Ceļojuma stāsts: Pazaudēties Arktikā

Arī tev pūrā noteikti ir kāds stāsts par izbraucienu tepat pa Latviju vai izcilu atvaļinājumu ārzemēs. Atsūti savu ceļojuma stāstu līdz 15. oktobrim mums, un varbūt tieši tu saņemsi stāstu konkursa balvu – apmaksātu ceļojumu divām personām uz Abū Dabī, Taizemi vai Šrilanku no tūrisma aģentūras "Kolumbs". Vairāk par konkursu un tā noteikumiem lasiet šeit.

"Pametot mājas, uzmācās šaubas, kādēļ es atkal kaut kur dodos, kam man vajag šo nedēļu Arktikā ar dubļiem, lietu un aukstumu, ko ar to vēlos pierādīt?

Ziedošas pļavas, reti ezeri, atskaldītas klintis, skuju koku meži un sarkanas mājiņas ar karogiem un griliem pie tām, krācoši kupejas biedri, bet pats galvenais restorāna vagons, kas nepilnu 19 stundu braucienu uz ziemeļiem padara baudāmu. Parādoties pirmajām sniegotajām virsotnēm, visi pasažieri drudžaini drūzmējas pie logiem, lai uzņemtu fotogrāfijas, kuras vēlāk tiek dzēstas, jo salīdzinot ar nākamajās dienās redzēto ir blāvas, neizteiksmīgas un vilciena kustības dēļ izplūdušas.

Ir pārgājiena trešā diena (pirmā diena, kad vēlos kaut ko pierakstīt) un ceturtā diena kalnos jeb "fjell" (vēja un ledus nogludināti kalni ap 1500 m augsti), kā zviedri tos sauc. Pamazām kļūstu nejūtīgs pret mainīgi gleznaino ainavu, uzņemu aizvien mazāk fotogrāfiju un attālumu starp kalnu namiņiem veicu aizvien ātrāk. Esmu pavisam tālu no civilizācijas un pa taku eju viens, laiku pa laikam satiekot kādu dzīvnieku vai man līdzīgu īpatni. Lielākās komunikācijas iespējas ir apmetnes vietās. Manu pārvietošanās ātrumu ir piefiksējuši un uzteikuši vairāki zviedri, skauti pat aicināja piedalīties ultra izturības distancē, laipni atsakos, tas tomēr ir mans atvaļinājums, nevis sevis nodzīšanas nedēļa. Šodienas laikapstākļi, atšķirībā no vakardienas, kad vairākas stundas pēcpusdienā snaudu gleznainā tundrā un uzkrāju sauli, lika kustēties straujāk. Patīkami, ka čūsku te nav un arī ērču te vēl nav, līdz ar to var gulēt jebkurās sūnās. Upes ir pārpludinājušas improvizētos tiltus, apgrūtinot to šķērsošanu, un kūstošais sniegs zemākās tundras pļavas ir pārvērtis grūti caurbrienamā dubļu zampā. Iešana pa sniegu kļūst bīstama, jo tam var izkrist cauri un nekad nevar zināt, kas ir apakšā.

Atšķirībā no pirmajām dienām es vairs nenomaldos no takām, esmu "piešāvis aci" un sekoju pareizajam marķējumam, nevis ziemas, kā pirmajās dienā, kas vienmēr beidzās dūksnājā ar slapjiem zābakiem, kurus Arktikā grūti izžāvēt. Citkārt, dodoties uz Arktiku, lidostā esmu savācis milzu žūksni jebkādu avīžu zābaku sausināšanai, visvairāk man patīk dāņu "Berlingske" sava biezuma dēļ un "Süddeutsche Zeitung" pirmās lapas fotogrāfijas un milzīgā izmēra dēļ. Nomaldīties no takas tomēr ir aizraujoši, dažiem tā izdodas atrast ziemeļbriežu ragus, ko lepni kā goda zīmi piesiet pie somas (dažreiz pat ar visu galvaskausu) vai atrast no galvenās takas citādi neredzamas vietas, piemēram, ziemeļbriežu aplokus.

