Ekskursija paralēlajā pasaulē: demilitarizētā zona – robeža starp Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju  (1)

Katru dienu, lasot ziņās, kā Donalds Tramps un Kims Čenuns apmainās "laipnībām", brīžiem tā vien šķita, ka drīzāk jābrauc ātrāk mājās, nevis uz DMZ. Tomēr, parunājot ar korejiešiem, radās iespaids, ka satraucamies pamatā tikai mēs. Nolēmām tomēr tūri apmeklēt, tāpat kā to izvēlas darīt vēl aptuveni 100 000 cilvēku katru gadu. To iespējams apmeklēt arī no Ziemeļkorejas puses, bet lielākoties to apmeklē ķīniešu tūristi, un vietējos iedzīvotājus tajā nelaiž.

DMZ ir četrus kilometrus plata un 250 kilometrus gara josla, kas sadala Korejas pussalu pa 38. paralēli divās daļās. Šī josla radās kā buferzona pēc Korejas kara 1953.gadā. Starp abām Korejām tika noslēgts pamiers, bet īsts miers – nē, tāpēc formāli abas valstis aizvien ir kara stāvoklī. Robeža atrodas ļoti tuvu Seulai – vien 56 kilometru attālumā.

Buferjoslā atrodas noteikts skaits miera uzturētāju (pēc pamiera noteikumiem to nedrīkst būt vairāk par 1000 katrā pusē, taču aplēses liecina, ka reālais skaits ir tuvāk 10 tūkstošiem kopā), un, lai arī kareivjiem nedrīkstētu būt automātiskie ieroči, tieši tāds ir to bruņojums. Tāpat nosaukums "demilitarizēta" varētu likt domāt par pretējo, taču šī ir militarizētākā zona pasaulē.

Latvija ir to valstu sarakstā, kuru pilsoņiem tiek veikta pastiprināta pārbaude pirms ielaišanas šajā zonā, tādēļ jau iepriekš organizatoriem ir jānosūta pases kopija. Rezervējot ekskursiju, tiek atsūtīts saraksts ar apģērbiem, kas nav atļauti – plēstas bikses, krekli ar uzrakstiem, sporta apģērbi, sandales, un citi apavi ar atsegtiem purngaliem, īsas kleitas, šorti īsāki par ceļgaliem, krekli, kam nav apkakles vai piedurknes. Džinsu bikses ir atļautas, tādas arī izvēlējāmies vilkt, kaut ārā valda +30°C temperatūra.

Iemesls, kādēļ noteikumi ir tik stingri, ir vienkāršs – ziemeļkorejieši fotografē un filmē visus tūristus, un cilvēki plēstās biksēs tiek rādīti kā piemērs tam, ka aiz valsts robežām valda nabadzība.

Pirms doties tūrē, jāparakstās par to, ka atrašanās šajā zonā ir uz mūsu atbildību, var gūt ievainojumus un aiziet bojā. Mūs informē, ka jebkurā brīdī varam tikt evakuēti, tūre atcelta un nauda netiks atgriezta. Fotografēt atļauts tikai Ziemeļkorejas virzienā un tikai īpašās vietās un tāpat uzsver, ka arī pašiņi jābildē, pagriežoties ar muguru pret Ziemeļkoreju.

Pirmā apstāšanās bija pie "Camp Bonifas" žoga, kur tika veikta pasu pārbaude. Par "Camp Bonifas" tā pārsaukta (savulaik – "Camp Kitty Hawk") par godu majoram Bonifas, kas 1976. gadā gāja bojā "Cirvja slepkavības incidentā". Apvienoto Nāciju karavīri šo incidentu nofilmēja, tomēr tas netraucēja Ziemeļkorejas pusei apgalvot, ka amerikāņi esot uzbrukuši viņu kareivjiem, nevis otrādi. Pēc šī notikuma arī JSA (Kopējā drošības zona - "Joint Security Area") tika sadalīta divās daļās, kaut iepriekš abu valstu puses varēja pārvietoties pa to brīvi.

Pirms došanās uz JSA, tika parādīta neliela prezentācija par to, kā DMZ radās, par Korejas karu un valstīm, kas iesaistītas DMZ uzturēšanā. Ekskursiju šeit vada amerikāņu kareivis.

Pēc lekcijas mēs iekāpām citos autobusos, kas mūs aizveda pie pašas robežas. Tur redzējām bijušā gremdētā dārza vietu, par kuru vēl pirms mirkļa stāstīja lekcijā. Tieši te slēpās krievu dezertieris, kas 1984. gadā pārbēga no līdzīgas ziemeļkorejiešu ekskursijas uz Dienvidkoreju, izraisot apšaudi. Ziemeļkoreja toreiz gan paziņoja, ka ASV karavīri esot viņu nolaupījuši. Divi Ziemeļkorejas kareivji apšaudē gāja bojā, divus turpat sodīja ar nāvi par šāda mēģinājuma nenovēršanu, bet pārbēgušais krievs Vasīlijs Matušaks aizvien ir dzīvs un pēc nostāstiem dzīvo Kalifornijā.

