No kukurūzas līdz inku gurķiem – paraugdārzs, kā ar entuziasmu izaudzēt neiedomājamo  (3)

It kā tepat – dažu minūšu brauciena attālumā – ir galvaspilsēta, taču, iebraucot Bahšteinu mājas pagalmā, rodas sajūta, ka esmu nonākusi īstā lauku nomalē. Romantiska paskata mājiņa ar baltu fasādi, balti vārti, rūpīgi iekopts dārzs, kas atgādina kaut ko starp mežonīgajiem laukiem un pārdomātu pilsētas dārzu – ja vien iedziļinās, kādi augi izvēlēti. Arī pats mājas nosaukums "Mīliņi" ir stāsta vērts – izrādās, tam ir jau gandrīz simts gadu. Lai arī vecā "Mīliņu" māja padomju laikos ir nopostīta, šī ir dzimtas turpinājuma vieta, ko godam kopj Signe un Raivis Bahšteini.

Lai saprastu, kādas pārmaiņas piedzīvojis šis Salaspils nomales zemes pleķītis, Signe stāsta, ka sākotnēji te bijis viens vienīgs vārpatu lauks, ko 2009. gadā sākuši pamazām pārvērst par cienījamu dārzu. Signe smejot stāsta, ka tolaik, mīlestības un entuziasma pārņemti, ķērušies vērsim pie ragiem un darījuši visu iespējamo un neiespējamo, lai būtu pašiem savs dārzs. Interesanti, ka sākotnēji namamātei nebija lielu zināšanu par dārzkopību, tāpēc viss pamazām tika apgūts pašmācības ceļā, konsultējoties ar Raivi, jo viņš gan jau šo to zinājis par dārza lietām. Tā teikt – kaislība pret dārzu Raivim ir jau asinīs. Tā nu no vienas puķudobes un ieejas portāla tapis krāšņs dārzs, kurā vieta arī bagātīgām sakņu dobēm, divām siltumnīcām un pat pārvietojamai vistu mājiņai, kas izskatās gluži kā no "Pinterest". Zīmīgi, ka Raivis arī sācis vides zinātnes studijas Latvijas Universitātē, jo vēlas padziļināti izprast augsnes atveseļošanas procesus. Lai arī ievads varētu liecināt, ka stāsts ir par cilvēkiem, kas dienu no dienas pavada dārzā, patiesībā abu sākotnējais uzstādījums bijis tieši pretējs – nekļūt par dārza vergiem.

Šis noteikti nav arī stāsts par to, kā viss gājis gluži kā pa diedziņu. Zem vārpatu segas pavēries skats uz visai mālainu zemi, un tā, saprotams, bija jāielabo, lai kaut ko izaudzētu. Abi nemeta plinti krūmos, bet darīja visu, lai dārzs labi kalpotu, un nu arī abi secina – patiesībā jau visai īsā laikā var uzlabot dārzu un tikt pie darba augļiem. Te Raivis atklāj kādu noslēpumu – augsnes uzlabošanai ļoti labs līdzeklis ir kafijas biezumi. Darbā jau kolēģi zina, ka visi biezumi jāmet speciālā spainītī, ko ik pa laikam iztukšo Raivis, lai izmantotu dārza labā. Pateicoties kafijas biezumiem, mikrobioloģisku procesu ietekmē zeme straujos tempos atdzīvojas. Signe atklāj, ka kopš pirmā gada ģimenē ieviesta arī laba tradīcija pierakstīt visu iesēto un iestādīto Dārza grāmatā, lai nākamajos gados vieglāk būtu orientēties, kur un ko labāk sēt un stādīt.

Abi gan atzīst, ka gājuši cauri arī pedantiskākiem posmiem, kad gribējies, lai viss būtu perfekti izravēts, taču tad sapratuši, ka visam laika nepietiek un kaut kas ir jāupurē. Tad arī nolēmuši, ka dārzam jābūt tādam, lai tas aug savā vaļā, un cilvēkam tam jāpievēršas pēc iespējas mazāk. Kā to panākt? Raivis pēc savas pieredzes stāsta, ka salmu, pļautās zāles un pat avīžu mulča ir lielisks līdzeklis, kā atvieglot dārza uzturēšanu un palīdzēt sīkbūtnēm augsnē. Šogad salmi sabērti siltumnīcā uzreiz pēc stādu iestādīšanas un aplaistīšanas, un kopš tā laika siltumnīca nav redzējusi lejkannu. Izklausās neticami, taču salmi nodrošināja stādiem nepieciešamo mitrumu, turklāt nebija vajadzīga arī ravēšana, un, kas labi, arī slimības un kaitēkļi netika novēroti.