Pirmoreiz nomaldoties, sajutu prieku un brīvību, saule augstu virs galvas un apkārt milzīgs plašums, uztraukuma nebija, lai arī todien gāju šortos (tā bija neticami silta diena Arktikai: 20C un arī vienīgā tāda visā ceļojumā), tobrīd apmēram 1000 m zemāk vēl bija redzams Abisko ciemats. Nākamo reizi, aizejot pa nepareizo taku, biju spiests izvilkt milzīgā izmēra dēļ neērti lietojamo topogrāfisko karti, pateicoties tai, atradu ātru veidu, kā atgriezties uz galvenās takas. Īpaši nevilcinoties atlocīju bikses, novilku zābakus un pārbridu pirmo ledusauksto strautu. Vēlāk tā nācās darīt bieži, arī tad, kad biju noguris vai samircis un brišana pa sniega kušanas ūdeņiem nemaz nebija prātā. Dažkārt, lai izvairītos no brišanas pa ūdeni, ieskrējos un lēcu pāri šaurākām upītēm vai, ļoti sakoncentrējoties, sākumā pārmetu 14 kilogramus smago mugursomu un tad lēcu pats. Iepriekš nemaz nezināju, ka vajadzības gadījumā varu tik tālu aizlēkt!

Kādurīt, šķērsojot milzīgu, vairākus kilometrus plašu sniega lauku, kalnu pārejā gan biju piesardzīgs un turējos pie takas marķējuma, pašu taku kūstošajā sniegā un miglā dažubrīd nemaz nevarēja redzēt. Pārejas augstākajā punktā bija kalnu namiņš, kur patverties. Kungs, kurš soļoja pirms manis, bet miglā nebija redzams, iekurināja "Jøtul" krāsniņu, lai varētu sasildīties un apžāvēt zābakus, pēc tam izlasīju, ka malka izmantojama tikai ārkārtas gadījumos...

Pirmo reizi biju vietā, kur vairāku dienu gājiena attālumā nav zonas mobilajam telefonam, sākumā inerces pēc to vēl bakstīju, cerībā uz brīnumu, vēlāk, taupot bateriju, izmantoju kā fotoaparātu, piezīmju grāmatiņu un karti, lai pārliecinātos, ka esmu uz takas vai tuvu tai. Būšana bez telefona, tas nozīmē arī bez e-pasta, interneta un "Facebook", dod mieru, nav uztraucošu zvanu, nemitīgu paziņojumu un atgādinājumu. Runāt negribējās, un pretimnācēji tika sveikti ar strupu "Hej!" vai tikai rokas mājienu. Vispār, vienīgā doma bija tikai par to, kur spert nākamo soli, nekas vairāk man šeit nebija jādara. Dažubrīd domāju vēl par to, kādi būs laikapstākļi tuvākajās stundās. Ilgāku laiku domāju, ka būtu patīkami apēst steiku, "Filet Mignon medium rear" ar piparu mērci, dažreiz ejot prātā iesēdās kāda absurdi neiespējama doma un nelika mieru. Kopumā bija vienalga, vai sācies karš, ar kuru mediji jau gadiem baida, vai ko atkal sastrādājis Tramps.

Atšķirībā no līdzīgiem pārgājieniem patīkami, ka dzeramais ūdens līdzi nebija jānes, jo var dzert no visiem ezeriem, upēm un strautiem, samazinot nesamo mantu daudzumu apmetnē izmetu lielo rezerves ūdens pudeli un iztiku ar 0,5l pudeli. Pēc gardā Arktikas ūdens, krāna ūdens pilsētā, ko iepriekš dzēru, šķiet nebaudāms. Baltās naktis īpaši nesanāca izbaudīt, jo pēc dienas ārā gribas gulēt, lielākā daļa iet gulēt deviņos vai desmitos, lai celtos sešos vai septiņos. Naktī atmostoties, ārā joprojām ir gaišs. Vispār laiks Arktikā zaudē jebkādu nozīmi vasarā, gaišs ir visu laiku, pat ja ir apmācies, teorētiski var darīt visu, kas ienāk prātā, jebkurā diennakts stundā.