Izkāpjot no autobusa, mums lika nostāties divās rindās, karavīri rūpīgi apskatīja katru, un šādi mēs devāmies uz konferenču namu – nelielu "būdiņu", kurā notika pārrunas, tieši pa vidu robežai.
Mums stāstīja, ka visas sarunas šajā vietā tiek ierakstītas un šī ir vienīgā vieta, kur strādā arī zonas vienīgā sieviete tulce. Sievietes DMZ nedienē, jo pret to protestē Ziemeļkorejas puse, uzskatot to par necieņu. Kareivis stāsta, ka pirms dažiem gadiem šeit īsu brīdi bijusi sieviete kareive, bet drīz vien nosūtīta citur. Iespējams, ka tomēr arī sievietes drīzumā te dienēs, jo Ziemeļkoreja nesen ieviesa obligāto militāro dienestu sievietēm. Sievietēm jādienē "tikai" 7 gadi no 17 gadu vecuma(obligātā minimālā auguma prasība ir vien 142 centimetri!). Vīriešiem, salīdzinājumā, tie ir 10 gadi.

Tā kā māja atrodas robežai pa vidu, kareivis mums pastāstīja, ka, būtībā, mēs jau esam Ziemeļkorejā, ja pārejam pāri tās vidum, tādēļ visi steidzās nostāties telpas otrā pusē. Mums bija atļauts atrasties telpā vien dažas minūtes, kuru laikā varējām uzņemt ātru fotogrāfiju ar korejiešu puses kareivi (viņš izskatījās pēc vaska figūras un viņam bija melnā josta taekvondo)!). Aiz durvīm jau bija Ziemeļkoreja, un iešana ārpus šīm durvīm esot "uz pašu atbildību". Mums pastāstīja par pārrunu noteikumiem, piemēram to, kā radās obligātie pārtraukumi ik pēc trim stundām – tas tādēļ, ka savulaik kādas pārrunas ievilkušās 11 stundu garumā, jo neviena puse nav vēlējusies izrādīt vājumu, pieprasot pārtraukumu tualetei.

Arī, dodoties prom, telpa bija jāatstāj divās rindās, un tad nostājāmies uz kāpnēm pretī sargiem, it kā klases fotogrāfijā. Kareivis tikmēr stāstīja par to, ka korejiešu puses sargi ir tikai pa pusei redzami aiz mājām drošības apsvērumu dēļ. Otrā pusē, pie pelēkā nama, redzējām ziemeļkorejiešu karavīru. Kad sākām viņu fotografēt, kareivis ātri pazuda ap stūri.

Pēc tam mūs aizveda uz suvenīru veikalu turpat blakus, kurā bez korejiešu jūras spēku t-krekliem, cepurēm, piekariņiem un tamlīdzīgiem Dienvidkorejas suvenīriem varēja iegādāties arī duļķainu Ziemeļkorejas savvaļas vīnogu vīnu un naudas zīmes.

Nākamā pietura bija Dorasan dzelzceļa stacija, kas ir pēdējā stacija Dienvidkorejas pusē, bet, kā mums stāstīja gide, "pirmā stacija, kas savieno ar Ziemeļkoreju". 2007.gadā šeit īsu brīdi notika kravas vilcienu satiksme starp abām Korejām, kas gan ātri beidzās, kad kāda tūriste no Dienvidkorejas esot sašauta, ieklīstot slēgtajā zonā. Kravas vilcieni veda materiālus uz Kaesongas industriālo kompleksu, kurā vienuviet strādāja abu valstu pārstāvji. Līdz Phenjanai te ir tikai 205 kilometri. Uzkāpām uz platformas, lai apskatītos pulksteni, kas skaita Korejas nošķirtības gadus un šobrīd rāda 72. Tur ir ekspozīcija gan par stacijas atklāšanu, un ar simbolisks Berlīnes mūra fragments.

Ekskursijas nākamā pietura ir Doras observatorija, no kuras redzam propagandas ciemu Ziemeļkorejas pusē. Tajā ir glīti krāsotas mājas, kurās vakarā vienlaicīgi iedegoties gaisma, kur nedzīvo vienkāršie iedzīvotāji, bet tikai tie, kas šīs mājas uztur. Pretstatā, Dienvidkorejas pusē DMZ zonā dzīvo lauksaimnieki. Gide stāsta, ka šie cilvēki pelna aptuveni 80 tūkstošus dolāru gadā, valsts no viņiem atpērk visu saražoto un viņiem no saviem ienākumiem nav jāmaksā nodokļi. Ir gan zināmas neērtības, piemēram, nav atļauts atstāt māju pēc vienpadsmitiem vakarā, nav atļauts pārvietoties nekur citur kā tikai pa no mīnām atbrīvotiem celiņiem, un viņus visur pavada ANO kareivji. Viņiem ir stingri aizliegts sarunāties ar ziemeļkorejiešiem, ja tādus satiek. Tur gan drīkst dzīvot tikai tie, kam šeit dzīvojuši vecvecāki, un teritorijā jāpavada vismaz astoņi mēneši gadā.

