Citāds rudens baudīšanas maršruts: Kaņiera ezera torņi, takas un lagūnas  (2)

Kad rudens saulīte lutina, vērts izbraukt no pilsētas. Šoreiz devāmies uz Kaņieri.

Ja nedaudz atskatāmies vēsturē, tad jāmin kāds interesants fakts. Varēja gadīties arī tā, ka šāda ezera mums tagad nemaz nebūtu. Proti, jau hercoga Jēkaba laikā te tika izrakts kanāls, ko dēvē par Starpiņupi, kas savieno Kaņieri ar jūru. Daudzi upīti atpazīs pēc slūžām, kas redzamas arī no Talsu šosejas, pie Lapmežciema un Ragaciema robežas. 20. gadsimta sākumā upīte padziļināta, un ezers tika praktiski nosusināts, lai iegūtu lauksaimniecības zemes. Taču zemes šeit, kā jau piejūras kāpās, izrādījās neauglīgas, un 1965. gadā uz Starpiņupes tika uzbūvētas pirmās slūžas, kas ļāva atjaunot ezera ūdenslīmeni, līdzīgu tam, kāds tas bija pirms nosusināšanas. Jāpiebilst, ka šīs slūžas ilgu laiku bijušas strīdus ābols starp vietējiem iedzīvotājiem un Ķemeru nacionālo parku, kurā šī teritorija atrodas, jo parks ir ieinteresēts, lai ezera ūdens līmenis būtu pietiekami augsts un tajā ligzdotu ūdens putni, kā arī mājotu zivis. Savukārt iedzīvotājiem tā dēļ applūst pagrabi un dārzi.
Tomēr tūristiem šīs vietas ir kā medus maize. Pie Lapmežciema Tautas nama, braucot no Rīgas, jāgriežas pa kreisi, un jāpabrauc pāris kilometri. Labajā pusē redzēsiet Latvijas valsts mežu apsaimniekoto laivu bāzi, kur ir arī skatu tornis. Te var iznomāt laivu, pamakšķerēt vai vienkārši apbraukāt ezera interesantās vietas pa ūdens ceļiem.

Mēs tomēr devāmies vēl tālāk ar auto. Jau pēc kilometra labajā pusē var redzēt norādi uz "Cemex" putnu vērošanas torni. Tur brīvdienās bija piestājušas vairākas mašīnas, bet dabas vērotāji viens otram netraucēja, jo nav jau tik daudz kā Siguldā. Pa skaistu, saules un lapu zelta pielietu taku, ko no abām pusēm ieskauj vēsturiski akmeņu krāvumu valnīši, jādodas daži simti metru pa Riekstu pussalu.

Izejot no lapu koku pudura, paveras Igaunijas salām tik raksturīgā ainava – gari, zeltaini meldri, nelieli zāles klajumi un tajos augoši, lieli kadiķi, kuru ogas pašlaik iekrāsojušās viegli violetas. Ceļa galā gaida putnu vērošanas tornis. Putnu visapkārt tiešām bija daudz – gulbji veseliem bariem, mežapīles un vērīgākie pat varēja pamanīt balto gārni.

Kad te ainava izbaudīta, devāmies tālāk. Ne visi zina, ka turpinot braukt pa to pašu ceļu, kas ved pa valni cauri ezeram, jāaizbrauc līdz Antiņciemam un tur jānogriežas pa labi, lai pa visai bedrainu ceļu pabrauktu vēl kādus trīs kilometrus, bet tur jau būs norāde uz Kaņiera pilskalnu. Auto var atstāt stāvlaukumā. Ja pie putnu torņa ļaužu netrūka, tad šeit nebija neviena.

Devāmies pa taku, kas sākās mežmalā pie informācijas stendu un drīz vien ieveda purvainajā mežā, kas pēc šī rudens lietavām praktiski visur bija zem ūdens. Tomēr par to nav jāuztraucas, jo visur ir koka laipas un taku var iziet sausām kājām. Tikai jābūt piesardzīgiem, jo slapjie koka celiņi ļoti slīd.

Tad nu apkārt var vērot neparastus skatus – ar visām saknēm izgāzušos kokus, suņu sēņu armijas un visdažādākās dabas veltes, tostarp košās zalktenes, papardes un tiešām iespaidīga izskata piepes. Kā vēsta informācijas stendos nodrukātā informācija takas malā, uz Kaņiera pilskalnu jāiet cauri mežam un zāļu purvam (tas gan labāk apskatāms atceļā).

Taka šķērso arī akmeņu valni, kas, iespējams, ir bijis saistīts ar pilskalnu. Par to, cik vecs ir Kaņiera pilskalns un kas to apdzīvojis, vēsturnieki joprojām strīdas. Tomēr, jau izejot taku, skaidrs, ka šī bijusi laba vieta pilskalnam, jo iebrucējiem tur nokļūt noteikti bija grūti – no vienas puses Kaņieris, kas aizsargāja, bet iedzīvotājus baroja ar zivīm un putniem, no otras biezs, turklāt ļoti purvains mežs, kur savākt ogas un sēnes. Daudzi uzskata, ka šī ir ļoti sena cilšu apmetnes vieta. Tomēr ir arī leģenda, ka šo vietu, kas atrodas ļoti tuvu jūras līcim, izmantojuši jūras laupītāji, lai uzbruktu kuģiem. Tie bijuši ļoti nežēlīgi un nebaidījušies nogalināt, lai gūtu laupījumu.

Takas galā paveras jauka pļaviņa, kurā ir gan vieta piknikam, gan skatu platforma trīs stāvos. No tās var pārredzēt Kaņiera ezeru. Ņemiet gan vērā, ka ugunskuru kurināšana te nav atļauta.

Atpakaļ arī nebūs jāiet pa to pašu ceļu, jo taka ved pa apli, tālāk var apskatīt jau minēto zāļu purvu un vairākus iespaidīgus akmeņus.

Takas iziešana aizņems aptuveni 40 minūtes.

Ja vēlaties ceļu turpināt tajā pašā virzienā, brauciet Smārdes virzienā un izbrauksiet pie Valguma pasaules, kur arī atrodami dažādi dabas tūrisma objekti.

Savukārt, ja dodaties atpakaļ uz Rīgu, vēl viena jauka un neliela dabas taka, pa ko var aiziet līdz jūrai, ir Kupskalnu dabas taka gar Sietiņupi. Tā sākas uzreiz aiz degvielas uzpildes stacijas pie Lapmežciema un Bigauņciema robežzīmes.