"Nesasniedzot iecerētos plānus Rietumu frontē 1914. gadā, vācu armijas komandieri 1915. gadā nolēma galvenos spēkus pārmest uz Austrumu fronti un dot lielu triecienu Krievijai ar mērķi to atraut no kara. Vācu armijas vadība ieplānoja saņemt krievu armiju milzīgās "spīlēs". Tā nu 1915. gada vasarā krievu spēki veica "Lielo atkāpšanos" uz austrumiem. Ieņemot Austrijas Galīcijas, Polijas un Lietuvas teritorijas, vācu karaspēks pietuvojās tagadējās Latvijas teritorijai. Pateicoties atkāpšanās stratēģijai, krievu armijai gāja secen aplenkums un sakāve," informatīvajā materiālā par karadarbību un piemiņas vietām Daugavpils apkaimē raksta Brigita Madelāne.
Vācu armijas plāns par krievu armijas sakāvi un Krievijas iziešanu no kara spēles neizdevās. Bet lielā atkāpšanās bija smags morālais trieciens krievu armijas karavīriem un oficieriem. Uz rudens pusi fronte nostabilizējās līnijā Rīga-Dvinska-Baranoviči-Pinska–Dubno-Tarnopole. Vietās, kur pāri gāja armijas, tika iznīcināts viss, bet cilvēki devās bēgļu gaitās. 1915. gada augustā, piemēram, Kalkūnu pašvaldība evakuējās uz Sebežu (Krievija), kur pazuda un gāja bojā viss Kalkūnu pagasta arhīvs un vērtspapīri. Arī 95 procenti pagasta iedzīvotāju devās bēgļu gaitās uz Krieviju.
Sākot ar 1915. gada 3. septembri tagadējo Daugavpils novada Medumu, Kalkūnu, Demenes un Sventes pagastu teritoriju sasniedza neiedomājama traģēdija un pilnīga iznīcība. Vācu spiediena ietekmē atkāpās nogurušie krievu armijas karavīri. Vācieši regulāri saņēma papildinājumus un munīciju atbilstoši Vilhelma kategoriskajai pavēlei – jebkurā gadījumā nokļūt līdz upei Dvinai (Daugavai).
Dvinskas (Daugavpils) iedzīvotāji, dzirdot katru dienu frontes līnijas tuvošanos, panikā pameta pilsētu, atstājot visu savu iedzīvi. Ja vācieši tiktu līdz pilsētai, no tiešas artilērijas uguns nepaliktu pāri pat māju pamatu, kā tas notika Suasonā vai netālajā Ilūkstē, raksta Madelēne. Dvinska īsā laikā burtiski izmira, un virs pilsētas jau notika vācu lidmašīnu uzlidojumi, kamēr liela daļa krievu armijas izvietojās aiz pilsētas.
Tad ģenerālis Pāvels Adamovičs Pleve (1850-1916), 5.Armijas komandieris, pēdējā savas dzīves gadā arī visas Ziemeļu frontes virspavēlnieks, izteicis vēsturisku frāzi: "Kamēr esmu Dvinskā, ne soli atpakaļ!" Ziņa par to izplatījās acumirklī. Daļa transporta un vilcienu atgriezās uz Dvinskas pusi.
"Izšķirošo momentu nospēlēja 18. oktobrī pēdējā mirklī atbraukušais 12.kaukāzas strēlnieku pulks no Polockas, kuru ar četriem ešeloniem steidzami atveda uz Dvinskas preču staciju, kur tos uz pilsētas dambja jau sagaidīja vesela kolonna transporta – viss, kas bija Dvinskā (smagās, vieglās, medicīnas mašīnās u.c.). Neņemot neko lieku, kareivji ar šautenēm, ložmetējiem un patronu lentām sēdās mašīnās un orķestra mūzikas pavadījumā no pirmās mašīnas uzreiz devās tieši kaujā. Pēc stundas tukšas mašīnas atgriezās, lai vestu karavīrus no nākamajiem ešeloniem," raksta Madelāne.
Ēģiptes jeb Vilkumiesta un Smelines (Lietuva) apkaimē bija trešā Hindenburga kaujas līnija. Vācu štābs iekārtojās blakus – Smelines ciemā. Nocietinājumiem izmantoja pamesto māju baļķus, tāpat tika līdz pamatiem nojaukta Smelines baznīca, un materiāli izmantoti nocietinājumiem. Gan Smelines, gan Ēģiptes kapsēta tika "piepildīta" ar tranšejām un pazemes tuneļiem. Tuneļu sienas bija nostiprinātas ar baļķiem un apšūtas ar bieziem dēļiem, ventilācijai ierīkotas māla trubas, kas piestiprinātas pie griestiem.
