Četras latviešu meitenes Kazahstānā: kukuļi, nogrimis ezers, auto bez bremzēm un zirga gaļa  (17)

Viņas aprakstītie piedzīvojumi Kazahstānā ieguvuši arī galveno balvu ceļojumu stāstu konkursā un Liene kopā ar vēl kādu varēs doties ceļojumā uz Taizemi, ko nodrošinās tūrisma aģentūra "Kolumbs". Pateicamies arī citiem stāstu iesūtītājiem un apsolām, ka turpināsim publicēt vēl daudzus no interesantajiem piedzīvojumu stāstiem.
Lūk, arī Lienes un viņas draudzeņu piedzīvojumu stāsts.

"Plānošana nebija viegla. Nelidosim jau tikai apskatīt vienu ezeru.

Tā kā Kazahstāna nav kūrortam līdzīgs galamērķis vai tipiska tūrista galamērķis, tad bija diezgan sarežģīti sameklēt izsmeļošu informāciju par tūrisma apskates vietām, noteikumiem, ieejas maksām, par autoceļiem un visu pārējo.

Sapratām, ka noderētu kāda vietējā iedzīvotāja palīdzība. Caur paziņām un draugiem atradām Almati iedzīvotāju, kas neliedza mums savu palīdzību. Uzreiz bija skaidrs, ka tas būs "haiking" brauciens. Bija skaidrs, ka īrēsim auto un mums būs "road trip" pa Kazahstānu. Nemaz nenojaušot, ka tas izklausās daudz vieglāk nekā patiesībā. Tā nu ņēmām karti un pētījām apkārtni, kas atrodas ap Almati pilsētu un Kaindi ezeru. Atradām vairākus apskates objektus, kurus vajadzēja savienot vienā braucienā un maršruts bija gatavs. Ceļojums izplānots pa dienām.

Sākām gatavoties nopietnāk. Iepirkām ekipējumu – apģērbu, apavus, visu, kas vajadzīgs tipiskam "hiking" tipa braucienam. Tā nu mēs, četras meitenes, ielidojām Kazahstānā, un piedzīvojumi sākās. Pirmais, ieejot lidostā, ir skaidrs, ka te viss ir kā pirms kādiem 15 līdz 20 gadiem pie mums. Ar satraukumu gaidījām savu bagāžu, jo tajā bija ļoti vērtīgas lietas, kā piemēram, pārgājienu apavi, teltis, guļammaisi, ēdiens utt.

Stāvam un ceram, ka somas izripos ar visu pilno to sastāvu. Pagājušas jau vairāk nekā 40 minūtes, kopš esam ielidojušas, bet koferu vēl nav. Mazliet jau sākas uztraukums, bet tad ieraugām savu bagāžu un esam priecīgas. Viena no draudzenēm priekā lec pēc kofera, un no rokām izlido tikko nopirktais, jaunais mobilais telefons un vairs nestrādā. Ielidojām ap četriem no rīta. Tikko izgājušas kontroles, dabūjušas bagāžu, ejam ārā no lidostas, draudzene izvelk cigareti un aizdedzina. Šķērsojam gājēju pāreju, un priekšā jau policists, kurš norāda, ka šeit smēķēt aizliegts un parāda vietu, kur to atļauts darīt. Bet ar to jau nekas nebeidzas. Viņš ver vaļā dīvaina paskata kladi, uz kuras ir uzraksts: kodekss. Paņem draudzenes pasi, un ir skaidrs, ka vaļā tik viegli netiksim. Policists velk garumā pilnīgi visu. Un vēl kas, uz jautājumu, kur tad ir norāde, ka tur smēķēt aizliegts, viņš parāda mazu norādi, kas uzlīmēta uz lidostas logiem, bet piebildīšu, ka norādi var redzēt tikai, ieejot lidostā, nevis nākot ārā no tās. Tā nu pēc ilgām sarunām draudzene tiek ievilkta būcenī ar uzrakstu "Policija" un sarunājas ar vietējiem kārtības sargiem. Oficiālais sods diezgan liels. Bet policists nekur nesteidzas. Mēs esam pārgurušas no diviem lidojumiem, nav gulēts jau vairāk nekā 24 stundas. Un 300 metru attālumā ir mūsu viesnīca. Tā nu jau pagājusi apmēram stunda. Līdz beidzot tiekam cauri ar 25 eiro sodu. Jebšu precīzāk: pirmais "kukulis" Kazahstānā.

