Zelta ogu plantācijas – stāsts par smiltsērkšķu audzētājiem Tukuma novadā  (2)

Tas bija 1999. gada rudens, kad Māris domājis, ko darīt tālāk, ko jaunu uzsākt dzīvē. Tajā rudenī "Latvijas Avīzē" bijis raksts par igauni, kurš ar vērienu pievērsies smiltsērkšķu audzēšanai. Raksts Māri spēcīgi uzrunājis, tāpēc viņš sācis meklēt internetā informāciju par smiltsērkšķiem, un atnāca nākamais pārsteigums. Izrādās, ka smiltsērkšķi satur 14 vitamīnus un provitamīnus, 18 aminoskābes no 22,3 dažādus antioksidantus, omegu 3, 6, 7 un 9, 150–200 dažādus bioķīmiskos savienojumus, tādus kā leikoanticiāni, flavoni, kumarīni utt., kas nepieciešami cilvēka bioķīmiskajos procesos. Bez visa tā zelta ogās ir teju visa Mendeļējeva tabula, īpaši pieminot dzelzi, magniju, mangānu, varu, cinku, selēnu. "Tas viss likās prātam neaptverami – tik lielas vērtības dabas māte spēj ievietot ogās, pie tam ne tikai savienot, bet to iedarbība uz cilvēka organismu ir sinerģiska, t.i., viena komponente, sadarbojoties ar otru, veido daudz lielāku efektu nekā katra atsevišķi. Es vienkārši to visu vēlējos redzēt dabā." Tā nu Māris iedvesmas pilns devies uz kaimiņzemi lūkot, kā smiltsērkšķi aug dabā. Toreiz Lauri, kas pēc izglītības ir kinorežisors, ļoti ekstraverts cilvēks, smaidot teicis, ka nesaprot, kāpēc atbraucis šo gaisa gabalu, ja smiltsērkšķu pirmsākumi ir meklējami tieši Latvijā.

Pēc tam, jau painteresējoties vairāk, atklājies, ka Andrejs Brūvelis ir Latvijas smiltsērkšķu tēvs. Viņš bija tas, kas 1984. gadā, pildot komunistiskās partijas un valdības programmu "Pārtika" no Bauskas rajona kolhoza "Uzvara" tika komandēts uz Maskavas Botānisko dārzu atvest audzēšanai pirmos šķirnes stādus. Padomju laikos šādas akcijas bija populāras – uzņēmumiem kolhozos lika veidot cūku fermas, audzēt dažādas kultūras, mežsaimniekiem audzēt zivis utt. Tā, piemērām, Ādažu kolhoza priekšsēdētājam tika tas gods audzēt cidonijas, kas beidzās ne ar ko, taču Brūvelis ne tikai spēja izveidot dārzus kolhozā, bet juku laikos, sākot no 1985. gada, izveda cilmes šķirnes kokus uz savu dārzu Rideļos, tādējādi saglabājot cilmes stādus. Vienu no pirmajiem privātajiem dārziem Latvijā 1985. gadā izveidoja Kārlis Blūms no Kuldīgas puses.

Tā 2000. gada pavasarī tika apstādīti pirmie trīs hektāri smiltsērkšķu Tumes pagastā, un tieši Brūvelis un Blūms bijuši pirmie informācijas avoti audzēšanas pirmsākumos. Pašlaik zelta ogas jau aug 14 hektāru platībā, pēc tam ražu pārstrādājot ogas nektāros, lapu un sēklu izspiedu pulveros.

Jau 2000. gadā iegūtas šķirnes 'Botaņičeskaja Ljubitelskaja', 'Botaničeskaja, Lučistaja', 'Prozračnaja', 'Krasnaja', 'Trofimovskaja', 'Hibrīds 140', bet vēlākos gados šīm šķirnēm pievienojās Latvijas 'Marija'.

"Būtu nepareizi teikt, ka ir labas vai sliktas šķirnes. Katrai šķirnei ir savi plusi un mīnusi, ko katram ir nepieciešams izvērtēt pēc savām vajadzībām un prasībām. Piemēram, šķirnei 'Krasnaja', kas nav nemaz tik populāra Latvijā, ogās ir izteikti daudz karotīna, tās ir sarkanā krāsā. Sula ir ļoti garšīga, manuprāt, viena no garšīgākajām. Krūmi ir ar ļoti labām augšanas spējām pēc zaru nogriešanas. Maz slimo. Var iegūt lielu lapu masu, taču zari ir ļoti adataini un ražu nebūs iespējams lasīt ar rokām. Novākšana tikai ar zaru griešanas metodi, pie tam jānovāc ātri, jo, ja ogas ir ienākušās un laiks ir karsts un lietains, tās var sasprāgt un sākt rūgt pat uz koka." Parametru, pēc kuriem tiek izvērtētas šķirnes, esot pietiekami daudz, un to nevar vērtēt tikai pēc viena skatpunkta.

Novērojumi liecina, ka pašlaik Latvijā populārākā šķirne ir 'Botaņičeskaja Ljubitelskaja' ar oranžām, iegarenām muciņveida ogām, ražīga un labām garšas īpašībām.