Interesanti, ka DMZ mūsdienās kļuvusi par savdabīgu dabas rezervātu – 4 kilometru josla 250 kilometru platumā jau vairāk nekā sešdesmit gadus ir cilvēka netraucēta, tāpēc šī ir īsta paradīze savvaļas dzīvniekiem. Pētnieki apgalvo, ka tur dzīvojot pat tīģeri, kas Korejas pussalā tiek uzskatīti par izmirušiem. Joslā ligzdo arī desmitiem apdraudētu putnu sugu.

Mūsu apmeklējuma dienā bija stipra dūmaka un tikai mazliet redzējām plīvojam Ziemeļkorejas karogu 160 metrus garajā karoga mastā, kas tika uzcelts kā atbildes reakcija uz Dienvidkorejas 98 metrus garo karoga mastu. Savulaik ziemeļkorejiešu masts pat bijis augstākais karoga masts pasaulē.

Brīdī, kad atbraucām, observatorijā bija diezgan daudz citu tūristu, un murdoņā īsti nesapratām – vai tiešām skan mūzika?! Izrādījās, ka skan gan, tā nāca no Ziemeļkorejas pusē esošajiem skaļruņiem! Spokainas skaņas no tāluma, gide pastāstīja, ka lāga nevarot saprast, ko dzied. Brīžiem skanēja mūzika, tad dzirdējām runas. Propaganda tiekot atskaņota 24 stundas dienā katru dienu, pamatā tās esot slavas dziesmas Kimam Čenunam. Interesanti, ka pēc 11 gadu klusēšanas skaļruņus pirmā ieslēdza Dienvidkoreja, pēc tām, kad 2015. gadā divi Dienvidkorejas kareivji aizgāja bojā, sprāgstot it kā ziemeļkorejiešu novietotai mīnai DMZ. Izrādījās, Dienvidkoreja patiešām atskaņo "K-pop" mūziku un laika ziņas, lai Ziemeļkorejas kareivji klausītos. Šeit arī nedarbojas mobilie telefoni, Ziemeļkorejas pusē tos bloķē.

Tālāk dodamies uz 3. infiltrācijas tuneli, ko rakuši ziemeļkorejieši pēkšņam uzbrukumam Seulai. Gide brīdināja, ka vieta nav domāta tiem, kas sirgst ar klaustrofobiju. Tas ir 73 metrus dziļš, un brīnumainā kārtā tajā ir diezgan silti. Dažviet tunelis ir ļoti, ļoti zems, tādēļ ejam pavisam saliekušies, aukstam ūdenim pilot aiz krāgas. Aizejot galā, redzam pirmo barjeru, kas aizsedz tuneli, tādas kopā ir trīs. Fotografēt šeit stingri aizliegts.

Šobrīd ir atklāti četri tuneļi, un informācija par to eksistenci tika saņemta no kāda dezertiera. Izmantojot urbumus, kuros saliets ūdens, tika noteikts, kur pazemē tiek veiktas eksplozijas, un tā atrasts šis tunelis. Iepriekš tuneļi atrasti arī nejauši. Ziemeļkoreja noliedz, ka tie ir viņu raktie tuneļi, taču to uzbūve liecina, ka tie celti tā, lai gruntsūdeņi tecētu uz ziemeļu pusi. Pēdējais tunelis atrasts 1990. gadā, un tas bijis citā pusē, ne tur, kur pārējie, tādēļ informācija no dezertieriem par to, ka, iespējams ir vēl pat 20 citi šādi tuneļi, ir visnotaļ ticama. Vietējie iedzīvotāji kādu brīdi esot regulāri sūdzējušies par dīvainām skaņām no pazemes. 250 kilometrus garo joslu nav iespējams pārbaudīt pilnībā, un pēdējais atrastais tunelis bija 145 metru dziļumā!

DMZ viennozīmīgi ir viens no interesantākajiem apskates objektiem Dienvidkorejā, kas ļauj uzzināt vairāk par reģiona vēsturi un atstāj mazliet spocīgu sajūtu. Braucot gar žogu autobusā atpakaļ, vēroju niedres ūdenī un uz brīdi satrūkstos – vai tiešām tur cilvēki?! Nē, tikai cilvēku izmēra figūras, kas it kā sēž niedrēs un vēro potenciālos uzbrucējus.

Seko Alīnas un Jēkaba ceļojumiem arī "Instagram" www.instagram.com/lincalincalinca!