Arī tev pūrā noteikti ir kāds stāsts par izbraucienu tepat pa Latviju vai izcilu atvaļinājumu ārzemēs. Atsūti savu ceļojuma stāstu līdz 15. oktobrim mums, un varbūt tieši tu saņemsi stāstu konkursa balvu – apmaksātu ceļojumu divām personām uz Abū Dabī, Taizemi vai Šrilanku no tūrisma aģentūras "Kolumbs". Vairāk par konkursu un tā noteikumiem lasiet šeit.
"Katrs, kas audzis padomju laikā, sapratīs, ka tas nozīme neliela dārza mājiņa un neliels zemes gabaliņš, un, protams, kaimiņi no visām pusēm. Televizora tur nesot, bet esot jauks dārziņš, un turpat, gandrīz pie durvīm, Zvirgzdenes ezers. Tieši televizora neesamība arī bija par iemeslu piekrišanai turp doties. Galu galā mums visiem taču iesaka atpūsties no TV un telefona, ko arī apņēmos lietot tik maz, cik iespējams.
Tad nu ceļotāju profils: sieviete, 46 gadi, un dēls, 6 gadi. Vairāk cilvēku tajā mazā mājiņā arī nejustos komfortabli.
Man gan jāatzīstas, ka es esmu no Latgales, tur dzimusi un uzaugusi, tiesa gan pie Nirzas ezera. Visu saprotu un zinu, kas mani varētu tur Latgalē sagaidīt. Bet dažiem notikumiem nu nevar sagatavoties. Par to visu mazliet vēlāk.
Tad nu jūlija beigas, braucot garo, nogurdinošo un luksoforu pilno ceļu uz mūsu apmešanās vietu, dēls mani nemitīgi iztaujā. Par šo un to, un, protams, viņu interesē, cik liela ir tā mūsu mazā mājiņa, kur mēs dzīvosim. Tā kā es to redzējusi nebiju, atbildu piesardzīgi, ka nu ļoti maza. Mans sirsnīgais dēls ir ļoti norūpējies un prasa man: "Bet kā tad es tur ielīdīšu, ja mājiņa tik maza." Jautrības bez gala, un pat luksofori vairs netracina.
Krietnā vakarpusē esam klāt Ludzā, draugs sagaida, pacienā ar tēju un ved rādīt, kur dzīvosim.
Redzētais pārspēj visas cerības. Mājiņai ir divas mazas istabas un neliela virtuve. Vietas pietiek visiem, ezers rāmi viļņojas turpat blakus. Abi ar puiku esam laimīgi.
Otrā rīta, protams, jūtama kaimiņu interese. Te no vienas puses kāds paskatās, te no otras. Mēs tik smaidām un visus sirsnīgi sveicinām. Pagaidām latviešu mēlē, jo latgaliski vairs tik raitas runas man nevedas. Saprast gan visu saprotu. Saprotu arī to, ka šis atvaļinājuma ceļojums būs krasi atšķirīgs no visiem pārējiem.
Tualete āra, pēc dzeramā ūdens jāiet uz avotiņu. Bet kas par to, ezers ir blakus un vēl nav pulksten 11, kad mēs jau gribam peldēties. Uzmanīgi pārbaudām ūdeni, un nākas secināt, ka šajā aukstajā vasarā ezers jūlija beigām diez ko uz vēl nav iesilis. Tas gan mūs nebaida. Katrs, kurš ir peldējies mūsu jūrā, zina, ka tur reti ir silts ūdens. Tad nu ar skrējienu metamies iekšā un pēc kādas minūtes secinām, ka siltāks nekā jūrā tomēr ir.
Dievīgi!
Peldamies, sauļojamie, peldamies. Nepaiet ne viena stunda, kad klāt kāds vietējais, domādams, ka ūdens beidzot ir silts, bet, pārbaudot ūdeni, prasa mums, vai mēs sastāvam ziemas roņu kustībā. Nē, nē, mans puika saka: "Mēs esam jūras asari." Vietējais peldēties iet neriskē. Esot par aukstu.
Atgriežoties mazā mājiņa, saproti bez vārdiem, ka esi Latgale, jo darbi to apliecina. Uz sliekšņa nolikti salasīti ķirši, blakus kartupeļi un arī kaimiņš tūlīt klāt ar svaigi noķertām zivīm. Viss tiek sirsnīgi iedots un novēlēts jauki atpūsties.
Ak, uzreiz gribu pateikt, ka tik jaukus, nesavtīgus, mīlošus un devīgus cilvēkus, ikdienā dzīvojot Kurzemē, sen nebiju satikusi. Sirds sasilst un atkūst no ikdienas stresa, steigas, biznesa, līgumiem, plāniem, pārrunām un termiņiem.
Ir tik labi.
Vakarā puika prasa, ko vēl mēs šeit bez peldēšanās darīsim. Intensīvi domājot, atbilde prāta nāk tik viena – meklēsim siltāko ūdeni Latgales ezeros. Šai vasarai ļoti piemērots mērķis.
