Skotijas pilis, klintis un salas jeb Kā blogeri veda lasītājus ceļojumā  (3)

"Kā tad bija braukt ar svešiem cilvēkiem?" tā mums jautāja vairāki paziņas, kas sekoja līdzi konkursa norisei. Izrādījās – ļoti forši! Jau ar rezultātu izsludināšanas dienu sākām strādāt pie maršruta izveides. Izrādījās, ka ar Anci un Jāni ceļojumu izvēlē mums ir ļoti līdzīga gaume – arī viņus interesēja pēc iespējas vairāk apskatīties dabu, ne pilsētas. Tādēļ izvēlējāmies no Aberdīnas doties uz Invernesas pilsētas pusi, kur atrodas Lohnesa ezers, un vēlāk uz Skajas salu, kas tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām vietām pasaulē.

Ceļojumā pavadījām četras dienas un četras naktis. Viesnīcas rezervējām ar "Estravel Latvia" palīdzību un zelta ceļojuma apdrošināšanas polises mums sarūpēja "Seesam". Uz Aberdīnu devāmies ar tiešo "airBaltic" sezonālo reisu, šoreiz lidojām biznesa klasē.

Nolaižoties Aberdīnas lidostā, pa logu vērojam helikopterus, kas dodas uz naftas ieguves vietām. Ir dzirdēts, ka cilvēkiem, kas strādā uz naftas platformām, labi maksā, un savulaik ļoti daudzi latvieši devušies uz tām peļņā. Pirmais cilvēks, kuru satiekam Skotijā, ir robežsargs, kurš ar jautājumu, vai atgriežamies mājās, apstiprina to, ka tautiešu te ir tā pavairāk!

Varētu šķist, ka septembris Skotijā un Skajas salā nav gluži karstākā sezona, tomēr, meklējot naktsmītnes, drīz vien sapratām, ka pieprasījums krietni pārsniedz piedāvājumu (kas arī izskaidro uz vietas vēlāk redzētās zīmītes "no vacancy" viesnīcu logos). Alternatīva viesnīcām ir braukt ar kemperi, tomēr jārēķinās, ka dažviet Skajā ceļi ir diezgan stāvi, līkumoti un ir tikai viena josla abiem virzieniem ar "kabatiņām", lai samainītos. Mēs šoreiz braucam ar parastu nomas auto – četru dienu noma maksāja 209 eiro, depozīts bija 340 eiro. Bija daudzu vietējo kompāniju piedāvājumi par lētāku cenu, taču tur depozīts sasniedza pat 1700 eiro.

Izbraucot no Aberdīnas, dodamies cauri gleznainiem laukiem pa šoseju, daudz kur mana vēl nenovāktu labību. Drīz vien braucam pa mazākiem un mazākiem ceļiem, līdz nokļūstam Kullenas (Cullen) pilsētā. Vietās, kur svaigi pļauta zāle, zālāji izskatās sirreāli zaļā krāsā, īpaši uz tumšās jūras fona. Šeit nolemjam apstāties, lai apskatītos viaduktu un interesantos namus. Pilsētiņā valda īpaša atmosfēra – klusajās ieliņās vien pa kādam cilvēkam, krāšņas antikvariātu izkārtnes un, pārsteidzošā kārtā, otrdienas priekšpusdienā, pārbāztas kafejnīcas. Daudzie vasaras namiņi jūras krastā šobrīd tukši, bet viegli var iedomāties, kā te varētu pavadīt vasarīgu atvaļinājumu! Pastāvīgi pilsētā dzīvo vien nepilns pusotrs tūkstotis iedzīvotāju.

Tālāk braucam uz netālu esošo "Bow Fiddle Rock" klints arku, kas savas formas dēļ nosaukta par vijoles lociņu. Skats te paveras krāšņs – pārziedējušie viršu lauki, strauti, vējā pluinītas smilgas un kailas klintis.

Pavadījuši dažas stundas pie klints braucam uz Eldžinas katedrāli, kas celta 1224. gadā, taču no tās diemžēl palikušas pāri tikai drupas, jo katedrāle kopš 16. gadsimta ir bez jumta. Ieeja atļauta gan augšā tornī, gan arī kapos ar katedrāli. Apskatei vajadzētu ieplānot stundu.

Kad tiekam līdz nākamajam apskates punktam, Džordža fortam pie Invernesas pilsētas, atskārstam, ka esam pa vēlu – pēdējos apmeklētājus vasaras sezonā ielaiž pulksten 16.45, bet mēs nokavējam piecas minūtes. Tomēr pierunājam apsargu ielaist mūs vismaz pāri tiltam, lai kaut mazliet redzētu nocietinājumu no iekšpuses – tas ir viens no nozīmīgākajiem šāda veida objektiem Eiropā. Tas ikdienā aizvien kalpo kā militāra bāze, kurā dzīvo aptuveni 200 karavīri, tādēļ noteikumi ir visnotaļ strikti.

