Foto: Shutterstock
Dabas retumu uzskaite ir garlaicīga? Nekā tamlīdzīga. Visu vasaru Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti un viņu palīgi - kopā vairāk nekā 100 cilvēki - Latvijā uzskaitīja biotopus, bet šīs nodarbes viņus savedušas kopā gan ar interesantiem un sirsnīgiem ļaudīm, gan rotaļīgām govīm. Sadarbībā ar Latvijas Dabas fondu piedāvājam nelielu ieskatu dažos no šiem piedzīvojumiem.

Kas ir "dabas skaitīšana"?

Lai iegūtu pilnīgu un detalizētu informāciju par Latvijas dabas vērtībām, kā arī tās efektīvi pārvaldītu un plānotu teritoriju saimniecisko darbību, pirmo reizi Latvijā norisinās vērienīga dabas vērtību apzināšana – dabas skaitīšana.

Projekta izpratnē dabas vērtības ir dabas ainavas ar zālājiem, mežiem, purviem, jūras piekrasti un kāpām, upēm, ezeriem, iežu atsegumiem un sugu daudzveidību tajās – tātad viss, kas mums pašiem tik ļoti patīk mūsu valstī un ar ko tā lepojamies. Dabas skaitīšanas projekta uzdevums ir noskaidrot, cik un kādi dabas vērtību veidi sastopami Latvijā.

Vairāk par to: www.skaitamdabu.gov.lv

Foto: Shutterstock

Dabas skaitīšanu veic Dabas aizsardzības pārvalde (DAP), un tā ilgs līdz 2019. gadam. Šovasar bija pirmais lauka darbu gads, un DAP uzdevumā gandrīz 100 biotopu eksperti no Latvijas Dabas fonda un starptautiskais vides konsultāciju uzņēmums "Estonian, Latvian&Lithuanian Environment" devās Latvijas laukos, mežos un ūdeņos, lai novērtētu, kādas dabas vērtības tajos atrodamas.
Jāpiebilst, ka šis skaitīšanas process ir sava veida ceļojums pa Latviju un lauka darbu laikā eksperti piedzīvojuši ne vienu vien interesantu notikumu.

Lūk, daži no tiem!

Tantīte ar Sarkano grāmatu

Foto: Shutterstock

Milzu govis Dvietes pļavās

Foto: LETA

Kaut kur tak' govis jāgana!

Lai jau liekot to biotopu

Foto: LETA

Baksta telefonu un atrod retumu

Foto: Shutterstock

'Sunīši' ar rotaļīgām govīm

Foto: PantherMedia/Scanpix

Valters Kinna

Ilzeskalna pagastā ir skaista apkārtne – paugurains reljefs ar mazām, gar pauguriem plūstošām upītēm, nelieliem mežu masīviem un zālājiem ieskautām viensētām, kurās mums, lai novērtētu pļavu un ganību nozīmi dabas daudzveidībā, regulāri sanāk viesoties. Skumji redzēt, ka vairākas, kādreiz acīmredzami sugām bagātīgās pļavas, tagad ir pamestas, vairākus gadus nepļautas un aizaugušas ar suņuburkšķi un kamolzāli, jo daudzi cilvēki ir pametuši savas lauku mājas vai atbrauc uz turieni reti, līdz ar to, arī nepļauj, negana vai pļauj, bet nesavāc nopļauto zāli. Tomēr arī Ilzeskalna pagastā vēl ir cilvēki, kas nodarbojas ar tradicionālo lopkopību - pļauj sienu vai gana savus lopiņus aplokos. Tieši šādās ilgstoši ganītās vai pļautās vietās mēs varam meklēt bioloģiski vērtīgos zālājus, kur vienā kvadrātmetrā var līdzāspastāvēt pat 40 vai vairāk augu sugu.

Pie kādas, starp pauguriem novietotas viensētas, man bija jāapseko liela ganība, kurā brīvi ganījās septiņas vai astoņas brūnas govis ar kārtīgiem ragiem. Lai sasveicinātos, sākumā piegāju pie saimnieka, kas turpat netālu ar traktoru vāca savāloto un sažāvēto sienu. Saimnieks bija pretimnākošs, izskaidroju viņam, ka esmu atnācis apskatīties viņa zālājus, apspriedām arī ilgstoši slapjo laiku, kas traucējis laicīgi sažāvēt sienu, līdz beidzot sarunā nonācām līdz viņa govīm. "Tās jau virsū nelec," viņš mierināja.