Daudzas lietas ir atkarīgas arī no visa gada klimatiskiem apstākļiem. "Atceros karstos gadus 2007.–2008. gadā, kad ogas jau bija ienākušās augusta pirmajās dienās un raža tika novākta jau līdz augusta beigām. Šogad varējām ievākt ražu tikai pēc 20. augusta."

Ja vēlas audzēt smiltsērkšķus ģimenes vajadzībām, tad jāseko līdzi, lai nopirktie stādi būtu gan sievišķie, gan vīrišķie. Smiltsērkšķi ir divmāju augs. Tipiskākā kļūda vairumā gadījumu, kad smiltsērkšķi neražo, – dārzā ir sastādīti vien sievišķie stādi. Vienīgā vīrišķā stāda funkcija ir apputeksnēšana. To nedara bites, bet tas notiek ar vēja palīdzību, skaidro pieredzējušais smiltsērkšķu audzētājs.

Saprotams, ka liela nozīme ir arī augsnei, kur stāda krūmus. Smiltsērkšķim ir vajadzīga trekna zeme, palienes, kūdraina augsne, smilts, māls, lai noturētu mitrumu, kas vajadzīgs auga attīstībā. Māra saimniecībā smiltsērkšķi augot vietā, kur ir balta smilts, un krūmi tur nīkuļo 17 gadus, izaugot vien metra garumā un ražojot vien dažas ogas gadā.

Smiltsērkšķiem patīk, ja tos mēslo ar vistu mēsliem, kuros ir daudz fosfora, un pielieto nedaudz NPK mēslojuma (vienādās attiecībās) ar mikroelementiem Fe, Zn, Mn, Mg, Co, Mb u.c. Šo jautājumu Māris arī pārrunājis ar Latvijas Augļkopības institūta vadošajiem speciālistiem, kas atzinuši – augam, lai tas neslimotu, ir nepieciešams pilnvērtīgi baroties. Kā jau teikts, augļu sastāvs ir ļoti bagāts – tas viss ir jāpaņem no zemes, lai augs varētu pilnvērtīgi attīstīties un augt.

Vēl viens būtisks priekšnoteikums ir laistīšana: augam vajag daudz mitruma un saules. Mitrums ir vajadzīgs ne tikai ieaugšanas stadijā, bet arī pilnvērtīgas augšanas procesā vēlākajos gados. Ja ir sausa vasara, tad zeme sakalst un augs izaug aptuveni 20–30 cm, bet, ja laista vai ir lietaina vasara, tad izaug līdz metram. Ikgadējais pieaugums ir nākamā gada ražas pamats, jo tieši uz izaugušā zara aizmetīsies ogas nākamgad. Laistīšanai ir divi periodi: augšanas periods (maijs, jūnijs) un augļu briešanas periods (jūlijs, augusts). Augļu briešanas un nogatavošanās periodā ogas piebriest pa dienām. Igauņu speciālisti pat veikuši svēršanas eksperimentus – salīdzinājuši krūmus, kurus laista, ar tiem, ko nelaista. Cipari bija iespaidīgi un pārliecinoši par labu laistīšanai.
Vēl viens svarīgs aspekts ir lauku reljefs. Ja lauks būs paugurains, tad pauguru virsotnēs smiltsērkšķi būs mazi augumā, bet palejās augs labi.

Katram augam ir savas īpatnības un īpašās prasības. Vaicājot, ko zelta ogu audzēšana prasa no saimniekiem, Māris atzīst – darbu un mīlestību, jo augs tiešām ir neparasts. Pavasaros jāveic sanitārā apkope, izgriežot vai nozāģējot nokaltušos zarus. Vasarā jālaista un 3–4 reizes jāpļauj zāle, bet rudenī jānovāc raža un jāmēslo. Darāmā netrūkst, stāsta Māris.

Kopumā ir četras smiltsērkšķu pavairošanas metodes. Viens no veidiem – ar sēklām, kas tiek iegūtas no ogām. Katrā ogā ir viena sēkla. Iesējot sēklas, izaugs nešķirnes stāds ar attiecību 50:50, t.i., apmēram 50% vīrišķo stādu un aptuveni 50% sievišķo. Tas nav populārs pavairošanas veids. Vēl var pavairot ar spraudeņiem, februārī–martā nogriežot zarus (ne tievākus par zīmuli), uzglabājot zemā temperatūrā un stādot tos uz lauka maija beigās, kad zeme ir pietiekami sasilusi. "Tādējādi iegūsi šķirnes stādus – tieši tādus, kādus šķirnes zarus būsi nogriezis." Vēl smiltsērkšķus var pavairot ar zaļo lapu: nogriež jaunos dzinumus jūnijā, kad sāk koksnēties stumbrs, un liek siltumnīcā īpašā temperatūras un mitruma režīmā. Pavairot smiltsērkšķus var arī no koku atvasēm: jūnijā, pirms zāles pļaušanas, atdala no zemes izaugušās atvases. Taču pieredzējušais audzētājs akcentē, ka visām šīm tehnoloģijām ir savas īpatnības, problēmas un ir vajadzīgas zināšanas.