Mums bija paņemta viesnīca pie lidostas uz pāris stundām, lai ieietu vēl pēdējo reizi normālā, siltā dušā. Ieejot viesnīcā, pirmais, ko administratore paziņo, ka ļoti atvainojas, bet šobrīd viesnīcā nav siltā ūdens. "Oh, yes," un iedod mums tējkannu. "Welcome to Kazahstan" (Laipni lūgti Kazahstānā – angļu val.). Te nu bija dažas stundas, lai ieietu ledus aukstā dušā un mazliet pagulētu. Jo bija sarunāts, ka mums atbrauks pakaļ. Saņēmušas ļoti daudz vajadzīgas un noderīgas informācijas no vietējiem, dodamies pēc nomas auto.

Auto un nomas izvēlē mums palīdzēja. Skaidrs, ka bija jāņem apvidus auto, 4x4, jo ar mazāku auto varētu būt sarežģītāk ārpus pilsētas. Kā apgalvoja Stasiks, auto īpašnieks, auto ir ļoti labā stāvoklī, nevajadzētu būt nekādām problēmām, kā nekā esam četras meitenes, visas autovadītājas ar stāžu, riepu spētu nomainīt. Auto paņemts, varam doties iepirkt pārtiku un citas izdzīvošanai nepieciešamās lietas, jo turpmākās četras dienas mēs būsim ārpus pilsētas. Bagāžnieks pilns ar pārtiku un ūdeni. Varam atvadīties no jauniegūtajām paziņām, kas vēl joprojām šokā, kāpēc mēs vispār te atbraukušas. Varam doties pretī skaistajai Kazahstānas dabai ārpus Almati.
Tā nu dodamies pretī pirmajam galamērķim – Altin Emel nacionālajam parkam.

Esam jau nobraukušas kādas trīs stundas ārpus pilsētas, sākās kalni, serpentīni, visas labā noskaņojumā, mūzika uz pilnu klapi. Plus vēl mana vārda diena. Doma tikai viena – dzīve ir skaista, un es labāku vārda dienu nevarētu vēlēties. Tad pēkšņi auto sāk pīkstēt, iedegas panelī ABS lampiņa. "Oh yes," esam pilnīgā nekurienē (bet ar skaistu skatu) un ar lielu džipu bez bremzēm. Zvans Stasikam. Stasiks izjautā visu un saka, ka esot sporta zālē un pēc tam uzreiz izbraukšot ar meistaru pie mums. Tā nu paiet stunda, divas, trīs, četras, piecas un pēc sešām stundām Stasiks klāt ar mehāniķi, lai glābtu auto. Protams, vairākas reizes mums atkārto, tā ir, ka tikai meitenes brauc, jums kādu čali vajadzēja utt. Bet nu bija pārtrūkusi bremžu "šļauka" un iztecējis pilnīgi viss bremžu šķidrums. Un, ja pat mums būtu bijis līdzi kāds čalis, kur gan viņš būtu mums dabūjis bremžu šķidrumu un visu pārējo, lai mašīnu sataisītu. Bijām apmēram 300 kilometrus prom no pilsētas. Tā nu ap pulksten vieniem naktī bremzes bija sataisītas un pārbaudītas vairākas reizes, un Stasiks ar savu mehāniķi devās prom. Turpinājām ceļu. Bija nedaudz atlicis līdz pirmajai apmešanās vietai nacionālajā parkā. Iebraucām, bet viss jau slēgts. Blakus mazs ciemats ar aizdomīga paskata mājām, kas gan vairāk pēc Bolderājas mazdārziņu būdām izskatījās. Pa ciematu vazājas ēzeļi un zirgi, bet esam jau tik ļoti nogurušas, ka piezogas panika: kur mums nakšņot?! Saprotam, ka šī vieta galīgi nebūs piemērota. Vienojamies, ka izlaidīsim šo nacionālo parku un turpināsim ceļu līdz nākamajam apskates objektam: Šarina (Sharyn) kanjonam. Bet tas vienā naktī nebija iespējams, jo šoferis saguris. Stūrēt drīkstēja tikai viens cilvēks apdrošināšanas dēļ. Saprotam, ka šī nakts būs jāpavada auto. Tā nu centāmies atrast piemērotu vietu nakšņošanai. Mūsu pirmās naktsmājas bija ļoti tuvu Ķīnas robežai, benzīntankā.