Arī mūsdienās apskatāms bunkurs pie Ēģiptes luterāņu baznīcas jeb tā dēvētais "virsnieku bunkurs".
Sākoties bēgļu gaitām un karam, arī klusā Medumu ciema skaistās dabas ieskautās Pēterburgas aristokrātu vasarnīcās bija pamestas, un jau no 1915. gada 6. septembra tur bija paspējuši apmesties vācu kareivji. Krievu karavīri savukārt bija apmetušies mežos trīs verstis no Medumiem. Tomēr kaukāzieši ar īsiem, spēcīgiem uzbrukumiem izdzina vāciešus no Medumiem un iedzina mežos aiz ezera, bet paši steidzami raka ierakumus paaugstinājumos šosejas abās pusēs. Vācieši spēcīgi centās uzbrukt kaukāziešu pozīcijām, lai pildītu sava imperatora pavēli – nokļūt līdz Dvinskai. Līdz vakarpusei tagadējā Daugavpils bija glābta. Vāciešiem nācās šķirties no Medumu skaistajiem īpašumiem un apmesties aiz ezera purvainās vietās. Varbūt tieši tāpēc vācieši vēlāk ar vislielāko nežēlību bombardēja Medumus, neatstājot pat skaisto ēku pamatus.
Pēc tik straujām kara darbības izmaiņām iesākās divus ar pusi gadus ilgstošs, mokošs pozīciju karš līdz pat 1918. gada sākumam. Par šiem laikiem un notikumiem saglabājušās daudzas liecības un apskates objekti, kā arī baltu krustu un piemiņas plākšņu vainagotas kapsētas. Piemēram, kapi Medumu pagastā pie Āžukalna mājām vai piemiņas krusts Medumos, pie A13 šosejas. To Krievu biedrība atklāja 2000. gadā pie Daugavpils – Varšavas šosejas, vietā, kur 1915. gada rudenī nostabilizējās frontes līnija, lai atgādinātu šodien dzīvojošajiem par Pirmā pasaules kara notikumiem.
Uguns un nāves līnija – tā tika nosaukta šī frontes josla. Kopumā fronte iedalīta trīs līnijās, bet pirmā, protams, bija visbīstamākā un nāvējošākā, kur pastāvīgi notika apšaude un pozīcijas visu laiku mainījās no vienas puses uz otru. "Tā bija pilnīga " gaļas maltuve". Pēc plāna šajā līnijā bija jāmaina cilvēki reizi diennaktī. Bet reāli cīņu sīvuma dēļ maiņa notika retāk nekā reizi nedēļā. Pēdējos kara gados tika ieviesta rotācija, tādejādi katram zaldātam bija jāiziet cauri 1.līnijas šausmām," raksta Madelāne. Visām Austrumu un Rietumu frontes karojošajām pusēm smagie apstākļi bija vienādi. Kā izteicās kāds franču zaldāts Tanti savos pierakstos – karavīrs kļūst līdzīgs būtnei starp cilvēku un šimpanzi, ko ir radījis 20. gadsimts. Tas bija civilizācijas monstrs – civilizācijas, kura sākusi kustību pretējā virzienā. Vienīgā cilvēciskā izjūta, kas ir palikusi – ciešanu sajūta.
No atrastajām lādiņu paliekām var saprast, ka arī Daugavpils apkārtnes teritorijā tika izmantoti ķīmiskie ieroči. Iespējams, ka te tika pielietots arī vācu atklājums – briesmīgie ugunsmetēji.
Pēc kara vietējiem iedzīvotājiem bija jāiegulda milzu spēki, kad, atgriežoties savu kādreiz iekopto saimniecību vietā viņi atrada ierakumu, tranšeju labirintus, dzelzbetona blindāžas, dzeloņstieples, nerunājot par izzudušajiem kokiem un stādījumiem.
Medumi bija burtiski noslaucīti no zemes virsas. Nepalika pat pamati no muižas un 20 skaistajām vasarnīcām. Vēl daudzus gadu desmitus cilvēki vairījās šajās vietās kaut ko celt un iekopt laukus. Aizauga dzeloņstiepļu un tranšeju labirinti. 20. un 30. gados pamazām tukšajās zemēs ieradās zemnieki no Krustpils puses.