Ogu daudzums var variēties atkarībā no šķirnes, no tā, vai tas ir krūms ar daudziem stumbriem vai koks ar vienu stumbru. ''Literatūrā raksta, ka no liela koka var ievākt 20 kg un vairāk. Varbūt, bet, ja ogas sāks vākt ar zaru griešanu 5.–6. gadā, tad apjoms var svārstīties no 1 līdz 10 kg. Pirmās ogas būs 3.–4. gadā, tās būs jālasa, jo krūms vēl ir mazs un viņam jāļauj izaugt. 5.–6. gadā var nogriezt galotni ar ogām vai atstāt galotnes zaru pavairošanai spraudeņiem. Tad krūms audzēs spēcīgus sānu zarus un dos lielāku ražu pēc 2–3 gadiem. Tas viss ir ļoti individuāli. Esmu redzējis lielus krūmus ar spēcīgu biomasu, bet maz ogām. Kāpēc? Nezinu. Varu tikai atkārtot, ka augs ir bezgala interesants, noslēpumains un cilvēki vēl daudz ko tajā nav atklājuši."

Kad krūmi ir mazi (jauni), tad ogas jālasa ar rokām, vienīgais, var atļauties nogriezt ogu vālītes, ja tām nav jaunā zara pieauguma. Izmantot dažādas drāts cilpiņas speciālists neiesaka, jo tās bojā zarus, ogas vienalga izšķīst un krūms no ievainojumiem sāk slimot. Zaru griešanu ar ogām var sākt 5.–6. gadā. Tas pat ir pareizi, jo augam ir lieliskas reģenerācijas spējas un nogrieztā zara vietā izaugs 2–5 citi jauni zari. Tā var arī nosēdināt krūmu, lai tas neaug ļoti augstu, kad līdz ogām vairs nepiekļūt. "Ja krūmu griezīsi pakāpeniski, tad saņemsi ražu katru gadu. Tas būtu pat pareizi, jo nepakļausi krūmu tik lielam traumatismam. Mājas apstākļos nogriez zarus ar ogām, atlapo ar šķērēm un nogriez pēdējā gada pieaugumu." Lapas var izkaltēt, un būs lielisks materiāls tējai, bet var arī samalt un iegūt pulveri, ko pievienot dažādiem salātiem, jogurtam, zaļajiem kokteiļiem. Lapu pulveris ir pārtikas produkts, nevis pārtikas piedeva, kā domā daudzi. Lapas savā uzturā izmantoja arī smiltsērkšķu dzimtenes – Himolaju un Tibetas – iedzīvotāji. Lapu tējā ir daudz serotonīna jeb prieka hormona, kas īpaši vajadzīgs tagad, tumšajās rudens dienās, kad saules gaismas ir tik maz. Savukārt zarus ar ogām Māris iesaka likt saldētavā, lai tās 5–7 dienās sasalst. Tad izņem no ledusskapja, pāris reizes uzsitot pret grīdu, ogas atdalīsies no zariem. Ogas var pārlikt maisiņā un likt atpakaļ saldētavā.

Lai arī ir grūti vai pat neiespējami salīdzināt augus, jo katram ir sava nozīme, tomēr maz ir tādu augu vai koku, kuru lapas un augļi būtu izmantojami pārtikā, turklāt ar tik plašu iedarbību uz cilvēka organismu. Māris stāsta, ka smiltsērkšķi uzmanību vienmēr ir piesaistījuši jūnijā, kad iegarenās lancetveida lapas ir izplaukušas pilnībā. Saules apspīdētie krūmi nelielā vējā veido sudrabainu spīdumu un mirdz.

Saimniecības vadītājs stāsta, ka pašam vienmēr bijusi interese saprast, kāpēc vieniem smiltsērkšķu produkti garšo un pat kārojas, bet citiem ne. "Atbildi es uzzināju tikai šopavasar, izlasot vienu pētījumu. Amerikāņu zinātnieki, kas pēta cilvēka genotipu, nākuši pie slēdziena, ka pasaulē pamatā ir 69 cilvēku genoma tipi. Šie genoma tipi pamatā nosaka cilvēka fizioloģiski bioķīmiskās vajadzības un viņu vajadzību apmierināšanas modeli. Vienkāršāk runājot, mēs zinām, ka daudzi cilvēki izvēlas ābolu diētu, lai novājētu, bet citi apgalvo, ka, ēdot daudz ābolu, viņi pieņemas svarā. Abiem ir taisnība. Zinātnieki izpētījuši, ka visam pamatā ir garšas kāre. Ja cilvēks dzer produktu, kas viņam kārojas, tad kāres pamatā ir signāls no garšas kārpiņām, kas tiek nodots uz šūnām, un DNS sintezē olbaltumvielas, kas saķer sulā organismam nepieciešamās vielas, nogādājot vitamīnus tur, kur tos gaida organisms. Kad kāres sajūta ir apmierināta, tad parādās labsajūta. Organisms pateicas par saņemtajām vielām ar labsajūtu. Viss ir vienkārši," savos atklājumos padalās Māris.