Mazliet nožēlojot par neapmeklēto nacionālo parku, devāmies pretī nākamajai apskates vietai. Pa ceļam, protams, daudz kalnu, skaistu dabas skatu. Augļu tirdziņi ceļmalās. Bauda. Protams, auto mums īpašs. Katru reizi, kad uzpilda degvielu, spidometrs apstājas uz pāris stundām. Lai apmēram saprastu, ar kādu ātrumu pārvietojamies, ieslēdzām "Endomondo" aplikāciju. Mūs brīdināja, ka Kazahstānā jābrauc uzmanīgi, zīmes parasti esot atstutētas uz zemes pret kādu ceļmalas akmeni vai vienkārši krūmos. Un mums piekodināja, ka, lai vai kas, bet ceļu policijai nedrīkst dod kukuli. Viņi pat veicot īpašus reidus un ķerot uz muļķi, lai pārbaudītu, kurš gatavs "uzpirkt". Un, kā nu ne, arī mēs tiekam noturētas, brīdī, kad nestrādā spidometrs. Palūdz mūsu visu četru dokumentus. Saprot, ka neesam vietējās. Šoferim liek izkāpt un iet uz policijas auto. Mēs it kā bijām pārkāpušas ātrumu. Nu neko. Policists jautā, ko tad tagad darīsim? Un, tā kā mums bija piekodināts par "kukuļiem", atbildējām: "Jūsu valsts, jūsu likumi un mēs tos cienām." Uz ko laipnais policists atbildēja ar smaidu un palaida mūs tālāk, novēlot labu ceļu un brīvdienas viņu zemē. Ierodamies kanjonā. Pretī mūs sagaida vietējie. Tīksminās, protams, par gaišmatainām un skaistām meitenēm, atļaujam uztaisīt kopbildi, samaksājam ieejas maksu un braucam iekšā/lejā.

Kanjons tāds mazais brālītis ASV Lielajam kanjonam. Ar auto nobraucam lejā no diezgan stāva kalna, izbraucam diezgan šauru tuneli un nonākam pasakainā apmetnē ar jurtām, bungalo mājiņām un mežonīgu upi. Laiks superīgs. Ieturam pusdienas, uzceļam teltis, nopeldamies mežonīgajā upē un dodamies pārgājienā pa kanjonu. Brīnumaini skaisti. Ik pa laikam ir trepes, pa kurām nokāpt lejā, lai nokļūtu atpakaļ nometnes vietā. Taču, protams, mazliet nomaldāmies, šķiet, ka izvēlējāmies kādu melno taku lejā. Bez jebkādiem klinšu kāpšanas palīgrīkiem, bez iemaņām, lēnām un tupus dodamies lejā, jo, protams, ka doma kāpt atpakaļ un iet pa normālu taku, šķiet neinteresanta. Tomēr tiekam sveikas un veselas lejā, vakariņas smilšu peļu kompānijā un salds miegs krācošas upes krastā.