Tad nu katru dienu devāmies nelielos izbraukumos, izpeldējāmies gan Ludzas Mazajā, gan Lielajā ezera, gan bijām pie Cirmas, gan manā mīļā Nirzas ezerā Raipole vienu dienu plunčājamies. Laiks gan mūs ne īpaši lutināja. Bija jādomā, ko vēl iesākt bez peldēšanas un obligātas Ludzas apskates, kā arī viesošanās bērnu laukumā, kas tagad praktiski visās pilsētas ir identiski.
Puikam jau seši gadi, laiks iepazīstināt ar Latgales kapu kultūru, tāda doma pirms aizmigšanas man ienāca prātā. Un, lūk, jautājums par laika pavadīšanu pārvērtās par laika sadalīšanu starp peldēšanos un kapu apmeklēšanu. Es vēl nolēmu apmeklēt arī visu draugu un mirušo paziņu kapiņus.
Mūsu dienas Latgalē sākas ar plastmasas puķu pirkšanu kapiem, braukšanu uz kapiem un pa ceļam vai atceļā peldēšanos ezeros. Vakara pirms braukšanas mājas picas ēšana picērijā "Astotais rajons" Ludzā. Ļoti garšīga pica un jauka apkalpošana.
Un visas dienas bija bezgalīgas sarunas ar dēlu. Jo bijām tikai mēs, ezers un kapi. Puiku viss tik ļoti interesēja par vecvecākiem, onkuļiem un tantēm, kas tur guļ, ka pat vakarā gribēja nevis skatīties planšeti, bet runāt tālāk. Pilsētas un tradicionālo Latgales apskati aizstājam ar sev tuvo.
Līdz vienu vakaru "dāčas" kaimiņiene saka, ka naktī gaidāms negaiss. Domāju, ko nu iespringt, mūsu mājiņa ir maza, gan jau zibens nepamanīs. Ar tādu domu arī aizmiegu.
Pamostos no rīta, un pirmā doma ir, ka sācies karš – dārd nepārtraukti. Kā vecās padomju kara filmās. Es krītu panikā, rauju puiku augšā un lieku ģērbties, jo esmu pilnā pārliecība, ka Putins ir mums uzbrucis. Jāmūk. Dārdoņa arvien pieaug. Tā kā esam apmēram 20 kilometrus no robežas ar Krieviju, viss šķiet iespējams.
Un pēkšņi netālu sper zibens. Dārdoņa šausmīga, lietus sāk līt tik stipri, ka saprotu, pat ja gribētu braukt, nekur netiktu. To arī apliecina bildes. Kaut ko tādu nu tiešam vēl nebiju piedzīvojusi. Tādu dārdoņu un tik stipru lietu. Abi esam pārbijušies un lūdzam Dievu. Viss beidzas labi.
Bet pēc negaisa pavisam nedaudz pietrūkst, lai nevajadzētu iet uz ezeru. Var izplunčāties turpat pagalmā. Puika laimīgs.
Pāris dienas ir drēgns laiks, tāpēc apciemojam radus, izēdamies pēc pilnas programmas.
Tikai Latgalē ir iespējams, aizbraucot ciemos ar nelielu dāvanu, atgriezties mājas ar labumu pilnu lielu somu. Fenomenāli.
Paldies Dievam, atkal ir saulains laiks. Peldamies, peldamies, peldamies. Katru vakaru mūsu sirsnīga kaimiņiene mums sagādā pārsteigumus, gan vietējo produktu veida, gan vietējo stāstu krāšņumā. Mūsu Veriņa ir ļoti kolorīta personība. Visu zina, visu prot un ir nepārtraukti darbos un kustībā. Apbrīnojami. Nu ir tie Latgales cilvēki no cita māla būvēti! Atvadāmies jau kā sirsnīgi, 100 gadu pazīstami draugi. Protams, ar ielūgumu jebkurā laikā braukt pie viņiem ciemos.
Vienīgas, kas atvaļinājuma mazliet tracināja, bija ludzāniešu braukšanas kultūra un haoss, novietojot mašīnas. Ne pieklājības, ne sistēmas tur meklēt nav ko. Varētu raksturot ar vārdiem, tik mauc un būs labi.
Mēs katru gadu ar puiku braucam uz Latgali un esam tur ļoti daudz ko redzējuši, bet šoreiz, izvēloties atvaļinājuma laikā baudīt tikai dabu, cilvēku attiecības un likteņus, bija trāpīts mērķi. Protams, Latgalē ir vēl daudz ko redzēt un izjust, ko varbūt arī nākamgad izdarīsim. Reizēm ir svarīgāk nevis, cik un ko tu esi redzējis, bet gan, ko tu esi piedzīvojis un izjutis. Novēlu visiem reizēm izdarīt ko pilnīgi citādu un pirmajā mirkli šķietami nepiemērotu. Tas var pavērt slūžas gan pašā, gan attiecības ar pārējiem, gan iepazīt labāk savu bērnu. Galu galā katra ceļojuma mērķis ir kaut vai mazs, bet atklājums. Varbūt, no jauna atklājot arī sevi. Jaukus ceļojumus visiem!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