Sevis nodarbināšana no pārgājiena brīvajā laikā ir liela lieta, jaunieši, kuri ceļo kopā vai ir nejauši satikušies apmetnēs, spēlē kārtis un "Scrable", daži lasa vai raksta dienasgrāmatu, citi gatavo, dažas sievietes ada, daži atrodas nemitīgā kustībā it kā nemācēdami atslēgties no dzīves pilsētā. Nekad neesmu redzējis, ka cilvēki ar tādu aizrautību dara vienkāršus darbus. Arktikā par visu jāparūpējas pašam: nes ūdeni no upes vai ezera, zāģē un skaldi malku pirtij un krāsnīm mājiņās, kurini krāsnis siltumam un galvenokārt drēbju žāvēšanai. Nevarētu teikt, ka ar pēdējām divām lietām daudziem sokas raiti, bet var redzēt kādu prieku šie vienkāršie uzdevumi sagādā tiem, kuri mēģina. Ir arī tādi, kuri neko nedara un nododas skaļām saviesīgām sarunām virtuvē, lielākoties tie ir ārzemnieki, visskaļākie ir amerikāņi, zviedri atšķirībā no viņiem ir klusi, izpalīdzīgi un atstāj pēc sevis visu tā, it kā te nekad nebūtu bijuši. Šī ir lieliska alternatīva militārā novirziena jaunsargiem vai skautiem, kā apgūt iemaņas izdzīvošanai dabā.

Nevienā no apmetnēm nav elektrība, saules baterijas nodrošina kases aparāta, POS termināla, radio (weather station) un ārkārtas radio sakarus ar glābšanas dienestiem. Katrā namiņā ir sveces, lai arī šobrīd papildu gaisma nav nepieciešama, tās tiek iedegtas katrā ēdienreizē, radot vienlaicīgi mājīgu un svinīgu atmosfēru, dažreiz arī tāpat. Lietus dienās dažas apmetnes ir dzīvas kā skudru pūžņi, jo neviens negrib lieki atrasties, kur nu vēl nakšņot ārā. Vienmēr gan atrodas kāds, kurš stoiskā mierā to dara. Drošības pēc STF (Svenska Turistföreningen - organizācija, kas uztur un uzrauga kalnu mājiņas) neatsaka nevienam Arktikas klejotājam, ierādot vietu kaut vai uz grīdas. Tā kādu dienu, kad lietus nebija mitējies 72 stundas, nometnē, kur ir vietas 40 cilvēkiem, nakšņoja vairāk nekā 60. Manā istabiņā, kas bija paredzēta sešiem, gulēja desmit. Pāriem lūdza gulēt kopā, pirmajā gultas stāvā un solo ceļotājiem, kā man, pārcelties uz gultas otro stāvu. Apmetnēs arī notiek aktīvākā informācijas apmaiņa: par sniega daudzumu takās, ūdens līmeni upēs, strautos un to šķērsojamību.

Viss vajadzīgais tiek piegādāts (attiecīgi nevajadzīgais aizvests) ar helikopteriem, to satiksme te ir intensīvāka nekā dažās lielpilsētās. Sāmi, par kuru eksistenci te vairs maz kas liecina, ja neskaita grūti izrunājamus vietu nosaukumus, retas apmetnes vai ar žogu norobežotus ziemeļbriežu aplokus, helikopterus izmanto ziemeļbriežu produktu nogādāšanai līdz pilsētām. Ar helikopteriem tiek aiztransportēti arī pārguruši tūristi, kuri nevēlas turpināt gājienu, vai kāds, kurš ir satraumējies. Traumu iespējamības dēļ laba apdrošināšana vispār šeit ir ļoti svarīga, jo jebkura neuzmanīga kustība var būt ļoti dārga.

