Saulainās Sardīnijas garša: pieredzes stāsts par sardu virtuves īpatnībām un vēderprieku tradīcijām  (2)

Itālija, Sardīnija tai skaitā, ir unikāla ar to, ka viņiem viens no izplatītākajiem ēdināšanas veidiem ir agrotūrisms ("agriturismo" – itāliski tā apzīmē gan noteikta veida lauku tūrismu, gan ēdināšanas iestādes, kur nobaudīt labumus no vietējā klāsta). Pēdējos gados tas kļūst ar vien populārāks, jo kurš tūrists gan negrib nogaršot ko ikdienā ēd paši sardi (Sardīnijas iedzīvotāji)? Un ikviens viesmīlīgais sards grib aplaimot citus, liekot galdā pašmāju labumus un no sirds gatavotus ēdienus. Agrotūrisms ir veids kā atklāt, kur no paaudzes paaudzē pārmanto ģimenes tradīcijas ēdiena gatavošanā. Visbiežāk tajos neatradīsiet zivju ēdienus, taču Sardīnijā ir agrotūrisma vietas, kas atrodas tuvu jūrai un līdz ar to savā ēdienkartē iekļauj arī kaut ko no zivīm.

Gatavojot latviešiem ceļojuma maršrutu, vienmēr tajā iekļauju gan labākos restorānus, gan agrotūrismus konkrētajā zonā. Ne visur gatavo ļoti garšīgi, bet ir vietas, kur katrs kumosiņš izraisa sajūsmu un tiek notiesāts viss, kas atrodas uz šķīvja. Es vairāk nekā septiņu gadu laikā esmu testējusi ēdienus vairākos agrotūrismos, bet neviens neizraisīja tādu sajūsmu, lai to aprakstītu. Līdz šim… gribu jums pastāstīt, kā ēd īstens sards.

Svētdiena Sardīnijā ir ģimenes diena. Tas nozīmē, ka ģimenes galva, zemē, kurā valda matriarhāts, protams, ir mamma, kas katru svētdienu uz pusdienām klāj lielu galdu un sasauc visu bērnus, mazbērnus un citus radus. Galda klāšana un ēst gatavošana ir ilgs process, bet vēl ilgāks ir ēšanas pasākums. Tie, kas negrib gatavot mājās, ik pa laikam jau laicīgi piesaka galdu kādā no agrotūrismiem un pulcējas tur. Pusdienas sākas ap pulksten 13 un ilgst trīs līdz četras stundas.

Mēs vakar iebraucām vienā agrotūrismā ap pulksten 14 un tikai ap 17 pilniem vēderiem izvēlāmies laukā. Jūs jautāsiet: "Kā tas ir iespējams? Tik ilgi sēdēt pie galda un tik daudz apēst?" Bet ir! Šoreiz es ne vien pagaršoju visu, bet tiešām visu ēdu no sirds. Manā sarakstā šis ir agrotūrisms nr.1. Tajā ir ļoti ģimeniska gaisotne. Te saimnieko vīrs ar sievu abi vecumā nedaudz virs 30, bet, protams, arī vecāki ir neiztrūkstoši dalībnieki. Mēs sēdējām telpas tālākajā stūrī, taču visu laiku bija sajūta, ka atrodos starp draugiem, kur visi viens ar otru sarunājas, bērni nāk klāt pie mūsu galdiņa, jautā kā sauc u.tml. Viss sākās tā…

Vispirms atnesa sarkanvīnu Cannonau un septiņus šķīvīšus pašu rokām gatavotām "antipasti" jeb uzkodām – 4 veidu vītināta gaļiņa, tradicionālais aitas siers, cepeškrāsnī viegli apceptas ļoti, ļoti sulīgas sēnītes (mmm, ņam, ņam), ko pats saimnieks no rīta salasīja mežā, grilēts baklažāns un paprika, viegli marinēti artišoki (mmm, ņam, ņam), olīvas un ēdiens, kas man ļoti garšo – cūkas nervi sasautēti ar burkāniņiem, papriku, kaperiem un tml.

Man garšo viss skrimšļveidīgais, jo atgādina bērnību laukos pie vecmāmiņas. Tālāk, sautētas cūkas akniņas ar olīvām, kaperiem, selerijas sakni, smalkās šķēlītēs sagrieztu sautētu teļa gaļiņu ar rukolu un rīvētu sieru, tikko svaigi gatavotu, gandrīz vēl siltu "ricotta" sieru ar medu, cepeškrāsnī apceptu jaunpienu un maizītes ar baklažānu pastu un ar "Casu Marzu" sieru.Tas ir ļoti spēcīgas garšas siers ar baltiem kāpuriem. Sardi to gatavojuši un ēduši visos gadsimtos.

Kad ir apēstas uzkodas, bērni sāk skriet ārā, pīpētāji iet ievilkt lielo dūmu, visi tērzē, ļaujot nosēsties labumiem un gaida pirmos ēdienus.