Rīts iesākas ar lieliskiem laikapstākļiem, peldi upē. Dodamies tālāk. Nākamais apskates objekts ir ezers no video. Galvenais ceļojuma mērķis un iemesls. Ceļi neizdibināmi, nesaprotami. Kārtējo reizi nomaldāmies. Ilgu laiku braucam, bet jo ilgāk, jo vairāk rodas sajūta, ka ceļš nav pareizais. Cenšamies meklēt gan telefonos, gan kartē. Tālumā ieraugam jurtu un nolemjam apjautāties, vai esam uz pareizā ceļa, lai tiktu līdz ezeram. Un tikai piebildīšu, ka atnāk sms no operatora, ka esam sveicināti Kirgizstānā. Lai gan mums piekodināja, ka jāuzmanās, jo var tikt pie liela soda, nelegāli iebraucot šajā valstī. Piebraucot pie jurtas, parādās vietējais. Cerību stariņš, ka tūlīt tiksim uz pareizā ceļa. Taču diemžēl vietējais ne vārda krieviski, ne vārda angliski. Beigās pat šķita, ka tā pat nav kazahu valoda. Bija sajūta, ka viņš karti un telefonu redz pirmo reizi savā dzīvē. Atmetām ar roku un devāmies atpakaļ pa ceļu, pa kuru atbraucām. Bija jau visa diena nobraukta, vēlā pēcpusdienā ierodamies pie iebraukšanas ezera teritorijā.

Kandi ezers atrodas kalnos. Lai līdz tam tiktu, bija jāšķērso upe. Ar auto. Nu, re, te arī labi noder mūsu 4x4. Ezers ir izveidojies zemestrīces rezultātā, līdz ar to tirkīzzils, skaidrs, ar ledaini aukstu ūdeni, turklāt ezerā saglabājušies applūduši koki. Tas arī ir tas iemesls, kāpēc cilvēki dodas to apskatīt. Pirmajā vakarā dodamies īsā pastaigā uzmest aci ezeram, jo drīz jau satumsīs. Protams, jo tālāk no pilsētas, jo vairāk kalnos, arī laikapstākļi paliek citādāki. Vēsāks un neprognozējamāks. Uzceļam teltis, pagatavojam vakariņas un baudām vakaru, kuru, protams, iztraucē stiprs lietus. Teltis nebija tās pašas labākās paņemtas līdz, jo ņēmām tādas, kas vieglākas un mazākas. Lietus tik stiprs, ka atkal nolēmām nakti pārlaist auto. No rīta pamostos no nenormālas rīboņas. Tas bija sestdienas rīts. Izkāpju no auto un redzu skatu, ka jāj kādi 30 zirgi ar lielākiem un mazākiem kazahiem uz tiem. Ak, tad redz kas tā par rīboņu. Mazliet vēlāk piebrauc pie mums zemessargs ar bobiku un jautā, lai uzrādām vai esam samaksājušas par iebraukšanu un nakšņošanu. Viss "čotka", neko neesam pārkāpušas. Tie daudzie zirgi/takši domāti sliņķiem. Bija sestdiena un plānoti daudz tūristi. Lai slinkākajiem nebūtu jākāpj līdz ezeram kājām, viņi par samaksu brauc augšā ar zirgu. Tā nu mēs pabrokastojām, diena jau mazliet iesilusi, dodamies arī augšā kārtīgi izstaigāt ezera apkārtni. Apstaigājām ezeru, šķērsojām ledus auksto upi, kur kājas nosalst jau pirmajās divās sekundēs. Bet tas ir tā vērts. Skats apbrīnojams.