Katru vakaru apmetnē ir pieejama pirts, izņēmums ir vakars, kad nakšņoju tuvu Tjäktja (tas ir sāmu vietvārds, un zviedri nezina, kā to pareizi izrunāt, viņu izruna svārstās starp Čeka un Šeka) pārejai 800 metru augstumā, un pirts te nav. Parasti pirts laiki ir: 17.00-18.30 sievietēm, 18.30-20.00 vīriešiem un 20.00-22.00 pāriem.

Zviedru pirts tradīcijas ievērojami atšķiras no mūsu, lai arī pati pirts ir apmēram tāda pati. Viņi to izmanto galvenokārt, lai nomazgātos un, varbūt, vienu vai divas reizes pasildītos, uz lāvas līdzi ņemot ūdens pudeles vai alus bundžas, slotas neizmanto nemaz, lai arī pie Abisko bija daudz slotām piemērotu bērzu. Garu arī met reti un, ja met, tad nevis maziem malciņi, bet, uzreiz uzgāžot krietnu ūdens daudzumu, tā, ka viss pludo. Pēc karsēšanās pats labākais ir iemērkties ledainā ezerā vai upē. Zviedri teica, ka ūdens temperatūra nav augstāka par 6C, man nebija pamata to apšaubīt, kaut gan tuvāk Kebnekaise ūdens temperatūrai jābūt zemākai, jo pat gaisa temperatūra pēdējās dienās nav augstāka par 4-6C. Pie laipas ir striķis, lai krampju gadījumā varētu sevi izvilkt ārā (citu pielietojumi šim striķim es nevarēju izdomāt). Dažreiz gan ir vajadzīgas alpīnisma iemaņas, lai pēc pirts nonāktu līdz ūdenim.

Vienvakar pirtī satiku britu dabaszinātniekus, kuri Arktikā veic savus lauka pētījumus, saistītus ar globālo sasilšanu. Klusībā nodomāju, vai kādreiz pienāks tāda reize, kad šeit satikšu savus "Alma Mater" biedrus, vai viņi kā parasti nodarbosies ar nogulumiežu pētniecību un citām vairāk Vēstures un filozofijas fakultātei piederošām nodarbēm? Esot šeit, es labāk izprotu procesus tundrā, par kuriem citkārt lekcijās stāstīja pasniedzēji: ledāji, sniegs, tā kustība un kušana, mūžīgais sasaluma, sala iedarbība uz augsni utt.

Man vienmēr ir teikts, ka staigāt pa sniegu ir ļoti bīstami: var sākt neapturami slīdēt, tam var izkrist cauri vai iekrist plaisās. Šeit mācos pazīt sniegu, gandrīz kā Smillas jaunkundze, attīstot savu slaveno sniega izjūtu. Atpazīstu sniegu, uz kura noteikti paslīdēšu, sniegu, kurā samērcēšos, smukais, gaiši zilais sniegs ir pārpilns ar kušanas ūdeni, droši brienamu sniegu, bieži man nav citas izejas, kā soļot pa to.

Daži pārgājienā dodas ne tikai ar dzīvesbiedriem, bet arī saviem četrkājainajiem draugiem, daudziem suņiem uz muguras ir tādas kā sedlu somas, kurās, kā vēlāk noskaidrojās, viņi negribīgi stiepj līdzi savu pārtiku. Uz zemes ligzdojošo putnu un apkārt staigājošu ziemeļbriežu baru dēļ visi suņi iet pie pavadas. Pārsvarā te klejo zviedri no lielajām "dienvidu" pilsētām Stokholmas un Gēteborgas, bet ir arī pa kādam šveicietim, lietuvietim, čeham, vācietim un japānim. Japānis stāstīja, ka braucot šurp jau piecus gadus un izmantojot Arktikas pārgājienam visu atvaļinājumu. Viņiem atvaļinājums esot viena nedēļa (kompānija apmaksā tikai piecas dienas), bet, kombinējot to ar oficiālajām svētku dienām jūlijā, varot izspiest gandrīz divas nedēļas, no kurām četras dienas paiet ceļā, lai no Japānas nokļūtu zviedru Arktikā un atpakaļ.