Ceļamies pirms saullēkta un dodamies uz "Urquhart" pilsdrupām pie Lohnesa ezera, kas teju kā spogulis. Apkārt redzam pirmās krāsainās lapas un līdz ar saullēktu pils teritorijā pa rūpīgi kopto zālienu sāk ganīties stirnas. Pēc brīža atbrauc pils uzraugs vērt vaļā teritoriju, bet mēs savukārt braucam baudīt brokastis uz viesnīcu, tās ir tipiskā angļu stilā – melnais pudiņš, ola, desiņas, pupiņas un dikti stipra melnā tēja, tik stipra, ka to tiešām nekā citādāk, kā tikai ar pienu, nevar iedzert.

Tālāk mūsu ceļš ved uz "Eilean Donan" pili, kas 1999. gadā bija redzama Džeimsa Bonda filmā "Ar pasauli nepietiek" ("The World is Not Enough"). Tajā brīdī laiks paliek pavisam slikts, apkārtne izskatās pavisam pelēka, un ļoti stipri līst, tāpēc dodamies tālāk cerībā, ka laiks paliks labāks. Drīz vien jau esam pie Skajas salas tilta, tālumā dažbrīd izspīd cauri gaišāki mākoņi, bet lejā, zem tilta, seklumā ir pavisam zils ūdens.

Iebraucot Skajas salā, drīz vien gribas apstāties tiešām pie katra staba un pagrieziena. Salas apskatei optimālāk būtu veltīt vismaz trīs dienas, to sadalot trīs daļās. Brauciena laikā gan izrādījās, ka Skajas salā ir ļoti slikts mobilā tīkla pārsegums, tādēļ ieteicams visu par apskates objektiem rūpīgi izlasīt iepriekš.

Majestātiskie kalni visapkārt, neskaitāmie ūdenskritumi ceļmalās, bēguma atsegtā gultne ar ūdenszālēm un aitas. Aizbraucam līdz "Kilt Rock" un "Mealt" ūdenskritumam. Šeit no viena skatu punkta iespējams redzēt gan 55 metrus augsto ūdenskritumu, kas iekrīt tieši jūrā, gan arī tālumā esošo 90 metrus augsto klinti. Tās nosaukums aizgūts no skotu svārkiem, jo bazalta kolonnu veidojums atgādinot tieši to.

Saulrietu sagaidām pie Duntulumas pilsdrupām. Izejam caur vārtiem, kas nodala aitu ganības, un ejam uz krastu. Cauri biezai mākoņu malai pa pašu apakšu tiešām izspīd saule, todien to redzam pirmoreiz. Mums virs galvas gan aizvien ir biezi mākoņi un līņā. Tālumā jūrā vērojam salas, kas izskatās pēc guļoša skeleta, un klausāmies aitu blējienos. Saule atkal pazūd, bet mēs dodamies atpakaļ uz viesnīcas pusi, braucot pa klusajiem ceļiem, kur mana vien pa kādam trusim. Laimīgā kārtā lielākajā salas pilsētā Portrī, pie galvenā laukuma, atrodam stāvvietu un ieturam īstu vietējo maltīti "Antlers Bar & Grill". Te var tikt pie tradicionālā skotu "haggis, neeps & tatties" (kartupeļu, rāceņu biezenis un "samaltas aitu iekšas", kā nosaka viesmīle), kā arī britu klasiku – "fish & chips".

Nākamajā dienā laikam būtu jābūt labākam, tomēr, pretēji prognozei, līst. Neko darīt, sākam lēnā garā taisīties, un drīz esam ceļā. Taču pēc brīža sāk skaidroties, vietas, kas iepriekšējā dienā bija pilnīgi klusas, tagad apmeklētāju pilnas. Skaistais akmens tilts pie "Sligachan" čum un mudž no cilvēkiem, un mēs naski cenšamies tikt līdz pirmajai pieturai – "Fairy Pools" jeb Laumiņu baseiniem. Tas gan patiesībā ir tikai viens ūdenskritums daudzu, daudzu ūdenskritumu takā, un pie laba apgaismojuma tajā ūdens izskatās ļoti dzidrs un caurspīdīgs. Citi aukstajā kalnu ūdenī mēdz arī nopeldēties.