Nākamā pietura ieplānota Kolsai ezeri. Tie ir trīs ezeri kalnos, katrs savā augstumā. Pirmais ir apmēram divu kilometru augstumā, otrais ap 2,5 kilometru un trešais 3.3 kilometru. Plāns bija uzkāpt līdz vidējam, palikt pa nakti, nākamajā dienā uzkāpt līdz trešajam un kāpt lejā atpakaļ pie pirmā, kur palicis mūsu auto. Taču mūs jau informēja, ka pie trešā nav ļauts šobrīd atrasties, jo tiek nostiprināta robeža starp Kazahstānu un Kirgizstānu. Tā nu mēs devāmies deviņus kilometrus garā pastaigā tikai uz otro ezeru. Protams, varēja arī ņemt taksi – zirgu. Bet ne tāpēc mēs te atbraucām. Nebija viegls kāpiens, jo visu laiku jāiet gar upi, mitrs, dubļi un visam pa virsu zirgu kakas. Beigās jau sajutos kā profesionāle – ļoti labi varēju atšķirt dubļus no zirgu kakām.

Bet tad, esot jau gandrīz galā, pēkšņi mežā vidū interesants skats: divi robežsargi un zirgs, abi sēž uz koka un grauž saulespuķu sēkliņas. Kazahiem garšo, pilsētā pat sodot, ja spļauj zemē čaumalas. Mazliet satrūkstamies. Bet turpinām ceļu pie viņiem. Viņi bija laipni, uzjautāja dokumentus, pavaicāja no kurienes esam un teica, ka mums vēl nedaudz atlicis līdz ezeram. Ja nu kas, viņi būs te, netālu arī viņiem ir apmetne, ja nu kas atgadoties, lai droši uzmeklējam viņus. Tā nu uzkāpušas un, ieraugot ezeru, priecīgas šķērsojam upi un pretī atkal zemessargs. Stāv, grauž sēkliņas un spļaudās, tad nez no kurienes parādās vēl viens un vēl, vēl, līdz beigās tur ir kādi 20 sēkliņu grauzēji. Aprunājamies, viņi parāda, kur varam celt teltis, ugunskuru un saka, ka nebūsim vienīgās. Es jau sabijos, tajā brīdī gribējās mājās. Iedomājieties, pilnīga nekuriene, četras meitenes, deviņu kilometru attālumā kalnos no jebkādas civilizācijas, un ap 20 sēkliņu grauzēju. Un kas zina, cik viņu tur patiesībā bija. Taču, nokļūstot telts vietā, ieraugām ģimeni, kas jau tur apmetusies. Sekoja siltas vakariņas un tēja, jo augšā temperatūra bija zema. Uz nakti saģērbu, šķiet, visu sauso apģērbu, kas bija paņemts līdzi šajā kāpienā. Ļoti ātri satumsa.

Un tad notika tas: augusts. Pacel acis un ieraugi tādas zvaigznes, ka nevar aiziet gulēt. Tāds Piena ceļš, tāds skaistums! Iemīlējos. Nakts bija auksta, slikti gulēta. Bet dzīvas, mazliet ar iesnām pamodāmies. Silta tēja un putriņas izglāba, kā arī, kolīdz saulīte pacēlās virs kalniem, palika siltāks. Tā nu lēnām vācāmies prom.

Pa ceļam dabūjām gan lietu, gan krusu, gan sauli, gan dubļus un, protams, kakas. Nonākušas lejā, papusdienojām un plānojām, ko darīt tālāk, jo bijām ietaupījušas laiku ar to, ka neizdevās apskatīt nacionālo parku, un ar to, ka netikām laistas uz trešo ezeru. Tad nu vēlējāmies braukt uz plato, kas ir liels līdzenums augstu kalnos. Bet sapratām, ka ceļš īsti nav zināms, ka būs grūti atkal pa nakti stūrēt un ja neizdosies neko atrast, tad atkal būs jāguļ auto. Lai kā gribētos vēl kaut ko redzēt, tomēr vienojāmies, ka dosimies atpakaļ uz Almati, jo nogurums dara savu.

Iebraucām vienā ciematiņā, piestājām pie veikala, lai iepirktu kaut ko uzkožamo pa ceļam uz pilsētu. Tieši tajā brīdī laikam bija lūgšanās stunda, pa skaļruni kāds kaut ko dziedāja, kaut kas starp kliegšanu un dziedāšanu. Un tajā brīdī, saprotam, ka mūsu "Lexus" pazudis viens miglas lukturis. Nav ko brīnīties, šajā valstī visi ceļi ir bezceļi.