Pirmajā ēdienā atnesa "Pasta Trofie", pagatavotu ar brokoļiem, tomātiņiem un sieru (mmm, ņam, ņam), un ravioli, pildītus ar "ricotta" sieru un bagātīgi aplietus ar "sugo di pomodoro" jeb tomātu mērcīti. Te gribu nedaudz izskaidrot itāļu virtuvei raksturīgu iezīmi, ar ko saskaras visi, kas ceļo pa Itāliju. Ieejot ēstuvītēs un paņemot rokā ēdienkarti, redzot "Primi piatti" jeb daudzos pirmo ēdienu nosaukumus, parasti visi apjūk. Tur vienmēr ir sarakstīti dažādi nosaukumi – "trofie", "gnocchetti", "spaghetti", "linguine", "tortellini", "penette", "farfalle", "fregola", "risoto", "ravioli"utt. Un, lai nekļūdītos ēdiena izvēlē, visi parasti ņem vai nu spaghetti, risotto, pasta Bolognese vai ravioli.

Esmu to novērojusi simtiem reižu. Taču ziniet, ka visi augstākminētie nosaukumi tulkojumā uz parasto pasaules pilsoņu valodu nozīmē MAKARONI! Tikai itāļi katrai makarona formai var piešķirt jaunu nosaukumu. Tāpēc nākotnē, ceļojot pa Itāliju, droši pasūtiet jebkuru no pirmajiem ēdieniem, un jums atnesīs makaronus papildinātus ar kaut ko… (atkarīgs ko izvēlēsieties).

Otrajā ēdienā pasniedza sautētu teļa gaļu, sagrieztu smalkās šķēlītēs, sutinātu jēra gaļu un piena cūciņu (mmm, ņam, ņam). Pirms vēl to visu atnesa, uz galda uzlika pilnu šķīvi ar dārzeņiem – seleriju, fenheli (tie visi patiesībā ir sardu virtuvē neiztrūkstoši zaļumi), redīsus un burkānus. Salātu gatavošana latviešu gaumē, viņiem nav saprotama. Viņi visus zaļumus grauž tieši tādā veidā, kā tie aug.

Runājot par piena cūciņu, kas ir viens no maniem mīļākajiem ēdieniem un raksturo sardu virtuvi, tad ziniet, ka to ir ļoti grūti atrast restorānos, jo tās pagatavošana prasa četras stundas laika un parasti ir jāpiesaka vismaz dienu iepriekš. Tāpēc visiem, kas grib nogaršot šo garšīgo "maialetto" jeb piena sivēnu, iesaku meklēt to tieši agrotūrismos. Tur tā vienmēr ir tikko pagatavota, iekšā mīksta un sulīga un no ārpuses ar kraukšķīgu ādiņu. Reizēm pārdodas arī lielveikalos, vitrīnā, kur var iegādāties "silto ēdienu", bet tas nekad nebūs tas, ko gatavo pēc īstajām metodēm un uz vietas, t.i. agrotūrismos.

Kad kārtīgi paēsts un visiem vēderi jau pilni, vēl uz galda tika likti sezonas augļi, šobrīd tie ir mandarīni un hurma. Bet te jūs var pārsteigt ar visu iespējamo – apelsīni, ķirši, zemenes, melone, arbūzs, persiki, plūmes, āboli, granātāboli, kivi…, atkarībā no gadalaika. Tad saldajā ēdienā atnesa sardu nacionālo ēdienu "seadas". Tas ir karsts, eļļā cepts miltu izstrādājums, pildīts ar svaigu sieru un pārliets ar medu. To var nopirkt vienmēr un visos svētkos, kā arī lielveikalu saldētavās vienmēr atradīsiet šo salinieku iemīļoto saldo ēdienu. Visam beigās, protams, neiztikt bez kafijas un "digestivo" jeb vielmaiņu veicinošo grādīgo dzērienu mirto, limoncello vai grapu.

Cena no cilvēka par šo visu bija 28 eiro. Ņemiet vērā vienu svarīgu ieteikumu gadījumā, ja agrotūrismā ierodaties vismaz četri cilvēki. Tā kā uz galda liek visu un daudz, to visu reāli nav iespējams apēst, tāpēc pasūtiet par vienu porciju mazāk. Ja esat četratā, tad pasūtiet trim cilvēkiem utt. Ja ir bērni, atsevišķi var neko nepasūtīt, jo pietiks ar to, kas ir. Ja kāds, piemēram, neēd tomātu mērci, tad atliek jau sākumā saimniekam pateikt, ka grib balto mērci, un tas nozīmē, ka jums pasniegs tīrus makaronus un klāt pienesīs olīveļļu un rīvētu sieru. Ja kāds grib, piemēram, tikai un vienīgi ravioli, tad vajag uzreiz pateikt, ka viens no jums ēdīs tikai un vienīgi to. Var visu sarunāt, neskatoties uz to, ka agrotūrisma noteikumi paredz, ka visiem tiek piedāvāta viena un tā pati ēdienkarte.

Nobeigumā jāsaka, ka Sardīnijā ir ļoti vienkārši, bet garšīgi ēdieni! Veselīgi, dabīgi, tepat uz vietas audzēti. Šajā rakstā vairāk sanāca runāt par gaļas ēdieniem, bet tieši tikpat bagātīga var būt arī jūras velšu izvēle. Par to kādā no nākamajiem rakstiem!