Tā es samērā droši kāpu pāri žogam ganībās, kas jau pa gabalu izskatījās pēc kartējamā bioloģiski vērtīgā zālāja "sugām bagātās pļavas un ganības". Govis turpat netālu ganījās, dažas ieinteresēti pacēla galvas, saimnieks devās uz blakus pļavu atpakaļ pie darba. Kad biju iegājis aplokā labi dziļi, un sācis skatīties konkrētajam zālāja tipam raksturojošās sugas un meklēt indikatorsugas (sugas, kas, augot konkrētā augu sabiedrībā, liecina par zālāja ilglaicīgu pastāvēšanu un arī par nozīmi bioloģiskajā daudzveidībā), govis sāka pievērst man pastiprinātu uzmanību – dažas sāka lēnām tipināt manā virzienā un tām pievienojās pārējās. Govju āriene neliecināja par agresiju – drīzāk par ziņkāri un rotaļīgumu. Tās izveidoja pusloku ap mani un uzsāka spēlēt tādu kā spēli. Viena sāka lielākā ātrumā skriet manā virzienā, kādus trīs metrus no manis apcirtās un skrēja atkal prom. Tad šo pašu rotaļu izmēģināja cita govs. Izskatījās, ka tām gribās spēlēt sunīšus. Lai gan, kā jau teicu, neizskatījās, ka govis ir agresīvas, īsti labi par savas personas drošību tomēr nejutos. Kad trešā govs jau grasījās atkārtot šo pašu triku, beidzot biju atguvis kontroli par savām kājām un ātri apsvēru savas iespējas – blakus bija bērzu puduris – man šķita, ka, ja es atradīšos starp kokiem, govis vismaz samazinās savus skriešanas ātrumu, un koki mani mazliet piesegs, kā arī varbūt viņām samazināsies interese par mani kā izklaidi kopumā.

Skrēju uz bērziem, govis saglabāja savu ieloku un kustējās man līdzi, acīmredzot šādi šķēršļi tikai padarīja mūsu spēli interesantāku. Kad sapratu, ka spēle šādi nebeigsies, atlika vairs tikai viens – pamest aploku un atgriezties ar saimnieku, jo kaut kā nevarēju iztēloties, ka es šo rotaļbiedru klātbūtnē varēšu mierīgi aizpildīt anketu par zālāju un uzskaitīt visas sugas, kas parasti aizņem vismaz pusstundu. Rezultātā es, vienai govij no manis atkāpjoties, sprintā skrēju uz tuvāko aploka malu, kur govju ielenkumam bija pārtraukums – tieši mežā iekšā. Govis centās saglabāt savas pozīcijas un mani pienācīgi atkal ielenkt, bet šoreiz es biju ātrāks. Ātrumā, lecot pāri elektriskajam ganam, es tomēr pamanījos stiepli savienojuma vietā saraut, un, tā kā tā bija pieslēgta pie strāvas, nevarēju atkal to savienot. Nācās vien iet uz saimniecību, lai informētu par savu ķibeli, ja vien negribēju, ka manas jaunās draudzenes man seko ārpus aploka. Govis man gar aploka iekšu cerīgi sekoja. Pēc neilgas saukšanas, saimniece iznāca un mēs iepazināmies.

Viņa jau bija redzējusi mani pa logu un nopratusi, ko es te daru, un bija priecīga par manu ierašanos - esot jau pirms 15 vai 16 gadiem saukusi DAP ekspertus apsekot to ganību, bet, visticamāk, tad zālāja sugu sabiedrības vēl nebija tik labi izveidojušās kā tagad, un zālāju toreiz neatzina par īsti bioloģiski vērtīgu. Noklausoties manu stāstu un manu kaunpilno atzīšanos par elektriskā gana pārraušanu, saimniece, protams, labsirdīgi pasmējās, un pateicās man par viņas govju izklaidēšanu. Viņa atzina, ka šīm govīm tiešām patīk parotaļāties, un atkārtoja to pašu, ko bija teicis saimnieks – "virsū jau nelec".

Foto: F64

Nāca jau vakars, mana kartētāja planšete tajā dienā bija jau gandrīz izlādējusies, savukārt apsekojamu zālāju tuvākā apkaimē vēl bija daudz. Sapratu, ka man šeit būs vēl jāatgriežas. Norunājām, ka es aploku apsekošu nākamajā dienā kopā ar viņu.

Nākamajā dienā, kad saimniece bija blakus, manas iepriekšējās dienas kaismīgās rotaļu biedres vispār nelikās par mani ne zinis – tik īsa bija mūsu draudzība.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!