Sākām pētīt, ka nav nekādu pazīmju, ka lukturis būtu izkratījies un izkritis, vadiņi smuki norauti, nekādas skādes vai skrāpējumi uz bampera. Skaidrs, ka esam apzagtas. "Welcome to Kazahstan!"

Ar mūsu paziņas palīdzību tiekam pie dzīvokļa Almati, kur tiksim beidzot normālā tualetē, dušā un gultā. Komforts. Nākamajā dienā pabraukājamies pa pilsētu, aizbraucām līdz Lielo Almati ezeru.

Tā nu uzpumpējām vienu pustukšo riepu, nomazgājām auto un varējām braukt atdod auto Stasikam. Protams, par lukturi nācās samaksāt. Lai gan tas šķita negodīgi, jo viņš mums bija iedevis auto bez bremzēm un lika gaidīt pilnīgā nekurienē sešas stundas. Bet tā ir Kazahstāna. Tad satikām mūsu paziņu un palūdzām, lai aizved mūs uz kādu restorānu, kur varētu nobaudīt vietējo virtuvi. Jo iepriekšējās dienās bija ēsti tikai roltoni, makaroni un ātrās putriņas.

Tikām restorānā, kur viena telpa uztaisīta kā jurta, bet galdā tiek likta Kazahstānas virtuve. Piebildīšu, ka jau labu laiku neēdu gaļu, bet kazahiem gandrīz visi ēdieni satur gaļu. Protams, nolēmu tomēr pagaršot, jo nu ja reiz esmu te, tad jāizmēģina viss. Mūsu paziņa, protams, pasūta zirga gaļu: mēli, speķi un fileju. Un piebilst, ka visi latvieši, kuriem devis pagaršot, visiem garšojis. Nu es tai skaitā. Teiksim tā, speķis ļoti liess, jo kur gan zirgam var būt speķis. Mēle man negaršoja. Bet fileja bija pat ļoti laba, lai gan sen nebiju ēdusi gaļu. Šī, teiksim tā, bija kā laba liellopa gaļa. Mazliet sīkstāka varbūt. Bet man garšoja. Tālāk sekoja zirga piens, kamieļa piens, pelmeņi un vēl daudz kas. Jau bijām pārēdušās. Tad mūs aizveda uz Uzbekistānas restorānu, lai nogaršotu īsto plovu. Gan ikdienas, gan svētku. Abi bija izcili. Bijām pārēdušās.

Nonācām atpakaļ viesnīcā, sapakojām mantas un suvenīrus. Mazliet atpūtāmies un naktī jau braucām uz lidostu, jo bija agrais reiss. Lidostā palika pamatīgi slikti. Laikam tas, ka pēkšņi pēc tik ilga pārtraukuma biju saēdusies gaļu. Viena no draudzenēm visas izcilās vakariņas atstāja Almati lidostas tualetē. Bija mazliet par daudz. Lidojām caur Kijevu. Kas bija 5,5 stundu lidojums, visu nogulēju. Kijevas lidostā bija tikai 40 minūtes līdz reisam uz Rīgu. Kad jau likās, ak, cik forši, esam mājās, Rīgas lidostā neatnāca mūsu bagāža. Nu nevar taču neviena diena beigties normāli, bez starpgadījumiem! Nekas šausmīgs jau nenotika.

Šodien par visām neveiksmēm varam tikai pasmieties un pakavēties atmiņās. Un tas ir tas brīdis, kad saproti, ka daudzas lietas par kurām mēs te ikdienā tā satraucamies un pārdzīvojam, pēkšņi kļūst pilnīgi nesvarīgas un neienes nekādu prieku dzīvē. Vairāk šādu ceļojumu. Un es iesaku Kazahstānu kā ceļojuma galamērķi tiem, kam patīk pabaudīt ko vairāk par smilšainām pludmalēm. Tā zeme ir milzīga un neizsakāmi skaista!"