Tālāk braucam uz Portrī, kur aizejam nofotografēt krāsainās mājiņas krastmalā un braucam tālāk, uz "Quiarang" – iet pārgājienā. Tieši šī taka tiek ieteikta kā Skajas salas skaistākais apskates objekts, un te patiesi ik pa brīdim aizraujas elpa. Skati kā uz citas planētas – zilās debesis, kas atspīd ezeriņos, koši zaļie kalni, gaišie akmeņi un aitas visapkārt.

Nākamais apskates objekts ir "Fairy Glen", kāda ieleja, kas esot tik ainaviska, ka tur varētu dzīvot laumiņas. Šeit no akmeņiem izveidota spirāle, taču apskates vieta izrādās gluži nekāda. Lai arī tā atradās puslīdz pa ceļam uz mūsu saulrieta vērošanas punktu, Neistpointas (Neist Point) bāku, tomēr divdesmit minūtes, ko veltījām tās apskatei, izrādījās "liktenīgas". Pie bākas nokļūstam tieši divdesmit minūtes par vēlu – pie pamales atkal mākoņi un sauli redzam vien pa ceļam, aiz klinšu malas. Vieta gan tāpat izskatās iespaidīgi, uz izlocītās klints ar draudīgajām debesīm fonā vijas taciņa, un tās galā ir bāka. Skats gana pārsteidzošs arī uz otru pusi – tumšie kalni, klintis un košais zaļums.

Pēdējai dienai uz Skajas salas arī esam saplānojuši pārgājienu, taču vispirms jābrauc ar kuģīti no Elgolas pilsētas. Līdz tai kāds brīdis jābrauc pa skaistajiem Skajas ceļiem. Mums gan skats atkal miglas un mākoņu tīts. Laiks ir vējains un izcili nemīlīgs, un drīz vien mūs pārsteidz lietus. Elgolas mazajā ostiņā piestāj kuģīši, kas ved uz "Loch Coruisk", vienu no skaistākajām vietām Skajas salā.

Kad esam galā, viena no divām ekskursijas piedāvājošajām bodītēm ir ciet, savukārt otrā mums paskaidro, ka šodien ir pārāk vējains un lieli viļņi, tāpēc kuģīši nekursē. Tā nu kādu brīdi pavērojam jūru, kas piekrastē nemaz tik viļņaina neizskatās, dūmakā tītos kalnus un govis, kas ēd bēguma atsegtās sāļās ūdenszāles, un braucam atpakaļ uz Aberdīnas pusi. Nolemjam izbraukt caur Kairmgormas (Cairngorms) nacionālo parku, kas izrādās labs lēmums – brīžiem izspīdot kādam saules staram tālumā, redzam varavīksni. Braucam gar slēpošanas trasēm kalnos un pa stāviem ceļiem lejup, milzīgajiem viršu laukiem plešoties visapkārt.

Virši septembra vidū ir jau pārziedējuši, taču skati tāpat ir iespaidīgi. Pabraucam garām arī Balmorāles pilij, tā gan ir slēgta apmeklētājiem, jo tajā tobrīd dzīvo karaliskā ģimene!
Tad arī dodamies uz viesnīcas pusi, tā mums ir pie lidostas, piecu minūšu attālumā. Viesnīcā sagaida pārsteigums – pie reģistrācijas galda strādā latviete Daina. Pirms doties pie miera, nolemjam arī atdot auto atpakaļ nomā, lai no rīta nav jāsteidzas. Kad benzīntankā, uzpildot auto, sanāk padomu jautāt kādam puisim blakus automašīnā, viņš, dzirdējis mūsu sarunas savā starpā, atbild mums skaidrā latviešu valodā. Latvieši tiešām ir visur!

Nākamās dienas rītā dodamies mājup – garā nedēļas nogale paskrējusi ātri, Skajas salā ir ļoti, ļoti daudz apskates vietu, kuros aizraujas elpa, vērojot dabas krāšņumu. Pēc tās apmeklējuma var saprast kādu forumā rakstījušo cilvēku, kas nupat atgriezies no sešu nedēļu brauciena pa salu, un tas nav bijis viņa pirmais salas apmeklējums.

Viņš raksta, ka tikai tagad esot sajūta, ka sala puslīdz ir apgūta! Skatoties, cik daudz cilvēku uz ceļiem parādījās saulainajos brīžos, noteikti vajadzētu apsvērt salas apmeklēšanu pavasarī un rudenī, jo vasaras laikā, īpaši nedēļas nogalēs, tā noteikti varētu kļūt neizbraucama.

Seko līdzi Alīnas un Jēkaba ceļojumiem arī "Instagram" kontā www.instagram.com/lincalincalinca