T.s."zemnīcas" ļoti lielā skaitā atradās Ēģiptē Lauceses ezera nogāzē. Gandrīz visas tās bija ar lodziņiem, dažas arī ar lieveni, izrotātu kolonnām. To drupas mūsdienās var doties apskatīt.
Kā informācijas nesēji par šī novada smagajiem kara gadiem kalpo pieminekļi kritušajiem krievu karavīriem un krustu rindas vācu karavīru kapsētās. Jāpiebilst, ka vēl daudzas apbedījumu vietas nav atklātas, un līdz pat šodienai tiek atrasti arvien jauni, nezināmu kareivju apbedījumi.
Demenes, Medumu, Kalkūnes un Sventes pagastu teritorijā ir zināmi septiņi krievu armijas karavīru apbedījumi un 14 vācu karavīru kapsētas. Ja vācu karavīru vārdi, dienesta pakāpes un miršanas datumi lielākoties zināmi un norādīti kapavietās, tad lielai daļai krievu armijas kritušajiem nav zināmi pat vārdi. Kopējās krievu karavīru kapavietas tika apvienotas un pārapbedītas jau pēc kara – no 1930. līdz 1932. gadam ar Latvijas Labklājības ministrijas un bezdarbnieku fonda līdzekļiem. Baltos pieminekļus un to apkārtni projektēja Daugavpils apriņķa sakaru inženieris Žanis Komisārs.
Savukārt vācu kapsētas tika iekārtotas 20. gadsimta 20. gados ar Vācijas valdības līdzdalību.
Pēc vietējo cilvēku nostāstiem Zelta kalnā pie pagrieziena no Līkā tilta uz Krivinišķiem ir pilnībā gājusi bojā viena daļa leģendārā sieviešu bataljona. Ziņas gan ir pretrunīgas, jo pēc citiem nostāstiem tādu Zelta kalnu ir veseli trīs.
Pēc visu šo objektu apskates var doties uz līdzās viesnīcai "Sventes muiža" iekārtoto, iespaidīgo militārās tehnikas muzeju. Vairāk par to lasiet šeit.
Tāpat šiem notikumiem veltīta ekspozīcija un papildu ziņas atrodamas Medumu skolas muzejā, kas atrodas skolas 4. stāvā. Medumos apskatāmas arī vairāk as privātkolekcijas. Par to apskati vērts konsultēties ar Daugavpils novada pašvaldības aģentūru "Taka" tūrisma ekspertiem.
Tāpat "Taka" gida vadīto ekskursiju iespējams noslēgt ar šādu "karavīru ēdināšanu" Sudmaļu pilskalnā.
Maršruts:
1. Medumu skola, skolas muzejs, kas atrodas skolas 4. stāvā.
2. Privātkolekcijas Medumos.
3. Piemiņas krusts Medumos, pie A13 šosejas, lai atgādinātu par Pirmā pasaules kara notikumiem.
4. Pirmā pasaules kara ierakumi, stāsts par aizsardzības līnijām.
5. "Virsnieku" bunkurs pie Ēģiptes (Vilkumiesta) luterāņu baznīcas.
6. Kapi Daugavpils novada Medumu pagastā pie Āžukalna mājām.
Vācu un krievu armijas karavīru kapi "Jaunzem / Matweikischki". Kapos apglabāti vismaz 258 vācu (10 nezināmi) un 67 nezināmi krievu armijas karavīri. Karavīru apbedījumiem uzstādīti individuālie betona krustiņi ar kritušo vārdiem, karaspēka daļu piederību un bojā ejas datējumiem. Saglabājušās kopējā pieminekļa paliekas un teritoriju norobežojošs zemes valnis.
7. Vairāki bunkuri un bunkuru grupas. Dažādas vietas, virzienā no Ēģiptes uz Kurcumu (Demeni).
8. Sventes kara tehnikas kolekcija (pie viesnīcas "Sventes muiža", tanki, cita kara tehnika)
9. Pusdienas Sudmaļu pilskalnā.
Izmantoti Brigitas Madelānes apkopotie Leo Trukšāna, Jurija Čertova, Miropijas Petkunes materiāli, kā arī biedrības "CALCUNA" ekspedīciju materiāli.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