Arktikas vasara nereti saistās ar iespaidīgiem odu un knišļu uzbrukumiem, to te šogad ir mazāk nekā parasti vasaras sākumā Kurzemes jūrmalā. Lai arī neesmu zvērināts modernā ceļojumu ekipējuma entuziasts, Arktikā mācos izbaudīt tā priekšrocības, izmantojot lietas, kādas nekad neesmu lietojis. Lietus, kas turpinājās jau ceturto dienu (vienā dienā nolijuši 48 mm) bija mani pilnībā izmērcējis. Tik slapjš biju bijis vienīgi bērnībā, kad skolas brīvlaikos apmeklēju vecmāmiņu laukos. Klejotājus var sadalīt divās galvenajās grupās – tos, kuri ceļo vienkārši, līdzi ņemot pašu nepieciešamāko un improvizējot ar pārējo, kā arī tādos, kuri ir tūrisma preču veikalu upuri, atstājuši tur savus ietaupījumus, lai iegādātos modernāko aprīkojumu un apģērbu. Diemžēl bieži tas viņiem nedod nekādas priekšrocības, un pārsvarā bāzes nometni viņi sasniedz kā pēdējie, nesot milzu somas ar visām iespējamajām dzīves situācijām vajadzīgo aprīkojumu, kurš, par laimi, nekad netiks izmantots. Ierodoties nometnē, viņi parasti ilgi krāmējas, izpakojot neskaitāmus čaukstošu un krāsainus maisiņus, no rīta šo pašu operāciju atkārtojot pretējā virzienā, kad visa mantība jau agri tiek savākta un sapakota milzu mugursomās.

Tā jau gandrīz pie finiša mani pārsteidza vairākas labi ģērbtas un pastaigu solī pretim nākošas tūristu grupiņas, kuras vaicāja, kur ir uzeja uz Kebnekaisi. Tā kā kāpiens Kebnekaise nebija manā plānā, nezināju, kur precīzi atrodas taka, bet viens bija skaidrs – viņi visi bija pagājuši garām vajadzīgajam pagriezienam vismaz vairākus kilometrus. Īsu brīdi prātoju, kā rīkoties, jo skaidrs, ka ar šādām spējām lasīt kartes un orientēties apvidū nevajadzētu mēģināt uzrāpties Kebnekaise virsotnē. Lai nebūtu līdzatbildīgs šo cilvēku iespējamā bojāejā, aizsūtīju viņus pie turpat blakus esošā reindžera, lai tas novērtētu viņu spējas, aprīkojumu un pieņem lēmumu.

Viena no svarīgākajām sarunu tēmām gājiena laikā ir laika apstākļi. Tā kā nedarbojas mobilie sakari, laika prognozi var uzzināt no kāda pretimnācēja, bieži gan tā ir dažas dienas veca. Kādudien viens puisis skrēja no kalna, kur bija uzcēlis telti (ārpus nacionālā parka teltis var celt jebkur), lai apvaicātos, vai man nav jaunākās laika prognozes, un vēl, vai neesmu saticis kaut kādu amerikāņu meiteni. Nevarēju viņu iepriecināt, meiteni saticis nebiju un arī laika ziņas, pēc kurām vadījos, bija divas dienas vecas. Nākamās dienas solīja tikai lietu.

Kopumā šāds gājiens ir izteikti meditatīvs pasākums ar piecām darbībām regulāros atkārtojumos: iet, ēst, gulēt, žāvēt apģērbu un sasildīties. Un tā katru dienu, vienalga vai spīd saule, līst vai krīt slapjš sniegs, nekam citam te nav nozīmes."