Abi atzīst, ka dārzam jābūt tā ierīkotam, lai nevajadzētu kļūt par tā vergiem. Kā to panākt? Signe stāsta – pirmkārt, audzēt to, ko paši ēdīs. Jābūt praktiskai pieejai gan augu izvēlē, gan daudzumā. Labāk ievērot dažādību un no visa pa druskai, nekā audzēt kaut ko vienu un lielās plantācijās. Tāpēc šeit neredzēt garas kartupeļu vagas un milzīgu sakņu dārzu, bet no visa kā pa druskai.

Pirmā interesantā pieturvieta Bahšteinu dārzā ir pie suņuburkšķu līdzinieka – puķu burkāna. Auga, kas vienlaikus greznojas dažādu krāsu ziediem. Lauku pļavu iemītniece mūsdienīgā ietērpā – tā varētu raksturot šo neparasto augu. Vēlāk arī atklājas, kas šī ģimene ir iecienījusi augus, kas ir reti un pat sveši mūsu platuma grādos. Signes un Raivja starpā domas par to lietderību dažreiz gan dalās, taču sagādātais prieks un gandarījums par izaudzēto atsver visu. Ja Raivis labprāt kolekcionē un audzē retus augus, Signei gandarījumu sniedz augi, kas izaudzēti no pašas ievāktajām sēkliņām. Dārza saimniece atklāj, ka viņas attiecības ar dārzu sākoties jau februārī, kad no sēkliņām audzē dēstus visam iespējamam – tomātiem, puķēm, saknēm, salātiem un citiem labumiem. Šis gads esot bijis pirmais, kad pilnībā viss izaudzēts no sēklām. Tas, protams, ir laikietilpīgāks process, taču vairāk atbilst ģimenes filozofijai – dzīvot bez vajadzības iepirkties.

Šis dārzs pārsteidz ar savu nepareizību – ja ierasts redzēt, ka saknes, salātus un puķes audzē katru savā stūrītī, šeit vērojama gluži cita pieeja. Siltumnīcās aug viss iespējamais un vēl vairāk – dažādu šķirņu tomāti (raibi, melni un sarkani), baklažāni, pipari un pat kabači. Šīs būves priekšrocība ir tā, ka siltajā pajumtē var audzēt jebko, un to arī abi izmantojot. Piemēram, skābenes šeit augot līdz pat Ziemassvētkiem, arī kabači te izaug jau krietni ātrāk, rudenī iesējot, vēl ziemā mājinieki tiek lutināti ar pašu audzētu rukolu un citiem salātiem.

Raivis atklāj, ka savs nopelns tam, kāpēc viss tik labi aug, noteikti ir arī tajā, ka ir pārbaudītas āderes. Piemēram, tomātiem jāaug, kur ir uguns ādere, tāpēc arī piemērota vieta siltumnīcai tieši tur, savukārt ķirbji aug ūdens āderu vietā. Ko būtiski pieminēt, šī dārza saimnieki iztiek tikai ar bioloģiskām metodēm, izmantojot ne tikai mulčēšanu, bet arī nātru un nezāļu raudzējumus, zirgu mēslus no bioloģiskas saimniecības, tādā veidā pilnībā izvairoties no jebkādu pesticīdu un minerālmēslu lietošanas. Abi dārza saimnieki pat nosmej, sakot – ja daba kaut ko paņem sev, piemēram, ar nasko zemesvēžu palīdzību, viņi to uztver kā mācību un iespēju padalīties labumiem.

Raivis pats uztaisījis arī dārza saimniecisko zonu ar kompostu trīs stadijās – pirmajā kastē samet visu svaigo, otrajā to, kas jau nedaudz satrūdējis, un trešajā nodalījumā ir jau gatavs un dārzam veselīgs komposts.

Par retajiem augiem runājot, Raivis iepazīstināja ar inku gurķiem, ko laipnie saimnieki pēcāk arī piedāvāja noprovēt pagatavotā veidā. Svaigi tie garšojot ne īpaši labi, taču kādā izstādē auga pazinēja pastāstījusi, ka tie jācep, un tā nu retais augs tagad ne vien priecē acis, bet arī mielo vēderu.

Vieta, kur aug ķirbji, gurķi un nu arī ogu krūmi, izveidota vēl kādā eksperimentālā veidā – tā kā zeme šajā dārza stūrī ir ļoti mitra, sataisītas augstās dobes ar kastēm un mulču. Viss aug vienuviet – puķes, salāti, un neviens augs neprotestē. Jāsaka, ka ģimenes stiprā dzimuma pārstāvis nudien apveltīts ar zelta rokām – pats izveidojis pagrabu, saules dušu vasaras tveicīgajām dienām, vistu māju, augstās dobes, un vēl simt projekti ir plānā. Atliek vien novēlēt izturību, gribasspēku, enerģiju un iedvesmu turpināt darīt lielas lietas un kalpot par piemēru citiem, kas alkst pēc sava dārziņa vai jau to izveidojuši, bet meklē iedvesmu.

Foto no Bahšteinu ģimenes lolotās saimniecības: