa – jāapmeklē vietējā taverna ar dzīvo mūziku un sirtaki dejošanu. Šādu tavernu mēs jau bijām atradušas iepriekš ciematā netālu no mūsu viesnīcas un pēc vakariņām dodamies turp. Viss ir tieši tā, kā vēlējāmies – ģimenes taverna ar oficiantiem – kungiem labākajos gados, ouzo ar apelsīnu sulu ierodoties, kolorītu trio, kas visu vakaru spēlē un dzied grieķu dziesmas, diviem jauniešiem, kas atraktīvi un plūstoši demonstrē sirtaki, un arī publikas iesaistīšana dejās.

Vakars izdevās superīgs.

Vēl pēdējie suvenīru un citu vērtīgu mantu līdzņemšanai iepirkumi. Tad autobuss uz lidostu, lidmašīna, mājas un nu jau nākamā ceļojuma plāni – un tā atkal ir Grieķija!"